Teksti: Jes 58:9b–14; Ebr 12:18–29; Lk 13:10–17
“Redzi, vai šo Ābrahāma meitu, kuru sātans ir turējis sasietu jau astoņpadsmit gadus, nevajadzēja sabatā atbrīvot no saitēm?” (Lk 13:16)
Ir viegli ticīgajam iekrist legālismā jeb savu ticību reducēt uz likumiem un noteikumiem, ko drīkst un ko nedrīkst darīt, lai sevi sauktu par īstu ticīgo. Piemēram, īsti kristieši nelieto alkoholu. Īsti kristieši nespēlē kārtis. Īsti kristieši nedejo, neklausās laicīgo mūziku vai neapmeklē kinoteātri. Tas ir gandrīz vieglāk: apkopot ticību likuma kodeksos, jo tad katrā situācijā ir zināms, kā uzvesties un kas ir jādara.
Šis, protams, ir tieši tas, ko darīja farizeji un rabīni. Rabīns Šamajī pirmajā gadsimtā mācīja, ka Mozus deva 613 likumus – 365 aizliegumus un 248 atļaujas. Katra reize, kad Torā (t.i., Piecās Mozus grāmatās) tiek minēti vārdi “tev būs” vai “tev nebūs”, tiek uzskatīta par bausli, Desmit Baušļus ieskaitot un liekot tos priekšgalā. Visi 613 likumi bija jāievēro, lai sevi uzskatītu par īstu ebreju.
Bet, studējot šos likumus, rabīniem bieži radās jautājumi – ko tas nozīmē, un kā man tas jādara? Jūs man piekritīsiet, ja es teikšu, ka tas ir dabiski. Iesvētes mācībā, Bībeles stundās, lekcijās, varbūt tagad, dzirdot šo sprediķi, jums rodas jautājumi. Slikti nav tas, ka jums ir jautājumi – tas ir normāli. Laba vai slikta var būt jūsu motivācija, prasot šo jautājumu. Vai es prasu šo jautājumu pienākuma pēc, jo es gribu darīt visu pareizi, vai es prasu šo jautājumu aiz mīlestības uz Kungu, jo es gribu pazīt Viņu labāk un būt Viņam tuvāk. Piemēram: jebkuram atlētam ir stingrs režīms, lai uzturētu sevi formā. Viens varētu turēt šo stingro režīmu, jo viņš mīl savu sporta veidu. Otrs varētu turēt šo stingro režīmu, jo viņš tikai vēlas būt komandā un vēlas izrādīties citiem. Rezultāts varbūt ir tas pats – būt formā, bet motivācija ir pilnīga cita. Viens aiz pienākuma. Otrs aiz mīlestības.
Farizeju kustība iesākās ar labu nodomu – atjaunot baušļu ievērošanu tautā, mīlēt bauslību un caur to mīlēt Dievu. Bet, gadiem ejot, viņu uzsvars pārgāja no mīlestības pret Dievu, jo Viņš mūs mīl un ir pilns žēlastības pret mums, uz precīzāku un precīzāku baušļu ievērošanu, lai paši izliktos taisni un svēti Dieva acīs.
Pirmajā veidā baušļu ievērošana ir auglis aiz mīlestības pret Dievu. Es saņemu kā dāvanu Dieva taisnību un daru to, ko Dievs no manis prasa, jo Viņš mīl mani un es Viņu. Tā ir žēlastība. Tas ir evaņģēlijs.
Otrajā veidā mēs mēģinām paši būt taisni un nopelnīt vietu pie Dieva un paši būt tīkami Dieva acīs, darot to, ko Dievs no mums prasa. Tā ir Bauslība. Tie ir darbi.
“Bet, mācītāj!”, jūs teiksiet. “Mēs to esam dzirdējuši jau agrāk. Tā ir atšķirība starp Bauslību un Evaņģēliju”. Jā tā ir. Bet kristietim vajag dzirdēt šo atšķirību visu mūžu, lai paliekam žēlastībā, paliekam evaņģēlijā un neiekrītam legālismā un darbos.
Rabīni studēja baušļus, prasot savus jautājumus – ko tas nozīmē un kas man jādara, lai saprastu sīki un smalki, ko Dievs no viņiem prasa, lai viņi var izpildīt likuma burtu, ne garu.
Piemēram, stāv rakstīts, tev būs svēto dienu svētīt. Mēs to saprotam, ka mums būs Dieva vārdu klausīt, svētīt svēto dienu, svinot dievkalpojumu, kā arī saņemt svēto dienu kā dāvanu, atpūšoties.
Bet rabīni pārtaisa svēto dienu vai sabatu nevis par dienu, kurā slavēt Dievu un Viņa žēlastībā atpūsties no iknedēļas darbiem, bet par nastas dienu, kurā jāizpilda garš likumu saraksts, lai ko nepārkāptu, un tā būtu taisns Dieva acīs.
Sabats ebrejiem iestājas piektdienas vakarā pirms saulrieta un beidzas sestdienas vakarā pēc saulrieta. Visiem darbiem ir jābūt pabeigtiem pirms saulrieta piektdienā, jo nedrīkst darīt nekādu darbu līdz sestdienas vakaram. Izklausās skaidrs.
Bet, rabīni prasa, kas ir darbs? Pēc viņu domām, jebkas varētu būt darbs. Piemēram uzšķilt uguni, jo tā ir radīšana, un radīšana ir darbs. Tas nozīmē, ka nedrīkst aizdegt sveces vai eļļas lampas, iedarbināt gāzes plīti vai pat ieslēgt elektrību, jo, ieslēdzot elektrību, slēdzī var būt dzirksteles, kas ir uguns, ko nedrīkst uzšķilt. Lai apietu šo likumu, mūsdienu ebreju mājās ir sabata plīts, kur ir riņķi, ko var nogriezt līdz vienam vatam (bet pavisam neizslēgt), lai sabata likums netiktu pārkāpts. Izraēlā, sabatos lifti brauc augšā, lejā, atverot durvis katrā stāvā, lai cilvēkiem nav jāspiež pogas, radot dzirksteles, kas nav atļauts. Pat sabiedriskais transports nestrādā. Ir vesela virkne likumu, kas jāievēro, lai pildītu sabata bausli un būtu taisni Dieva acīs. Ir ticējums: kad viss Israēls turēs sabatu visā pilnībā, tikai tad Mesija parādīsies. Tātad pēc viņu domām Mesijas nākšana ir viņu nopelns, nevis žēlastības dāvana.
Bet Jēzus nāca pats no sevis bez mūsu līdzdalības, lai pildītu bauslību un atklātu tās pareizo nozīmi. Jēzus zināja ne tikai doto bauslību Mozus grāmatās, bet arī rabīnu tradīcijas, viņu interpretāciju par bauslību. Jēzus nebija pret tradīcijām kā tādām, jo Viņš nekad neteica neko pretī sinagogas tradīcijai, bet mācīja sinagogās un templī “pēc Sava ieraduma” (Lk 4:16). Jēzus bija pret bauslības nepareizu lietošanu vai izkropļošanu.
Tāpēc šodienas evaņģēlija lasījumā Jēzus lieto iespēju, lai mācītu pareizu saprašanu par sabatu un dziedināšanu. Es jau teicu, ka rabīniem ir n-tie likumi, kā pareizi svinēt sabatu. Dziedināšana skaitījās darbs rabīnu acīs, un tādēļ aizliegts. Kad Jēzus ierauga sievieti ar līku muguru, Viņš saredz iespēju izaicināt rabīnu aplamo saprašanu par sabatu un dziedināšanu. Bez jebkādas ārišķības vai šova, “Jēzus, viņu ieraudzījis, pieaicināja sev klāt un sacīja: Sieviete, tu esi atbrīvota no savas slimības” (Lk 13:12). Vienkārši ar Savu vārdu Jēzus atbrīvo šo sievieti. Tāpat Viņš atbrīvo mūs ar Savu vārdu. Tev ir piedots! Kristus miesa, Kristus asinis! Tas Kungs tevi svētī un pasargā! Pēc Kristus vārda, pēc Viņa apsolījuma mēs ticībā saņemam Viņa dāvanas.
Bet sinagogas priekšnieks, kurš droši vien bija rabīns, neuzrunā un nepārmāca Jēzu, jo viņš nevarēja noliegt sievietes dziedināšanu, bet uzrunā un māca ļaudis: “Ir sešas dienas, kurās jāstrādā. Tad nāciet tajās un topiet dziedināti, bet ne sabatā” (Lk 13:14). Ir divas lietas, ko ieraudzīt. Pirmais, viņam ir bail no Jēzus, jo viņš Viņu nekonfrontē, un netīši viņš apsūdz sievieti par to, ka tika dziedināta sabatā. Šis vīrs ir kretīns, jo viņam vairāk rūp tas, ka likuma burts netiek ievērots nekā sievietes atbrīvošana.
Bet Jēzus nebija demagogs. Lietojot rabīnu metodi pret viņu pašu, Jēzus nevis saka, “Ne, ne, nē! Jūs drīkstat dziedināt sabatā”, bet vaicāja, “vai tad sabatā jebkurš no jums neatraisa savu vērsi vai ēzeli no siles un neved to dzirdināt? Redzi, vai šo Ābrahāma meitu, kuru sātans ir turējis sasietu jau astoņpadsmit gadus, nevajadzēja sabatā atbrīvot no saitēm?” (Lk 13:15-16). Sabats ir brīvībai, nevis saitēm.
Kad es biju bērns, mums mājās bija suns vārdā “Deizija” (Margrietiņa). Mans tēvs viņu bija pircis no ļauna saimnieka, kas viņu bija turējis pie īsas ķēdes. Saimnieka bērni bija nežēlīgi metuši akmeņus pret Deiziju. Kad tēvs atveda viņu uz mūsu mājām, Deizija prata skriet tikai mazos aplīšos, jo redzi, viņa domāja, ka vēl bija pieķēdēta. Bet tētis pamanīja, ka ar laiku Deizijas aplīši kļuva arvien lielāki un lielāki, līdz kādu dienu viņa saprata, ka ķēdes nav un viņa bija brīva. No tās dienas viņa katru dienu skrēja apkārt pa dārzu un “patrulēja” pa pašu, pašu perimetru, līdzko, gadiem ejot, bija iestaigāta taciņa. Viņa sargāja viņas brīvību un gāja visur līdzi tētim.
Mums kā kristiešiem ir jāsargā tā brīvība, ko Kristus pie krusta mums ieguva un dāvāja, lai atkal neiekrītam bauslības važās. Bet mēs nedrīkstam lietot mūsu žēlastības brīvību, lai, kā Pāvils raksta, paliktu grēkā (Rm 6:1). Aiz mīlestības pret Dievu un kā pestīšanas auglis sekosim Kristu un Viņa vārdam un būsim pateicīgi par glābšanu Jēzū Kristū. Āmen.