“Stāsts par divām atraitnēm”, 07.11.2021. (K.Zikmanis)

Teksti: 1Ķēn 17:8–16; Ebr 9:24–28; Mk 12:38–44

“Un kāda nabaga atraitne nāca un iemeta divi artavas.” (Mk 12:42)

Stāsts par divām atraitnēm. Šodienas sprediķa tēma tiek ņemta no Čārlza Dikensa klasikas “Stāsts par divām pilsētām”, kur Dikenss stāsta par vienas pilsētas divām daļām – bagāto un nabago.  Šodien vēlos izcelt nevis atšķirīgo, bet kopīgo starp šīm divām atraitnēm, par ko dzirdējām pirmajā lasījumā un evaņģēlijā. Un tas kopīgais ir prioritātes.

Mūsu pirmā atraitne dzīvoja 12. gs. pirms Kristus pilsētā vārdā Serepta, Sidonas apgabalā, kas ir mūsdienu Libānā. Vārdu sakot, no Israēla tautas perspektīvas raugoties, viņa bija sveštautiete, kas dzīvoja ārzemēs. Tiek stāstīts, ka bads pārņēma visu zemi. Tuvajos Austrumos tas nav nekas sevišķs, bet Dievs caur pravieti Eliju bija teicis, ka lietus nelīs un bads turpināsies par sodu bezdievīgajam ķēniņam Ahabam, līdz Elijs atkal lūgs Dievu pēc lietus. Bads bija bargs, un ēdiens bija grūti atrodams. Pašam pravietim klājas plāni.

Dievs uzrunāja Eliju, ka Viņš par viņu gādās, sūtot pie atraitnes Sereptā, Sidonā. Dīvaina pavēle – sūtīt Israēla pravieti uz svešu zemi, bet ne bez precedenta. Dievs iepriekš bija sūtījis pravieti Jonu uz svešu pilsētu Ninivi un citus praviešus uz Damasku u.c., tātad, kāpēc nevarētu sūtīt Eliju uz Libānu?

Ko viņš atrod, kad nonāk Sereptā? Nabaga atraitni, kas līdz ar visiem citiem arī cieš no bada, lasīdama žagarus, lai sagatavotu pēdējo maltīti, pirms viņa ar dēlu mirst no izsalkuma. Traģisks skats. Ko šī nabaga sieviete var darīt, lai palīdzētu mūsu pravietim? Cilvēka acīm skatoties, neko.

Bet Elijs zināja, ka Dievs viņu bija sūtījis tieši pie šīs atraitnes pēc palīdzības. Liekot visu savu cerību uz Dieva apsolījumu, Dieva vārdā viņš rīkojas un uzrunā sievieti. Viņa saka apmērām to, ka viss ir pagalam, ir tikai palikuši nedaudz milti un eļļas un mazs plācenītis. Zemtekstā – ej prom, šis ir mums!

Tad Elijs izsaka drosmīgu lūgumu – atnes vispirms man ūdeni, to plāceni, tad pagatavo sev un dēlam ēst, bet atkal, dod man ēst vispirms. Varētu domāt, savtīgs lūgums – dod man ēst vispirms! Bet tad viņš apsola, jeb drīzāk izsaka Dieva apsolījumu atraitnei, ka “tā ir sacījis Tas Kungs, Israēla Dievs: milti tīnē neizsīks un eļļas apaļā krūzē nepietrūks līdz tai dienai, kurā Tas Kungs atkal dos lietu virs zemes.” (1Ķēn 7:14)

Atcerieties, šī atraitne ir no svešas zemes. Israēla Dievs nav viņas dievs. Viņa droši vien pielūdz Baālu, kura praviešus Karlmela kalnā Elijs sakāva pavisam nesen, sadusmojot ļauno Israēla ķēniņu Ahabu, iesākot šo jezgu ar sausumu un badu. Atraitnei būtu tiesības dusmoties uz Eliju, kurš (kaut pēc Dieva pavēles Ahabam par sodu), iesāka šo reģionālo traģēdiju.

Bet nē. Viņai ir dota dzīves gudrība vai kāda īpaša žēlastība, lai saprastu, ka viņas priekšā stāv Dieva vīrs, un ka, kaut Israēla Dievs viņai ir svešs Dievs, viņa zina, ka šim Dievam var un vajag uzticēties. Viņa pati varēja pabarot dēlu un ēst kādu kumosiņu vispirms un tad dot ēst pravietim, bet viņas prioritātes bija pareizas. Viņa darīja, kā pavēlēts, sekojot Dieva vārdam, un piedzīvoja brīnumu savā dzīvē. Viņas prioritātes izšķīra visu.

Otrais gadījums notika templī Jēzus kalpošanas laikā Jeruzālemē. Atraitne bija ebrejiete, citādāk viņa neatrastos šajā tempļa daļā, t.s. sieviešu pagalmā, kur tikai jūdi drīkstēja ieiet. Tur stāvēja dažādi šķirsti, kas domāti ziedojumiem dažādiem upuru veidiem – šis šķirsts šādiem upuriem, tas šķirsts tādiem upuriem. Tad bija cits šķirsts, kas domāts “brīvprātīgiem ziedojumiem”, lai uzturētu pašu templi. Šiem šķirstiem bija plats dibens un šaurs augšgals, kur iemeta monētas. Formas dēļ tie tika saukti par bazūnēm. Kad bagāti cilvēki meta ziedojumus, parasti viņi gāja pie šķirstiem un ar plašu žestu iemeta naudiņu katrā no tiem. Kad nonāca pie pēdējā šķirsta “brīvprātīgiem ziedojumiem” viņi “lika bazūnēt”, kā rabīni to sauca, arī šo, lai visi redzētu, ka viņiem pietika naudas, lai iemestu arī šajā.

Templis bija Israēla pielūgšanu centrs, jo tas simbolizē Dieva klātbūtni viņu vidū. Templis bija svarīgs tieši šī iemesla dēļ – Dievs ir starp mums, nāciet pielūgsim Viņu! Upuriem bija sava nozīme, un galu galā tie norādīja uz Kristus upuri pie krusta, bet upuri bija tikai simbols grēku piedošanai. Upuri bija simbols viņu pieejamībai Dievam. Dievs bija centrs, nevis upuri. Bez tempļa neviens no iepriekšminētajiem upuriem nevarēja notikt. Bez Dieva nevienam no iepriekšminētajiem upuriem nebūtu nozīmes. Dievam vajadzēja būt prioritāti.

Mēs nezinām, kurā šķirstā atraitne iemeta savu ziedojumu. Varbūt visos. Varbūt tikai šķirstā, kas bija domāts templim. Bet no Jēzus teiktā man šķiet, ka tieši šajā pēdējā, kas bija domāts templim. Viņa iemeta visu, kas viņai bija, lai notiktu svarīgākais – pielūgsme Israēla Dievam. Viņa deva visu, kas viņai bija Dievam. Viņas prioritātes bija pareizā vietā.

Pirmais bauslis saka, ka mums nebūs turēt citus Dievus mūsu priekšā. Katehisms to skaidro: “Mums būs Dievu pār visām lietām bīties, mīlēt un uz to cerēt.” Ir skaidrs no stāsta par divām atraitnēm, ka viņas bijās, mīlēja un uz Dievu cerēja pilnīgi.

Es nesen savā sirdī atradu elku – kaut ko, par ko domāju vairāk nekā Dievu. Manas prioritātes bija šķības. Un līdz ar to arī mana sirds.

Mans ieteikums šorīt nav pārdot visu un atdot nabagiem. Izņemot, ja Jēzus tev to ir skaidri un gaiši teicis un devis tev neparastu žēlastību to darīt, tas nav parasti mūsu aicinājums. Elijs teica atraitnei, lai dod pirmo daļu no iztikas viņam un caur viņu Dievam. Dievs bieži saka, lai mēs dodam pirmaugļus, vārdu sakot, dodam Viņam vispirms, nevis pārpalikušo. Jautājums ir par prioritātēm. Vai Dievs, Viņa darbs, Viņa nams, Viņa kalpi ir pirmajā vietā mūsu dzīvē (un makā) vai pēdējā?

Jautājums arī ir par uzticēšanos. Vai es uzticos, ka Dievs var mani uzturēt, ja es lieku Viņu pirmajā vietā arī iztikas ziņā. Atraitnes mūsu stāstā varēja. Un Dievs par viņām gādāja.

Mārtiņš Luters esot teicis, ka viņš ir tik aizņemts savā dienā, ka viņam ir jāvelta 3 stundas lūgšanās, lai visu paspētu. Kur ir mūsu prioritātes?

Džordžs Millers bija Ešlijas Daunas bērnu nama direktors Anglijā 19.gs.. Viņš uzticējās Dievam tādā mērā, ka nelūdza ziedojumus v.mtl. ne no neviena. Bet viņš ar saviem darbiniekiem un bērniem lūdza Dievu par katru savu vajadzību. Un katru dienu Dievs viņus nepievīla. Vai nu kaut kas bija atstāts pie durvīm, vai kāds anonīms ziedojums tika sūtīts pa pastu v.tml. Ja viņš varēja tā uzticēties Dievam, vai mēs spēsim spert soli uz priekšu ar savu uzticēšanos?

Šodien dzirdējām stāstu par divām atraitnēm, kas aicina likt Dievu pirmajā vietā un sakārtot savas prioritātes. Āmen.