“Stiprinieties”, 03.07.2022. (K.Zikmanis)

Teksti: Jes 66:10–14; Gal 6:7–16; Lk 10:1–11,16–20

“Ejiet! Redzi, es jūs sūtu kā jērus vilku vidū.” (Lk 10:3)

Pagājušajā trešdienā mēs svinējām apustuļu Pētera un Pāvila dienu. 29. jūnijā tiek svinētas viņu kā Kristus liecinieku dzīves, kuri atgrieza tūkstošus pie ticības, un arī viņu nāve, kad viņi atdeva sevi pilnīgi, kā asins liecinieki, vēstot ar savām dzīvēm par Kristus īstenību, patiesību un uzticamību. Ir teikts, ka Baznīca tiek laistīta un stiprināta ar mocekļu asinīm. Kaut ikdienā par to maz domājam, psalmos ir rakstīts, ka dārga Tā Kunga acīs ir Viņa svēto nāve (Ps 116:15). Tas izklausās ērmīgi mūsu ausīm, kultūrā, kas augsti vērtē dzīves kvalitāti un standartu, kas vērtē jaunības spēku iepretim vecumdienu gudrībai, kas nobīda slimības un nāvi prom no acīm kādā palātā, bet augsti ciena veselību un spēku. Nav nekas peļams ar veselību un spēku, bet tas, ko vēlos teikt, ir, ka mūsu Rietumu kultūra bēg no jebkā, kas atgādina par nāvi un ciešanām.

Dievs uz to skatās citādāk. Vēstulē ebrejiem ir rakstīts, ka “citi ļāva sevi nomocīt, jo nepieņēma atbrīvošanu, lai gūtu sev labāku augšāmcelšanos” (Ebr 11:35). Mēs skatāmies tikai uz šo dzīvi. Dievs redz visu – mūsu dzīvi tagad, un to, kas nāk. Ja ciešam šai dzīvē Kristus dēļ, mums būs labāk dzīvē, kas nāk.

Atcerieties stāstu par nabaga Lācaru, kas gulēja pie bagātnieka vārtiem. Bagātnieks dzīvoja, kā karalis, kamēr nabaga Lācars būtu ar mieru ēst no drupačām, kas krita no bagātnieka galda. Abi nomira. Lācars nonāca pie Ābrahama krūts, kamēr bagātnieks nonāca ellē. Stāsts nav par to, ka būt bagātam ir slikti un būt nabagam ir labi. Nē. Stāsts ir par sirds stāvokli. Bagātnieks bija lepns un par Dievu nedomāja, jo bija pašpietiekams. Lācars caur ciešanām mācījās būt pazemīgs, un Dievs viņam bija tuvu. Šī dzīve mums ir dota, lai mācītos pazemību, tiktu vaļā no augstprātības un iepazītu Dievu, jo “Dievs stājas pretī augstprātīgajiem, bet pazemīgajiem dod žēlastību.” (Jēk 4:6)

Es iesāku runāt par Pēteri un Pāvilu. Ir leģenda, ka tad, kad tuvojusies Pētera mocekļa nāve, viņš bēdzis no Romas. Pa ceļam viņš saticis Kristu, kurš gājis pretējā virzienā uz Romu, nesot krustu. Kristus prasījis, bēgošajam Pēterim, “Quo vadis?”, “Uz kurieni?” Ar to Pēteris sapratis, ka viņš nevar aizbēgt no sava likteņa, ka viņam ir jāgriežas atpakaļ, un jāziedo sava dzīve Kristus godam un Baznīcas stiprināšanai.

Daudzējādā ziņā varam prasīt Baznīcai mūsdienās – quo vadis? Māc. Mārtiņš Irbe ir rakstījis “Nav noslēpums, ka visos laikos mūsu lielais ienaidnieks grib uzbrukt Kristus Baznīcai.  Diemžēl to mēs katrs izjūtam, īpaši šajās dienās. Kristieši ir noguruši, ievainoti, un pat daži jau ir pametuši ticību. Visās Baznīcas konfesijās ir pienācis liels pārbaudījumu laiks, izšķiršanās laiks. Kā mūsu Pestītājs ir brīdinājis, mums būs bēdas, bet Viņš arī mūs iedrošina, ka Viņam ir uzvara pret grēku, ļaunumu un nāvi.”

Tur, kur Baznīca ir atklāti vajāta, tā ir stipra, līdzīgi pagrīdes Baznīcai Padomju laikos vai mūsdienu Āfrikā, Ķīnā vai musulmaņu zemēs. Kā mūsu arhibīskaps aptuveni ir teicis: ja tu zini, ka tu vari zaudēt visu, pat savu dzīvi ticības dēļ, pārbaudi, vai tā ir taisnība, un turies pie tās.

Rakstnieks Maikls Obraiens ir salīdzinājis šādi. Bijušās Padomju republikas un citas valstis, kur atklāti vajā kristiešus, ir kā aligators – tu zini, ka režīms un tā dogma ir bīstama un ej ap to ar līkumu. Bet mēs vairs neesam Padomju okupācijā. Mēs esam daļa no Rietumu pasaules, ko Obraiens salīdzina ar čūsku, kas lēnām, nepamanāmi tevi aprij. Kas ir bīstamāks? Ātra nāve no aligatora vai lēna nāve no čūskas? Diemžēl nav trešās opcijas. Ir vai nu, vai.

Pēdējos gados esmu daudz lasījis par šī laikmeta garu. Ap mums notiek nepamanāma revolūcija. Tas, kas nebūtu iedomājams pirms piecpadsmit, desmit, pat pieciem gadiem, strauji kļūst par kaut ko normālu. Kurš būtu iedomājies, ka jāvāc paraksti, lai satversmē nostiprinātu ģimenes pareizo definīciju. Kurš būtu iedomājies, ka 5000 geji, lesbietes un viņu atbalstītāji staigātu par Rīgas ielām Praida gājienā, lepojoties par savu grēku visiem priekšā. Man ir kauns, ka manas dzimtās Amerikas vēstnieks piedalījās šādā gājienā. Pasaule mainās un mainās ātrāk, nekā spējam iedomāties.

Pagājušajā nedēļā Amerikas austākā tiesa apgāza lēmumu, kas garantēja sievietēm abortu (līdz pat dienai pirms bērna piedzimšanas). Paldies Dievam! Piektais bauslis aizliedz nokaušanu, tai skaitā abortus un eitanāziju, un Baznīca vienmēr ir bijusi par dzīvību. Varētu domāt, ka šī būtu liela uzvara par vēl nedzimušajiem bērniem, bet ko cilvēki dara? Dedzina klīnikas, kas palīdz grūtniecēm, un posta baznīcas.

Rodam Dreheram, rakstniekam, kas ir pētījis Baznīcas vēsturi un daudz no krievu disidentiem, tādiem, ka Solžeņicins u.c. ir divi ieteikumi, kā pārdzīvot šos laikus. Pirmais ir Solžeņicina citāts – “Nedzīvojiet pēc meliem”. Kristus teiktu, runājiet patiesību mīlestībā. Cilvēki, kuri ir sapinušies šī laikmeta garā, nav mūsu ienaidnieki. Viņi ir gūstekņi, kuriem nepieciešama Jēzus atbrīvošana. “Jo mūsu cīņa nav pret miesu un asinīm, bet pret varām un spēkiem, pret šīs tumsas pasaules valdniekiem [dēmoniem] un ļaunuma gara spēkiem debesīs” (Fil 1:12). Mums nav jākliedz no jumtiem, ka Jēzus ir Kungs, kaut tas nebūtu slikti. Bet drīzāk, nekompromitējot sevi, dzīvot patiesībā, vienalga ko tas maksātu. Daudz ir kristiešu un anti-baznīcu, kas ir atstājušas šauro ceļu un nokļuvuši platajā, jo ir samierinājušies ar šī laikmeta gara un sākuši dziedāt līdzi mūsdienu kultūrai. Dieva vārds ir kā abpusgriezīgs zobens – dažreiz tas, kas ir rakstīts, sāp. Patiesība sāp. Bet tikai patiesība ved uz dzīvību.

Otrs, ko Drehers iesaka, ir kristīgās kopienas. Ne par velti Jēzus izsūtīja mācekļus pa diviem. Lai tie varētu cits citu stiprināt un, ja nepieciešams, labot. Jēzus zināja, ka šī pasaule ir kā vilku bars, bet mēs avis. Vieni paši mēs tiksim saplosīti. Tāpēc kristieši jau no iesākuma saprata, ka draudze ir vitāli svarīga, ka mazās lūgšanu grupas ir svarīgas, un ka tās nerunā pretī viena otrai (draudze un mazās grupas). Drehers stāsta, ka tas, kas palīdzēja sagraut Padomu Savienību, bija šīs kristīgās grupas, kas darbojās pagrīdē un izdalīja ‘samizdat’ – patiesību, kas atvēra cilvēku acis.

Es nesaku šo visu, lai jūs apbēdinātu. Kristus ir uzvarētājs. Viņš sēž pie Tēva labās rokas un atnāks tiesāt dzīvos un mirušos. Impērijas nāk un iet. Režīmi, vai tie būtu aligatori vai čūskas, krīt. Un tas nenotiek ar mūsu rokām. Kas mums nav iespējams, ir iespējams Dievam. Mēs esam aicināti palikt uzticīgi Kristum un Viņa Vārdam. Nedzīvot pēc meliem un stiprināt cits citu. Jēzus teica, ka mēs esam pasaules gaišums. Kad pasaule kļūst tumšāka, gaisma kļūst gaišāka. Stiprinieties un paceliet galvas uz augšu! Jēzus ir uzvarētājs! Āmen.