Teksti: Jer 14:7–10, 19–22; 2Tim 4:6–8, 16–18; Lk 18:9–14
“Tie mīl šurpu turpu skraidīt, tie netaupa savu kāju” (Jer 14:10a)
Vai jūs pazīstat kādu cilvēku, kurš neparko negrib darīt to, kas ir jādara? Piemēram, jūsu draugam ir bojāts zobs, bet viņš nemaz netaisās iet pie zobārsta, jo tas sāpēs, tas būs par dārgu, viņam bail, vai n-tie citi aizbildinājumi, kādēļ viņš nevar iet. Vai cilvēkam ir liels projekts darbā, tomēr viņš meklē visādus aizbildinājumus, kādēļ nevar iesākt. Jeb jūs zināt, ka ir jāapciemo sens draugs (vai mamma), bet nevarat atrast tam laiku. Mēs – cilvēki esam meistari, novilcinot svarīgo un neizbēgamo. Droši vien tā ir daļa no mūsu grēkā kritušās dabas.
Ja ir viegli atlikt lietas laicīgā sfērā, kur atgādinājumi ir ik uz soļa un acīmredzami, tad atlikt lietas garīgajā sfērā, ir vēl vieglāk, jo tās nav ne redzamas, ne taustāmas. Varbūt var pamanīt Bībeli uz nakts galdiņa, bet izslēgt gaismu un pagriezties uz otru sānu ir vieglāk par vieglu.
Esmu dzirdējis pietiekami daudz cilvēku sakām, ka viņi jūtas, ka Dievs viņus ir pametis, ka jūtas, it kā lūgšanas tiek teiktas kā pret sienu, vai ko tam līdzīgu.
Tā ir taisnība, ka katrs kristietis savā ticības dzīvē var izjust tādu kā tuksneša periodu, kur iepriekš darītās lietas – lūgšana, Bībeles lasīšana, slavēšana vai kas cits, vairs nedod agrāko gandarījuma sajūtu. Bet tas ir sajūtu līmenī. Pati ticība nav skarta. Jūs ticat Jēzum, bet no ticības neko nejūtat. Sv. Jānis no krusta to sauc par ‘Tumšo dvēseles nakti’, kad viss, kas jums ir atlicis, ir, tīra ticība, bez jebkādas sajūtas, bez mierinājuma, bez emocijām. Dievs ne pārāk bieži, varbūt reizi mūžā, atņem mums visu, izņemot ticību, lai spēcinātu Dieva dāvināto ticību, kam vairs nav vajadzīgas ārējās parādības, lai stiprinātos. Līdzīgi Elijam, mums nav nepieciešams ne uguns, ne negaiss vai zemestrīce, lai zinātu, ka Dievs ir klāt, bet vienīgi tā klusā, lēnā balss, kas apliecina mūsu garam, ka Viņš ir tepat.
‘Dvēseles tumšā nakts’ ir stāvoklis, kā es jau teicu, kas reti gadās ticīgā dzīvē. Tas ir Dieva vadīts process, kas stiprina mūs. Tas, par ko es runāju sākumā, kad cilvēki nāk pie manis, sakot, ka vairs nejūt Dieva tuvumu, visbiežāk atrodas pašā cilvēkā. Dievs nav mainījis savu atrašanās vietu. Viņš nav attālinājies no šī cilvēka. Šis cilvēks apzināti vai visbiežāk neapzināti pats ir attālinājies no Dieva ar saviem grēkiem, pārkāpumiem vai garīgo slinkumu. Bet ir kas vairāk, kas attālina cilvēkus no Dieva, un par to tūlīt runāsim.
Pravietis Jeremija šīsdienas pirmajā lasījumā citē Israēla lūgšanu, “Kad mūsu grēki mūs apsūdz, Kungs, žēlo mūs Sava Vārda dēļ! Jo daudz ir mūsu pārkāpumu, ar ko mēs pret Tevi esam apgrēkojušies” (Jer 14:7). Izklausās visai dievbijīgi un nožēlas pilni. Žēlo mūs sava Vārda Dēļ! Nevis mūsu nopelna dēļ vai mūsu taisnības dēļ, bet sevis dēļ. Piedod mums, jo Tu esi žēlīgs! Vai tas nav tas, ko mēs varētu lūgt? Es domāju, ka ir. Kā arī: Daudz ir mūsu pārkāpumu! To arī ir viegli teikt. Es esmu grēcinieks caurcaurēm, Kungs!
Tad, kas ir problēma ar šo lūgšanu? Kāpēc Jeremija saka, “Bet Tam Kungam nav labs prāts uz tiem. Tagad Tas Kungs piemin viņu noziegumus un soda viņu grēkus” (Jer 14:10b). Kāpēc Dievs tā dara? Vai Viņš ir svārstīgs? Vai vienā dienā Viņš domā tā, bet citā—tā?
Dieva žēlastība nav tā, kas mainās, jo citur Jeremija saka, “Viņa žēlsirdībai vēl nav pienācis gals. Tās ir ik rītu jaunas, un liela ir Tava uzticība” (Rdz 3:22b-23a). Citos vārdos, Dieva žēlastība ir mūžīga. Katru rītu tā ir tā pati, tā ir nemainīga, saka pravietis.
Tie, kas mainās, esam mēs. Mūsu sirdis. Mūsu sirds stāvoklis. Dievs ir tepat. Viņš ir vienmēr sasniedzams. Bet, kā Jeremija saka par mums “Tie mīl šurpu turpu skraidīt”. Es teiktu, mēs meklējam Dievu tur, kur Viņa nav.
Vispirms, kur Viņš ir? Apustuļi zināja, kur atrast Dievu, tāpēc ir rakstīts, ka “tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās” (Apd 2:42). Ir interesanti, ka ir rakstīts, ka viņi pastāvēja Apustuļu mācībā, nevis Bibliskajā mācībā. Tas ir tāpēc, ka Bībele vēl nebija sarakstīta un apkopota. Pirmbaznīcā bija pa evaņģēlijam un kādas Pāvila vēstules, bet tas, uz kā viņi balstīja savu mācību, bija uz to, ko Apustuļi mācīja. Daži varbūt dusmosies uz mani, bet, pirms bija Bībele, bija Baznīca. Palikt Apustuliskā mācībā nozīmē sekot Bibliskai mācībai bez šaubām, bet sekot tai, kā Apustuļi to mācīja – un Apustuļu mācība ir atrodama Baznīcas mācībā, kā tā to ir saglabājusi cauri gadsimtiem. Lasiet mūsu luteriskās apliecības Vienprātības grāmatā! Ja gribam būt tuvu Dievam, lasiet savu Bībeli un mūsu Baznīcas mācību!
Sadraudzība ir saprotama, protams, savstarpējā draudzībā, bet vēl dziļāk, kā šī sadraudzība izpaužas Baznīcā, specifiskāk—draudzē. Draudze nav organizācija, kurai var pievienoties un no kuras var izstāties pēc patikas. Draudze ir Kristus miesa, Kristus ķermenis, Kristus iemiesojums pasaulē šodien. Draudze ir dzīva un sastāv no dzīviem akmeņiem, kā Pēteris saka. Draudzē mēs sastopam Kristu savā brālī un māsā. Draudzē Kristus mūs atbalsta un iedrošina caur citiem draudzes locekļiem. Ja gribat būt dzīvi Dievā, esiet dzīvi draudzē.
Maizes laušanā. Šeit tiek domāts Svētais Vakarēdiens. Svētajā Vakarēdienā Kristus nāk pie mums fiziskā veidā. Ja prasa, ko mācītājs ieliek jūsu mutē, jūs sakāt ‘Kristus miesu’ vai ‘Kristus asinis’, nevis maizi vai vīnu. Kristus ir klātesošs sakramenta elementos un tādēļ varam teikt, ka tā ir burtiski savienošanās ar pašu Kristu. Ja gribat palikt Dievā, baudiet sakramentu!
Pēdējais veids, kā palikt un atrast Dievu, ir lūgšanās. Gan privātās, gan kopā ar citiem ticīgajiem. Šī ir saruna ar Dievu, kur izsakām savas vēlmes, sapņus, kreņķus un priekus. Šis arī ir laiks ieklausīties Dievā – ko Viņš jums saka. Sarunā ir svarīgas abas daļas – runāšana un klausīšanās. Ja gribat palikt Dievā, palieciet lūgšanās!
Ja mēs domājam atrast Dievu tur, kur Viņš nav – svešā mācībā, skraidot no draudzes uz draudzi, neiesakņojoties nevienā, izvairoties no vakarēdiena un nelūdzot, tad miera mums nebūs, nemaz nerunājot par pastāvīgo grēku mūsu dzīvē, ko negribam izsūdzēt. Ja jūtam, ka Dievs ir attālinājies no mums, tad pārbaudīsim vispirms, vai nav tā, ka mēs no Viņa esam atstājušies. Atjaunosim Bībeles lasīšanu, sadraudzību draudzē, sakramenta baudīšanu un lūgšanu. Ja tas nepalīdz, nāciet pie manis un kopīgi meklēsim ceļu atpakaļ pie Kristus. Āmen.