Mīli savu tuvāko kā sevi pašu – Es esmu Kungs.” 3Moz 19:18b
Dzīvojot laikā, kad tuvojas vēlēšanas, varam labi iztēloties šīsdienas pirmo lasījumu, kur bija minētas visvisādas lietas, ko darīt un nedarīt savam tuvākajam, kas varētu būt arī kā pārbaudes akmens politiskajām partijām – Nezodziet un nekrāpiet, un nemelojiet saviem tuvākajiem! Varam iztēloties šo lasījumu, domājot par biznesmeņiem un uzņēmumiem, kuri negodīgi rīkojas pret saviem darbiniekiem – Lai algādža alga nepaliek pie tevis līdz rītam. Varam pat iztēloties brīdinājumu tiesu sistēmai – Nezvēriet Manā vārdā melīgi un Nedari netaisnību tiesā. Ir viegli atrast piemērus Bībelē, kas attiecas uz citiem cilvēkiem; piemērus, kas derētu manam skaļajam kaimiņam, vai kas attiecās uz to agresīvo šoferi, vai kas būtu jāievēro tam negodīgajam cilvēkam, par ko lasu avīzē vai ziņu portālā. Ir viegli atrast skabargas citu acīs. Bet šie vārdi nav domāti kādam citam. Tie ir domāti man. Tieši man, šajā brīdī, šajā telpā, šeit un tagad. Un šie vārdi ir vienkārši – Mīli savu tuvāko kā sevi pašu.
Šie vārdi šķiet tik pašsaprotami, tik loģiski. Bet tas tā ir varbūt tādēļ, ka esam pie tiem Baznīcā pieraduši. Baznīcā esam tos dzirdējuši tik bieži, ka tie vairs neizraisa mūsos nekādas emocijas vai reakciju. Mīli savu tuvāko. Protams, ka jāmīl savs tuvākais! Bet vai mēs tā darām?
Kad farizeji gribēja pieķert Jēzu kādā pretrunā, tie izaicinādami vaicāja Viņam, kas ir nozīmīgākais bauslis bauslībā? Jēzus atbildēja “Mīli Kungu, savu Dievu, ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli un visu savu prātu.” (Mt 22:37) Šī atbilde farizejus nepārsteidza. Varētu būt, ka viņi gaidīja šādu atbildi. Mēs arī piebalsotu un teiktu, ka mīlēt Dievu pāri visām lietām ir vissvarīgākais. Ir jāliek Dievu pirmajā vietā mūsu dzīvēs. Bet vai mēs tā darām?
Mums ir laba griba to darīt, bez šaubām, citādāk uz Baznīcu nenāktu. Bet, ja paskatāmies uz šo jautājumu no otras puses, nevis vai mēs mīlam Dievu tagad, bet vai ir vēl vietas manā sirdī, kur varu Viņu mīlēt vairāk? Uz šo jautājumu varam atbildēt, ka mēs vienmēr varētu mīlēt Dievu vairāk, nekā mēs Viņu mīlam šobrīd.
Ir viegli teikt, ka mīlu Dievu no visas sirds, no visas dvēseles un ar visu prātu, ja mums nav mērinstrumenta, lai to pārbaudītu. Ja medicīnā ir kardiogramma, tad diemžēl ticībā neeksistē ticībogramma. Mēs esam atstāti paši ar sevi, lai izmeklētu savu sirdi un redzētu, kādā stāvoklī tā ir.
Paštaisnie farizeji bija ļoti apmierināti ar Jēzus atbildi par Dieva mīlestību. Viņi domāja, ka ar viņiem viss ir kārtībā. Es atceros gadījumu pie Raudu mūra Jeruzalemē. Bija liels pūlis tūristu, kas gaidīja rindā pie drošības pārbaudes, lai nokļūtu pie mūra, kad atnāca kāds ultra-ortodokss ebrejs, kas kliedza: “Nost no ceļa, jūs pagāni, es esmu atnācis Dievu lūgt!” Nevaru apgalvot, ka visi, kas stāvēja rindā, bija atnākuši ar dievbijīgiem nodomiem, bet šī paštaisnā vīra briesmīgā attieksme atstāja manī riebīgu sajūtu. Vai tiešām Dievs vēlas, lai mūsu dievbijība izpaužas citus pazemojot?
Tāpēc Jēzus pārsteidza paštaisnos farizejus, kad Viņš piebilda, ka otrs bauslis, kas stāv līdzās pirmajam, ir “mīli savu tuvāko kā sevi pašu.”
Var šķist, ka šie ir pilnīgi atsevišķi baušļi, neatkarīgi viens no otra. Viens attiecas uz manām attiecībām ar Dievu, bet otrs attiecas uz manām attiecībām ar tuvāko. Bet šie divi ir savstarpēji saistīti. Jēzus tos sasaista ar nolūku.
Man liekas, ka varu apgalvot, ka mēs visi gribētu mīlēt Dievu vairāk, dziļāk, sirsnīgāk. Bet, kā lai es mīlu To, ko neredzu? Ir rakstīts, ka “Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts, Viņu ir atklājis.” (Jņ 1:18) Mēs mīlam Dievu caur Kristu, kas Viņu ir atklājis. Kad Toms Jēzum vaicāja, “Parādi mums Tēvu!”, Jēzus teica, ka tie, kuri ir redzējuši Viņu, ir redzējuši Tēvu. (Jņ 14:8-9)
Bet Kristus uzkāpa debesīs un sēž pie Tēva labās rokas! Kā lai Viņu mīlu? Apustulis Jānis, kas Pēdējās vakariņās gulēja pie Jēzus krūts, kas bija viens no vistuvākajiem mācekļiem Kristum, savā vēstulē saka tā: “Ja kāds saka: es mīlu Dievu! – bet nīst savu brāli, tas ir melis, jo tas, kas nemīl savu brāli, ko viņš redz, nevar mīlēt Dievu, ko viņš neredz.” (1Jņ 4:20)
Un tā ir atbilde uz mūsu jautājumu. Mana mīlestība uz Dievu izpaužas vai ir redzama manā mīlestībā uz tuvāko.
Ievērojiet, pirmajā lasījumā Dievs parāda dažādos veidos, kā mīlēt savu tuvāko – vai tas būtu materiāli, garīgi, emocionāli, juridiski, ekonomiski, ar vārdiem, darbiem, vienalga kā – un to darīt aiz Dieva bijības, aiz Dieva mīlestības. Veids, kā mēs izturamies pret cilvēkiem, vai tie būtu Baznīcā vai ārpus tās, ir pārbaudes akmens mums, cik tuvu vai tālu mūsu sirds ir no Dieva.
Šeit nav runa tikai par labu darbu darīšanu. Mēs varam skriet riņķī un darīt labu visiem, bet, ja tas nav saistīts ar manu mīlestību pret Dievu, tas neko nelīdz. Jautājums ir par motivāciju. Es mīlu Dievu, un no tā izriet, ka mīlu tuvāko.
Daudz var spriest par to, kas ir mans tuvākais, bet līdzība par Labo Samarieti parāda, ka mīlēt tuvāko nozīmē mīlēt Kristu. Vai es spēju saskatīt Kristu savā tuvākajā? Katrs cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības, un tādēļ katrā cilvēkā ir kas cildināms. Katrā cilvēkā šis tēls ir grēka aptraipīts un izkropļots, bet tomēr katrs cilvēks var būt kā apslēpts Kristus mūsu priekšā. Vai es spēju mīlēt Kristu savā tuvākajā?
Tad, kad saņemam abus šos baušļus kopā – mīlēt Dievu un mīlēt tuvāko – mēs varam pārbaudīt savu sirds stāvokli. Tā nav slikta lieta. Lai ietu uz priekšu, ir jāzina, kur mēs pašlaik atrodamies. Jēzus aicina mūs būt lielākiem, nekā mēs esam patlaban. Šāds aicinājums no Jēzus var šķist neizpildāms. Kā lai es mīlu visus cilvēkus tik cēlā veidā? Bet runa nav par to. Jēzus aicina mūs augt. Augt mīlestībā uz Dievu un mīlestībā uz tuvāko. Kristietība nav statīva – te es esmu, dievbijības etalons. Kristietība arī nav kā elektrības slēdzis – esmu ticīgs, neesmu ticīgs. Kristietība ir kā ceļš, kuru ejam uz priekšu kopā ar Kristu un ar savu tuvāko.
Jēzus apkopoja visus baušļus un praviešus divos teikumos: “Mīli Kungu, savu Dievu, ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli un visu savu prātu. Mīli savu tuvāko kā sevi pašu.” Tie tika doti kopā, jo tie ir saistīti. Viens parāda to, kā es pildu otru. Tie ir kā aicinājums augt mīlestībā uz Dievu caur tuvāko – mīlēt Dievu, kuru neredzu, savā brālī vai māsā, ko redzu. Lai Dievs mūs svētī šajā ceļā ar Viņu. Āmen.