Sprediķis Krustabaznīcā 4. Sv. pēc Vasarsvētkiem
Lasījumi: Rdz 3:22-32; Rm 8:18-23.
Žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva un no Kunga Jēzus Kristus!
Lasījums no mūsu Kunga Jēzus Kristus evaņģēlija, ko pierakstījis svētais Lūka 5:1-11
1 Kādu reizi ļaudis pie Viņa spiedās un klausījās Dieva vārdus, bet Viņš stāvēja pie Ģenecaretes ezera.
2 Tad Viņš ieraudzīja divas laivas ezera malā stāvam, bet zvejnieki bija izkāpuši un mazgāja savus tīklus.
3 Bet Viņš kāpa vienā laivā, kas piederēja Sīmanim, un lūdza nocelt mazliet no malas, un Viņš nosēdās un
mācīja ļaudis no laivas.
4 Un, beidzis runāt, Viņš sacīja uz Sīmani: "Dodies uz augšu un izmet savus tīklus." 5 Un Sīmanis atbildēja
un Viņam sacīja: "Meistar, mēs cauru nakti esam strādājuši un nenieka neesam dabūjuši; bet uz Tavu vārdu es
gribu tīklu izmest."
6 Un, to darījuši, tie saņēma lielu pulku zivju, tā ka viņu tīkls plīsa.
7 Un tie meta ar roku saviem biedriem otrā laivā, lai nāktu palīgā vilkt. Un tie nāca un piepildīja abas laivas
pilnas, tā ka tās tikko negrima.
8 Sīmanis Pēteris, to redzēdams, krita Jēzum pie kājām un sacīja: "Kungs, aizej no manis, jo es esmu grēcīgs
cilvēks."
9 Jo tam izbailes bija uzgājušas un visiem, kas pie viņa bija, par lomu, ko tie bija vilkuši,
10 tā arī Jēkabam un Jānim, Cebedeja dēliem, Sīmaņa biedriem. Un Jēzus sacīja uz Sīmani: "Nebīsties, jo no šī
laika tev būs cilvēkus zvejot."
11 Un, savas laivas uz krasta vilkuši, tie atstāja visu un gāja Viņam līdzi.
Tā Kunga Evaņģēlijs! Slava Tev Kristu!
Dievs Kungs Svētais Gars nāc un apgaismo Savu ticīgo sirdis. Iededz tajās Savas mīlestības uguni, un
svētī mūs Tavu vārdu patiesībā, kas ir mūžīga patiesība. Āmen.
Mīļais Tēvs, žēlsirdīgais Jēzu, dāvā mums Savu Svēto Garu, ka Vārds, ko esam dzirdējuši, nonāktu līdz
mūsu sirdīm, ka mēs, Tavus vārdus uzklausīdami, tos pieņemam un tiem ticam, par tiem priecājamies un tajos
rodam mierinājumu tagad un mūžīgi. Āmen.
Esiet sveicināti Kristus mīļotie un Viņa aicinātie! Kristus svētītā, Krusta draudze un mūsu šodienas viesi!
Šodien mums ir 4 svētdiena pēc lielā vasarsvētku notikuma. Priecājos Jūsu draudzi atkal apciemot un
kopā pārdomāsim, ko Kristus uz mums caur šo Rakstu vietu runā.
Un patiesi, Tā Kunga žēlastība, katru rītu ir jauna…
Un uzmanīgi pārlasot šodienas evaņģēliju, uzrunā secība, ko un kā ļaudīm pasniedz Jēzus. Rakstu vietā,
kā skaidra patiesība atklājas Dieva Vārdu lasījumu kārtība, kāda tā ir mūsu Dievkalpojumā šodien. Vispirms
tiek lasīts Dieva Vārds, kā to dara Jēzus, uzrunādams ļaudis ezera krastā. Pēc tam, kad ļaudis ir uzrunāti, Viņš
jau no laivas sniedz cilvēkiem pamācības, kā to darām arī šodien, lasīdami Pāvila, Pētera un citas vēstules. Un
pēc pamācībām Jēzus sniedz Savu žēlastību, aicinādams Viņa Vārdā vilkt bagātīgu lomu. Tā arī mēs šodien
evaņģ. lasījumos uzzinām cik daudz un dažādos veidos, Jēzus par mums iestājas.
Pēteris savukārt redzēdams šo milzīgo lomu un aptverdams ar ko viņam darīšana, izbīstas, tāpat, kā viņa
pārējie darba biedri. Saprazdams, ka viņš stāv Dieva Kristus priekšā un apzinādamies savu necienību, viņš
sacīja: "Kungs, aizej no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks." Vecajā Derībā neviens grēcinieks nevarēja Dievam
tuvoties – tā bija droša nāve. Arī priesteris, ja iegāja aiz priekškara Vissvētākajā vietā, nenomazgājis ar upura
asinīm savu grēku, viņš turpat Dieva priekšā arī zaudēja savu dzīvību un aiz kājas piesietas auklas viņu no
turienes izvilka ārā. Jaunajā Derībā tādas lietas nenotiek, Vecās Derības upurēšanas templis ir nopostīts, un
Dievs ierobežo Sevi un ieņem Savu vietu Jēzū Kristū. Iedzimst cilvēcīgā miesā un Tajā atdod par mums Savu
dzīvību un ar Savām asinīm mūsu grēku nomazgā. Mums Svētajā Vakarēdienā ir tieša pieeja pie Viņa, pie Viņa
žēlastības. Viņš ienākot mūsos, mums svētajā Kristībā iemantoto un izglābto dzīvību no jauna atjauno.
Savukārt Pēteris apzinoties savu grēcīgumu, nobīstas, tomēr Jēzus viņu pieņem un ne tikai, bet arī aicina
nebīties un kļūt par cilvēku zvejnieku. Un Pēteris kopā ar saviem pārējiem darba biedriem seko Kristum un
kļūst par Viņa mācekļiem. No vienkāršiem grēcīgiem darba cilvēkiem, Kungs dara svētus vīrus, kuri pēc Viņa
augšāmcelšanas Viņa sūtīti sludina evaņģēliju visām apkārtējām tautām.
„Tomēr” cilvēkiem pasaulē liekas, ka Baznīcā jābūt pilnīgai svēto sadraudzei. Un tā arī ir, – patiesi, –
tomēr ne mūsu dēļ, jo Kristus mums šeit svētnīcā, Savu svētumu dāvā.
Vispirms jau kā žēlastības dāvanu ticībā, pieņemdams uz Sevi mūsu grēkus. Jo tā ir patiesa svētība, atkal
pēc Kovid pārtraukuma, ka varam atnākt un savas dvēseles nomazgāt.
Jo ne velti Dievs no pirmsākumiem ir paredzējis nedēļā vienu dienu, kad mēs Dieva svētajā klātbūtnē
varam atjaunoties miesā, dvēselē un garā. Un tas nebūt nav domāts, lai mēs šo laiku upurētu, kā to cilvēki
pasaulē saprot bauslības izbiedēti, jo bauslība bez evaņģēlija nespēj panākt cilvēka pestīšanu. Bet, šī diena ir
paredzēta, lai mums būtu laiks, būtu šī iespēja tuvoties Dievam Jēzū, un sevi sakārtot. Lai dienišķās rūpes mūs
nenomāktu, lai ir īpaša vieta un izvēlēts laiks, kurā mēs varam dzirdēt Dieva vārdu: “…esi stiprs un drošs,
nebīsties un nebaiļojies! Jo Tas Kungs, tavs Dievs, ir visur ar tevi, kurp vien tu iesi." 1 Jo Jēzus saka: Man
patīk žēlastība un ne upuris. Un arī, lai mēs atpūtā neizlaistos un saņemtā svētība mūsu atpūtu darītu svētīgu
un pilnvērtīgu. Jo Kungs mums atjaunojoties, dod Savu mieru un ar mieru sirdī mēs visus savus pienākumus
varam veikt daudz labāk. Ne velti svētie tēvi, par kuriem varam lasīt Baznīcas vēsturē, ņemdami no Jēzus
paraugu, spēja iztikt ar mazu miega daudzumu, jo viņi atjaunojās lūgšanās Tēva priekšā, kā mēs evaņģēlijos
varam lasīt, kā Jēzus agri cēlās un kāpa kalnā Dievu lūgt. Un ne tikai no rīta, bet arī vakaros pēc kalpošanas
sanākušajiem ļaudīm, Jēzus atlaida savus mācekļus un lūdzās, uzrunājot Tēvu, tā piepildoties un sagatavojoties
1 Joz 1:9
nākamajām kalpošanām. Un mūsdienās ir pat zinātniski apstiprināti pētījumi, ka lūgšanā mēs atjaunojamies
tāpat, kā miegā, jo lūgšana ir saruna ar Dievu un Viņa priekšā un Viņa mīlestībā mēs atspirgstam.
Bet atgriežoties pie Dievkalpojuma, tajā mēs uzklausot Dieva Vārdu, sagatavojamies Svētajam
Vakarēdienam – Kristus miesai un asinīm, kas par mums ir izlietas pie Krusta. Ja kādam nav izdevies šķīstīties
grēksūdzes laikā un cīņa garā ar apsūdzētāju nav bijusi veiksmīga un arī Dieva Vārds viņu īsti nav uzrunājis, tad
Vakarēdienā Kristus ienākot mūsos, attīra mūsu garu un mazgā dvēseli. Un kristīgam cilvēkam Svētā
Vakarēdiena laikā garīgais stāvoklis izmainās, no pasaules aptumšota, uz Kristus apgaismotu. Kristus ienes
mūsos Sava Gara gaismu.
Kungs ar ikvienu Svētā Sakramenta laikā kaut ko dara un dāvā Savu svētumu. Dievkalpojuma laikā mēs
izejam cauri garīgai šķīstītavai, kas nebūt vienmēr ir patīkami, jo Dieva Vārds, kā mēs zinām ir abpusgriezīgs
zobens. Tas ik pa laikam ievaino, un piededzina kādu brūci, bet sāpe ir dziedinoši svētīga, jo to pieņemot un
neapgrēcinoties, Kristus Vārds dziedina daudz dziļākas rētas…
Pirms dažiem gadiem, kādā svētdienas vakarā mēs savā ģimenē – 3 paaudzes, noskatījāmies grāmatas
„Būdas” ekranizējumu. Īsumā varu pateikt, ka tas bija iespaidīgi un arī svētīgi. Iesaku noskatīties un novērtēt,
īpaši varbūt tiem, kuriem ģimenes, vai draugu lokā ir kādas grūtības ar piedošanu un arī kurnēšanu uz Dievu.
Kā Viņš tādas vai citādas lietas ir varējis pieļaut, pieņemt un pat piedot. Kā tas ir iespējams? Filmā, tāpat kā
grāmatā, pēc būtības tiek parādīts, kāds Viņš ir, kā mūsu Tēvs. Kā Viņš mīl mūs visus un katrs viens mēs
Viņam esam dārgi. Tāpēc arī īpaši priecājas par katru atgrieztu grēcinieku. Tēvs mūs katru aicina, kā pazudušo
dēlu, un kad esam atgriezušies, pieņem pie Sevis Savā svētajā galda kopībā.
Tomēr ik pa laikam savos pasaulīgajos darbos mums gadās iet savā spēkā un ar savu cilvēcisko prātu
lietas darīt, tomēr ne viss izdodas, tāpēc arī esam aicināti saņemt svētību no Kristus, lai visas lietas šķiras un
varam vilkt pilnu lomu tāpat kā Pēteris ar biedriem Lūkasa evaņģēlijā. Katrs, kas esam, žēlastību no Kristus
saņēmuši, saprotam, ka Jēzus mūs ir atradis un pieņēmis Savā mīlestībā tādus, kādi (grēcīgi) esam. Kad šī
atklāsme pār mums ir nākusi, mēs vēlamies Jēzum par šo žēlastību pateikties un dalīties ar mums tuvajiem un
mīļajiem. Mēs labprāt mantotu Kristum arī tos, kas Viņu vēl nepazīst, tomēr ja ejam tikai savā spēkā un
cilvēciskajā gudrībā, bieži vien, kā Pēteris un viņa darba biedri, paliekam ar tukšu lomu. Ar cilvēcīgu prātu
varam pateikt cilvēcīgas lietas. Garīgās lietas, ko saņemam no Dieva caur Rakstiem, lūgšanām un Svētā Gara
atklāsmēm, varam skaidrot tikai balstoties Rakstos ar Kristus svētību. Tā arī Pēteris metot tīklus uz Kristus
vārda, velk bagātīgu lomu
Turpretī mūsu pašu sirds domas, cilvēki bieži vien nesaprot, jo viņiem ir savas sirds domas, kas viņiem
pašiem ir tuvākas un mums bieži vien neizprotamas, jo tikai Dievs mūs spēj saprast katru atsevišķi. Viņš redz
un uzklausa mūsu sirdi. Tāpēc pāri visam ir Kristus mīlestības svētība, kas grēksūdzē mūsu grēcīgās sirds
domas nomazgā un pašu sirdi iztīra. Pēc šādas garīgas pārvērtības arī mēs paši mīlestībā varam dalīties ar
Kristus evaņģēlija vēsti. Varam saņemt svētību katram labam darbam, kas mums pašiem dod iztikšanu un
pietiek, ko dot gan Dievam, gan Ķeizaram, gan arī kādam, kurš ir vajadzībā. Kā Tā Kunga iedvesmoti dziedāja
mūsu senči tautasdziesmā: „Dod Dieviņi otram doti, ne no otra mīļi lūgti.” Īpaši, ja runājam par garīgajām
dāvanām, jo tās atšķirībā no miesīgajām, kuras tērējas, izrādās, jo vairāk dala, jo vairāk ir un pieaug. Tas tā
interesanti, kā tas garīgajā pasaulē ir iekārtots. Dieva domas tiešām nav mūsu domas un vēl tagad daudzi ir
neizpratnē, kā Dievs no vienkāršiem zvejniekiem ir izveidojis apustuļus, kuri ir nesuši Kristus svētīgo
evaņģēlija vēsti visai pasaulei. Tādi brīnumi ir iespējami tikai Dievam, kas ir mūsu Radītājs, mūsu Tēvs mūsu
Pestītājs un Svētītājs. Viņam lai slava un pateicība mūžīga! Āmen.