Teksti: 1Moz 18:1–10a; Kol 1:15–28; Lk 10:38–42
“Kungs viņai atbildēja: “Marta, Marta, tu par daudz ko esi norūpējusies un satraukusies, bet ir tikai viena lieta nepieciešama.” (Lk 10:41-42)
Šī Rakstu vieta par Martu un Mariju ir ļoti slavena. Es pieņemu, ka mēs visi esam dzirdējuši šo pazīstamo stāstu par pārstrādājušos Martu, kas rūpējas par visām saimnieciskajām lietām un dievbijīgo Mariju, kas sēž pie Jēzus kājām vien, klausoties katru vārdu, kas nāk no Viņa lūpām. Ja pavirši lasām, tad morāle varētu būt skaidra – esi Marija, neesi Marta.
Piemērs tam varētu būt šāds. Nesen precēts vīrs ļoti mīlēja savu jauno sievu. Viņš gribēja viņai sagādāt visu to labāko – lielu māju, skaistākās drēbes un visu, ko vien viņa vēlas. Kaut viņam bija jāstrādā divos darbos, lai to darītu, viņam tas nebija grūti, jo tas deva viņam iespēju sagādāt visus to labumus. Laiku kopā ar sievu bija grūti ieplānot, bet viņš domāja, ka vēlāk, kad finansiālā situācija stabilizēsies, viņiem būs gana daudz laika kopā. Bet, kā bieži notiek, pēc dažiem gadiem viņa sieva viņu pameta nevis tāpēc, ka trūktu materiālas lietas, bet, tāpēc, ka viņai trūka vīrs, kas pavadītu laiku ar viņu kopā.
Bieži kristieši kalpo Dievam un ir paklausīgi Viņam, darot daudz lietu, domādami, ka tas Viņam patiks. Bet, šādi darot, mēs palaižam garām svarīgāko. Dievs vēlas mūs pazīt līdz sirds dziļumiem, un ka mēs Viņu tā pazīstam. Tādas attiecības prasa kopā pavadītu laiku.
Un tā ir taisnība. Lai pazītu Dievu ir pilnīgi nepieciešams pavadīt laiku kopā ar Viņu, lasot Bībeli, lūdzot, mācoties, saņemot sakramentus un esot sadraudzībā ar Viņa ļaudīm. Ar vienu dievkalpojumu nedēļā ir stipri par maz, lai mums būtu stipras attiecības ar Kristu. Mēs brīnāmies, kāpēc vairāk cilvēku nenāk uz baznīcu, kamēr, kad Pēteris sludināja Vasarsvētku dienā, 3000 dvēseles tika pievienotas jaunai draudzei. Kas viņam bija, kas mums nav? Viena neatņemama lieta – laiks ar Jēzu.
Mums ir jāatceras, ka, kaut mācekļi bija tikai trīs gadus kopā ar Jēzu, un vairums, kas šeit sēž, ir bijuši ticīgi daudz vairāk gadu, viņi bija ar Jēzu 24 stundas diennaktī, septiņas dienas nedēļā. Viņu laiks bija piepildīts ar Jēzu vien. Visa viņu uzmanību bija uz Viņu. Viņi pārnestā nozīmē uzsūca Viņa klātbūtni visu laiku.
Septiņpadsmitajā gadsimtā bija necils mūks vārdā Lorenss. Kaut viņam klosterī nebija augsta pozīcija, strādājot virtuvē, mazgājot traukus un tīrot grīdu, citi mūki nāca pie viņa pēc garīgas vadības. Varētu domāt, ka ņemot vērā visu, kas viņam bija jādara katru dienu, viņam nebūtu laiks klusai meditācijai par Kristu.
Bet viņš bija iekopis veidu, kā, sūri, grūti strādājot virtuvē vai vienalga kur citur, “praktizēt Dieva klātbūtni.” Savā ziņā viņš darīja to, par ko runāju trešdien – paturēja sevī bērna sirdi. Bērna sirdi, kas joprojām brīnās par Dievu, līdzīgi kā bērni brīnās par šo pasauli. Lorenss praktizēja vienkāršu veidu, ko jebkurš var darīt. Darot savus darbus, Lorenss aktīvi apzinājās, ka Kristus ir ar viņu. Ja viņš taisīja ēst, viņš apzināti to darīja Dieva klātbūtnē. Ja viņš mazgāja traukus, tad viņš apzinājās, ka Kristus mazgā traukus ar viņu. Jebkurā darbā, jebkurā vietā viņš “praktizēja Dieva klātbūtni” – apzinājās, ka Kungs bija ar viņu, interesējās, ko viņš dara, palīdz viņam.
Cits piemērs: Korija ten Būma, kura Otrā pasaules kara laikā par ebreju slēpšanu Nīderlandē cieta nacistu koncentrācijas nometnē un vēlāk braukāja pa pasauli sludinot, ka “Jēzus ir Uzvarētājs”, attīstīja veidu, kā “[lūgt] Dievu bez mitēšanās” (1Tes 5:17). Visu cauru dienu, kad viņai bija jautājums vai problēma, viņa runāja ar Jēzu tā, it kā Viņš stāvētu viņai blakus. Viņai nebija īpašs lūgšanas laiks – visa diena bija lūgšana priekš viņas.
Šie ir veidi, kā mēs varam ieaicināt Kungu mūsu ikdienas ritmā, pārveidojot “darba laiku” par laiku ar Jēzu.
Bet draudzē mēs visi nevaram būt Marijas un tikai sēdēt pie Jēzus kājām, neko praktisku nedarot. Esmu dzirdējis salīdzinājumu, ka draudze ir kā futbola mačs. Ir 10000 skatītāji, kuriem ārkārtīgi nepieciešama izkustēšanās, kuri vēro 11 spēlētājus, kuriem ārkārtīgi nepieciešama atpūta. Saprotiet mani pareizi. Katrā draudzē, kur esmu kalpojis, vienmēr ir tikai daži, kuri dara visus darbus, un ir daudzi, kuri vienkārši atnāk uz gatavu pasākumu. Ja katrs pieliktu savu roku, kā spēj, tad būtu vairāk Martu, kas varētu būt Marijas, un vairāk Mariju, kas varētu palīdzēt Martām.
Kā Pāvils mudina par mūsu dāvanu lietošanu draudzē, “Un mums pēc mums dotās žēlastības ir dažādas dāvanas, un, ja kādam dota pravietošanas dāvana, lai tā izpaužas saskaņā ar ticību, ja kādam ir kalpošanas dāvana, lai tā izpaužas kalpošanā, ja mācīšanas dāvana – mācīšanā; ja kāds ir pamudinātājs, lai pamudina; kas dalās ar citiem, lai dara to dāsni; kas vada citus, lai dara to atbildīgi; kas dara žēlsirdības darbu, lai dara to ar prieku” (Rm 12:6-8). Nav runa par to, ka visiem jādara tik pat daudz, kā blakus sēdētājam. Katrs dara pēc savas piešķirtās žēlastības.
Ja kāds jūtas kā Marta, tad lai nekurn, kā Marta darīja mūsu Evaņģēlija lasījumā. Ar kurnēšanu neko nevar nepanākt, tikai sabojāt savu garīgo omu. Mācieties būt kā brālis Lorenss un praktizējiet Dieva klātbūtni katrā darbā! Esiet kā Korija ten Būma un lūdzieties bez mitēšanās!
Ja esat Marija, tad ziniet, ka šīs disciplīnas der arī jums, ka kādas kalpošanas uzņemšanās neatņems jums laiku ar Jēzu, bet tieši otrādi, mācīs jums tādu tikumu kā pazemību, kalpojot Kungam un tuvākajam.
Ir stāsts par Martu un Mariju. Abām vajadzēja kļūt mazliet par otru. Martai vajadzēja pavadīt vairāk laiku ar Jēzu. Marijai vajadzēja pamanīt, ka viņas māsa ir pārpūlējusies. “Nesiet cits cita grūtumus, tā jūs piepildīsiet Kristus bauslību!” (Gal 6:2). Lai Dievs dod mums žēlastību to darīt! Āmen.