“Stefans”, 2.Ziemsvētki 2021. (K.Zikmanis)

Teksti: Atkl 7:9–17; Apd 6:8-7:2a,51-60; Mt 23:34–39

“Tādēļ, redzi, es sūtu pie jums praviešus, gudros un rakstu mācītājus; vienus jūs slepkavosiet, citus sitīsiet krustā, vēl citus šaustīsiet savās sinagogās un, tos vajādami, dzīsiet no pilsētas uz pilsētu.” (Mt 23:34)

Reti esmu ar kādu draudzi svinējis Otros Ziemsvētkus.  Dažās draudzēs ir tāda tradīcija, bet ne tur, kur es esmu kalpojis. Jāatzīstas, ka mēs tos svinam, jo tie šogad iekrīt svētdienā. Tātad, priecīgus Otros Ziemsvētkus visiem!

Šajā dienā liturģiskajā kalendārā tiek pieminēts Baznīcas pirmais martirs – Sv. Stefans, par ko mēs dzirdējām otrajā lasījumā. Vārds martirs nozīmē liecinieks, un Stefans bija Kristus pirmais liecinieks, kas deva liecību ar savu muti, ar savu dzīvi un beigās ar savām asinīm. Es valkāju sarkanu krāsu, jo tā ir asins krāsa, un atgādina Stefana asins liecību. Sarkans ir arī Svētā Gara krāsa, kas atgādina, ka mēs spējam dot liecību par Kristu tikai Svētajā Garā.

Pēc Stefana sekoja daudzi jo daudzi asins liecinieki, sākot ar visiem apustuļiem (izņemot Jāni, kurš tika vairākkārt mocīts un izsūtīts trimdā uz Patmosas salu, bet Dieva žēlastībā aizmiga dabiskā nāvē). Stefans varbūt bija pirmais martirs pēc Kristus, bet Vecajā Derībā netrūkst pravieši, kuri atdeva savas dzīves, sludinot Dieva vārdu. Baznīca augsti godina šos cilvēkus, jo kā rakstīts Atklāsmes grāmatā: “Viņi uzvarēja to ar Jēra asinīm un savas liecības vārdiem, jo viņi neturēja savas dzīvības mīļas un devās pat nāvē.” (Atkl 12:11)

Tas, kas ir svarīgi, kad domājam un pieminam Stefanu un visus citus martirus, ir, kā viņi nomira. Es nedomāju par veidu – nomētāšana akmeņiem, krustā sišana v.tml., bet kā viņi ar drosmi, pārliecību un pat ar mieru stājās pretī nāvei. Kristus asins liecinieki nemira ar lamām uz lūpām, vadot kādu dumpi, bet ar Kristus vārdu mutē un piedošanu saviem pāridarītājiem. Kā Kristus pieņēma savu upuri, tāpat Stefans un martiri pieņēma savus.

Ir leģenda par Pēteri, kad viņš bijis vecs, un kā viņš aizbēdzis no Romas, lai izvairītos no nāves. Pa ceļam viņš saticis Kristu, kas nesis krustu. Pēteris uzlūkojis Jēzu un prasījis: “Quo vadis?” (kurp tu ej?), uz ko Viņš atbildējis “Uz Romu, lai atkal mirtu.” Ar to Pēteris sapratis, ka viņam arī jādodas atpakaļ, “lai mirtu ar Kristu pasaulei par liecību.”

Kāds varētu vaicāt, kādēļ Ziemsvētkos jādomā un jārunā par šādām šausmu lietām, kad tikko svinējām mazuļa Jēzus piedzimšanu? Eņģeļi dziedāja un gani pielūdza, un mēs līdzi dziedājām: “Miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.” Es gribu mieru, es gribu prieku, es gribu domāt par silīti un Jēzus bērniņu!

Bet šis Bērns, ko pielūdzām silītē, bija dzimis, lai staigātu krusta ceļu uz Golgātu, lai atdotu sevi par mums. Un šis ir aicinājums Baznīcai visos laikos – staigāt krusta ceļu kopā ar savu Pestītāju, un, ja nepieciešams, atdot savu dzīvi par liecību Kristum.

Ne visiem ir šāds martira aicinājums. Vairumam kristiešu nav šāds aicinājums. Bet mums visiem no kristībām līdz bērēm ir aicinājums liecināt – ar savu muti un ar savu dzīvi. Pasaulē, ne visiem patiks tas, kas mums sakāms. Baznīcai, t.i., jums un man – ir jāliecina divējādi: par grēku, kurā visa pasaule ir sasaistīta, un par žēlastību, kas vienīgā var atbrīvot.

Ir svarīgi, ka cilvēki redz, ka viņi ir grēka vergi, ka viņi ir saistīti un nevar sevi atbrīvot. Cilvēki varbūt dziļi sirdī to nojauš un tāpēc meklē visādus veidus, kā padarīt savas dzīves labākas, kā sevi uzlabot, kā veidot taisnīgāku pasauli. Bet grēcīgs cilvēks neizbēgami atrod nepareizos līdzekļus, lai to panāktu. Kā kāds gudrs cilvēks ir teicis, ka visi meklējumi, kā taisīt debesis virs zemes, ir raduši elli. Izglābt sevi nav mūsu spēkos. Tas ir, kā izbraukt ar mašīnu no purva. Ar katru riepas apgriezienu, mašīna grimst jo dziļāk.

Tāpēc Kristus nāca. Viņš kļuva cilvēks Marijas klēpī, lai izglābtu cilvēkus. Viņš nāca, lai izvilktu mūs ar savu krusta nāvi no grēka un nāves purva.

Stāstīt otro daļu – Dievs tevi mīl, un Kristū tev tavi grēki ir piedoti – ir viegli un jauks. To ir patīkami dzirdēt. Reti kāds apvainosies par Dieva palīgu jebkādā situācijā.

Problēma ir pirmajā daļā – tu esi grēcinieks, smirdīgs un bezspēcīgs grēcinieks, un tādēļ tev ir vajadzīga Dieva palīdzība. Par šo daļu pravieši tika nonāvēti. Par šo liecību Stefans gāja bojā. Par šo patiesību Baznīca tiek vajāta.

Kristus nāca, lai mirtu par daudziem. Mēs kļuvām par kristiešiem, un līdz ar to automātiski esam liecinieki Kristus darbam. Daļa no tā varētu būt asins liecība, bet ikkatrs ir aicināts ņemt savu krustu un staigāt Kristum pakaļ. Tavs krusts var būt stāstīt par Kristu un tikt izsmietam. Tavs krusts var būt piedot tam cilvēkam, kas tev darījis pāri. Tavs krusts var būt mīlēt nemīlamu cilvēku. Katrā gadījumā, mūsu aicinājums ir pārvarēt ļaunumu ar Jēra asinīm, ne ar pasaulīgiem ieročiem, un būt martiriem – lieciniekiem Kristus žēlastībai un piedošanai.

Šodien, Sv. Stefana asinis liecinieka piemiņas dienā atcerēsimies, ka Jēzus nepiedzima kūtī, lai tur paliktu, bet lai ietu pasaulē un stāstītu tai Labo Vēsti. Iesim Viņam līdzi, nesīsim savus krustus, un, ja tas dos Jēzus Bērnam godu, nomirsim uz tiem. Āmen.