“Stūrakmens”, 22.06.2022. (R.Ornicāns)

Teksti: 1 Sam 12:19-25; Mk 12:10
Vai tad jūs neesat lasījuši Rakstos? – Akmens, ko nama cēlāji atmetuši, ir kļuvis par stūrakmeni; tas ir Kunga darbs un brīnums mūsu acīs.” Tie gribēja viņu sagūstīt, bet baidījās no ļaudīm.

Vakar laukos mūsu guļbūves klētiņai zāģējām caurumus, likām logus. Pie vienas no sienām apstājāmies, jo tā izskatījās pavisam šķība. Izdomājām, ka jāpaceļ stūris, jāparok augstāk stūrakmens, lai siena iztaisnojas un varam logu ielikt. Kārtīgi nomocījāmies, klētiņas sienu pacēlām un redzam, ka zem tās ir tukšums. Melna zeme, apakšējais baļķis nopuvis. Daudz nedomādami meklējām pagalmā kādu laukakmeni, ko ielikt vietā. Mums to ir daudz.

Mērījām, nesām, piemērījām. Un tā vairākas reizes, un neviens no akmeņiem īsti neder – par lielu, par mazu, par neregulāras formas. Visādi, tikai ne īstais. Un pēkšņi mēs ieraudzījām – stūrakmens, kurš agrāk bija turējis klētiņas stūri. Ideālas, piemērotas formas, tieši tāds kā nepieciešams. Bet aptuveni pus metru no ēkas stūra. Ieaudzis zālē, vienkārši stāv. Klētiņa ir stāvējusi, tajā cilvēki vadījuši savas gaitas, bet stūris noslīdējis no akmens un ieracies zemē, sašķobot visu ēku. Ēka it kā ir, turās, bet kāda siena ir vairāk šķiba, kāda mazāk, grīda izliekusies. Un bez šī akmens nekas vairs nav darāms.

Tāpāt ir arī ar baznīcu. Tur, kur stūrakmens ir savā vietā, tur noris dzīvība, visā tās krāšņumā. Mūsu stūrakmens ir Jēzus Kristus. Un, ja stūrakmens ir savā vietā, tad draudze un katrs tās loceklis jūt stabilu pamatu, uz ko mēs balstamies. Ja ir kādi izšķiroši jautājumi mūsu dzīvēs, mūsu sabiedrībā, mūsos nevalda šaubas, bailes, vai citas svārstības… Mūsos ir miers un izpratne. To nodrošina mūsu stūrakmens. Un tāds ir tikai viens- mūsu Kungs Jēzus. Cita nav, cita nedrīkst būt un cita nevajag.

Un tad apkārt ir šie daudzie jautājumi, diskusijas, vēji un pat vētras. Ģimenes definīcija, laulība, praids, bērnu audzināšana, pandēmija, karš un tā tālāk. Mums ir stūrakmens, kas, ja tas ir īstajā vietā, mums neļauj rotēt daudzajos viedokļos un emocijās, neļauj maldīties un interpretēt caur pašu grēcīguma izjūtu. Stūrakmens ir tas, kas dod dzīvu sabiedrību, valsti. Stūrakmens ir tas, kas nodopršina dzīvu baznīcu. Un, kā redzam, gan sabiedrība, gan valsts arvien vairāk izvēlas atmest stūrakmeni. Pēdējais, kas to turēs neatmestu pirms Kristus nākšanas, ir baznīca. Un tur ir jābūt ļoti
uzmanīgiem. Mums visiem. Jo Mēs esam Dzīvā Kristus baznīca. Jau tik daudzkur bīskapi un mācītāji ir sievietes, jo esam piekāpušies. Tik daudz kur laulība tiek apieta un šķirta, jo esam piekāpušies. Nemaz nerunājot par mācītājiem transeksuāļiem un homoseksuāļiem dažās rietumu baznīcās. Nemaz nerunājot par izmainītu un pārdrukātu Bībeli, kur dažas rakstu vietas tiek pielāgotas modernajai sabiedrībai. Ir cilvēki, kas uzskata, ka baznīcai ir jāmainās līdz ar laiku un sabiedrību. Draudze, būsim ļoti uzmanīgi.. Jo mums ir stūrkamens, kurš.. ja to atmet.. kļūst par klupšanas akmeni. – Vai tad jūs neesat lasījuši Rakstos? – Akmens, ko nama cēlāji atmetuši, ir kļuvis par stūrakmeni; tas ir Kunga darbs un brīnums mūsu acīs.” Tie gribēja viņu sagūstīt, bet baidījās no ļaudīm. Jo mēs esam zemes sāls, un mēs nedrīkstam
kļūt nederīgi un izmetami.

Stūrakmens ir svarīgs mūsu katra paša personīgajā dzīvē. Ir daudzi jautājumi.
Kā man iemācīties sevi mīlēt?
Kā man kļūt par labāku cilvēku?
Kā uzlabot attiecības ģimenē vai darba kolektīvā?
Kā nejusties vientuļi?
Kā nopelnīt iztiku?
Kā patikt citiem?
TIk daudz dāžādi personīgi jautājumi.
Taču, mīļie, ievelciet elpu, nospraužiet šo vienu fokusu – viens bauslis pāri visiem. Mīliet savu Kungu, ar visu savu sirdi, prātu, dzvēseli! Mīliet Jēzu Kristu! Es to nesaku tāpēc, ka šie daudzie mūsu jautājumi ir mazsvarīgi. Bet gan tāpēc, ka visi, visi jautājumi mūsu dzīvēs sakārtojas un atrisinās, pateicoties savas dzīves būvēšanai uz šī stūrakmeņa. Kristus mums to atklāj tik daudzos veidos. Arī sakot – dzenieties vispirms pēc Debesu Valstības. Viss cits Jums tiks piemests. Viss Jūsu dzīvēs sakārtosies. Mīliet savu Kungu un uzticieties Viņam! Mācieties viņu mīlēt. Iepzīt, būt ar viņu attiecībās, sarunā, pielūgt, slavēt, veltīties Viņam. Zinu, ka esmu teicis to arī citos sprediķos, bet nevaru to neteikt atkal! Tas ir vienīgais
dzīvības ceļš. Un mūsu svarīgākais mērķis. Jautājumi par sevis mīlēšanu un tuvākā mīlēšanu, par attiecībām un finansēm, un veselību.. un viss pārējais. Viss sakārtosies. Mums ir jāmīl, vismaz jāgrib mīlēt, vismaz jācenšas mīlēt Dievu. Dievs nāk pretī visiem, kas meklē, visiem, kas klaudzina, visiem, kas nododas no sirds, nevis no viltus. Taču, lai kādu mīlētu, Viņš ir jāiepazīst. Un jāpazīst arī pašam sevi. Jāiepazīst sirds dziļumos. Un jāierauga tas, kas tur notiek.

Kā 2 Tim 2:22 rakstīts: “Bēdz no jaunības iekārēm un dzenies pēc taisnības, ticības, mīlestības un pēc miera kopā ar tiem, kas piesauc Kungu no tīras sirds.” Kāpēc man ir vajadzīgs glābējs, ja es pats jūtos pašpietiekams. Ja neredzu savus grēkus, kāpēc man ir vajadzīga piedošana? Priekškam..

Samuēls reiz teica tautai: “Nebīstieties! Jūs gan esat darījuši ļaunu, taču nenovērsieties no sekošanas Kungam un kalpojiet Kungam no visas sirds.” (1Sam 12:20) Ja es apzinos, ka esmu grēcinieks, ja apzinos, ka nevienam matam uz galvas nespēju pavēlēt augt, ka Dievs ir viss manā dzīvē. Ka Viņš nosaka vai būšu šeit, vai mūžībā. Ka Viņš parāda pareizās takas. Ka Viņš palīdz nest nastas. Ka Viņš ir miris un augšāmcēlies mūsu dēļ, ka piedevis grēkus pie Krusta.

Tad manas acis var būt plaši atvērtas un varu droši teikt – Viņš man ir vajadzīgs. Jēzu Kristu es vēlos iepazīt. Trīsvienīgo Dievu es vēlos iemīlēt. Viņam es veltīšu savu dzīvi. Viņš ir mans stūrakmens. Dievs ir tik labs. Tik ļoti pasauli mīlējis, tik ļoti mūs ir mīlējis. Mums nav jāsatraucas ne par ko. tikai jāmācās mīlēt savu Kungu!