“Sv. Lūkass”, 18.okt.2020. (K.Zikmanis)

Teksti: Jes 43:8–13; 2Tim 4:5–11; Lk 1:1–4; 24:44–45

“Kad jau daudzi ir sākuši apkopot stāstus par notikumiem, kas norisinājušies mūsu vidū, kā tos mums ir atstāstījuši to pirmie aculiecinieki un vārda kalpi, tad, visu no paša sākuma ļoti rūpīgi izpētījis, arī es atzinu par vajadzīgu tev, cienījamo Teofil, secīgi to izklāstīt,  lai tu pārliecinātos, ka vārdi, kas tev mācīti, ir droši.” (Lk 1:1-4)

Šodien kristīgajā kalendārā ir evaņģēlista Lūkasa piemiņas diena. Pēc tradīcijas šajā dienā viņš nomira 84 gadu vecumā vai nu mocekļa nāvē, tiekot pakārts olīvkokā, vai nu dabiskā nāvē – nav viennozīmīgas ziņas par to. Bet tas, kad un kā Lūkas nomira, īstenībā nav tik svarīgi, kā fakts, ka viņš dzīvoja, ka viņš bija ticīgs līdz mūža galam, un ka viņš sarakstīja divas ļoti svarīgas grāmatas mūsu Bībelē: Lūkas evaņģēliju un Apustuļu darbu grāmata. Kā jūs jau droši vien pamanījāt, šodienas liturģiskā krāsa ir sarkana, kas simbolizē asinis – ka cilvēks ir nodevis savu dzīvību par evaņģēliju, un sarkans ir arī Svētā Gara krāsa, kas atgādina, ka bez Svētā Gara spēka mēs nespējam dzīvot ticīgo dzīvi, nespējam liecināt par Kristu, nespējam sekot mūsu Pestītājam. Tātad, šodien pieminēsim Sv. Lūkasu, viņa dzīvi un viņa grāmatas, kas māca mums ticības ceļu.

Pirms eju tālāk, gribu atbildēt uz jautājumu, kas varbūt dažiem no jums ir radies. Vai luterāņi piemin svētos? Atbilde ir: jā. Es to skaidrošu nedaudz vēlāk. Tā ir tiesa, ka luterāņi nepiesauc vai nepielūdz svētos, jo ir tikai viens vidutājs starp Dievu un cilvēku – Cilvēks Jēzus Kristus (1Tim 2:5). Mēs savas lūgšanas adresējam Tēvam vai Dēlam vai Svētajam Garam, vai visai Trīsvienībai. Nekur Bībelē nav mācīts, ka mums ir jālūdz palīdzība no kāda svētā, vai no Marijas v.tml. Lūgšanas ir jāsaka Dievam un vienīgi Dievam, jo Viņš ir mūsu akmenskalns un palīgs (Ps 62:3), Viņš ir tas, kas no debesīm mūs dzird, un Viņš ir tas, kas no sava troņa mums atbild.

Bet pieminēt svētos ir pareizi un nepieciešams. Lasot Bībeli, mēs pieminam daudz ticības varoņus, kas dzīvojuši pirms mums un atstājuši savas liecības. Mēs visi zinām, ka mums ir jāseko Jēzum, ka Viņš ir mūsu piemērs un skolotājs, ka Viņš ir “ceļš, patiesība un dzīvība” (Jņ 14:6). Bet vai esat domājuši, ka arī citi ticīgie var kalpot mums par labu piemēru, kā dzīvot kristīgu dzīvi? Kāda ticīga vecmāmiņa, kas bērnībā iemācīja jums lūgt… Kāds ticīgs vectēvs, kas par spīti bezdievīgiem aizliegumiem atnesa mājās eglīti un svinēja Ziemsvētkus ar lasījumiem par Jēzus bērniņu Bētlemes silītē… Pāvils pat saka: “Brāļi, ņemiet par paraugu mani un skatieties uz tiem, kas dzīvo pēc mūsu dotā parauga” (Fil 3:17). Pat apustulis Pāvils saka, ka ja jūs gribat dzīvot kristīgu dzīvi, sekojiet manam piemēram, dariet tā, kā es daru.

Šī domāšana īstenībā ir loģiska. Protams, Jēzus ir mūsu paraugs ar lielu burtu. Kristus ir mūsu paraugu paraugs. Bet ir viena maza problēmiņa. Mēs Jēzu nevaram redzēt. Viņš sevi atklāj Bībelē, un mēs varam un mums vajag sekot Viņa piemēram Svētajos Rakstos. Un vēl – Viņš ir Dieva Dēls. Viņš dzīvoja bez grēka. Tāda priekšrocība mums nav. Bet mūsu ticības priekšteči un svētie bija tādi paši cilvēki kā mēs, ar visiem grēkiem, ar visām problēmām un šķēršļiem. Ja viņi ar Svētā Gara palīgu varēja izcīnīt ticības cīņu līdz galam, liecināt par Kristu ar savām dzīvēm un uzvarēt grēku Jēzus asinīs – tad mēs arī to spēsim. Mēs pieminam svētos tieši šī iemesla dēļ, ka Svētā Gara spēkā viņi bija uzticīgi Kristum līdz nāvei.

Svētais Lūkas pēc baznīctēvu liecībām, visticamāk, bija grieķis. Iespējams, ka viņš bija t.s. Helenists – jūds, kas bija pieņēmis grieķu kultūru, bet vairums domā, ka viņš bija tīrs grieķis. Tas nozīmē, ka viņš bija viens no jaunpievērstajiem, kas nāca pie ticības ārpus ebreju kultūras. Lūkas pēc profesijas bija ārsts un no konteksta varam saprast, ka viņš šajā kapacitātē palīdzēja un ārstēja Pāvilu vairākos gadījumos. Mani vienmēr ir uzrunājis tas, ka Dievs aicināja tieši ārstu, lai uzrakstītu tik detalizētu liecību par Kristu un Viņa Baznīcu. Kā ārsts viņš bija izglītots vīrs, kas spēja veikt tik apjomīgu pētījumu. Kā ārsts viņš arī pievērsa uzmanību vairākām detaļām, ko varbūt citi nepamanītu. Un tas, ka Dievs aicināja tieši ārstu, arī liecina par to, ka ticība un medicīniska palīdzība pie ārstiem nav pretrunā. Dievs ir mūsu galvenais Ārsts, un Viņš var lietot gan mūsu lūgšanas, gan ārstu palīdzību, lai mūs ārstētu.

Lūkas bija Pāvila ceļabiedrs un gāja viņam līdzi misijas ceļojumos. To mēs redzam Apustuļu darbu grāmatā, kas starp citiem notikumiem detalizēti apraksta Pāvila ceļojumus. Varbūt esat pamanījuši, ka naratīvs vairākās vietās mainās no trešā personas (viņi), uz pirmo personu (mēs). No konteksta varam saprast, ka ir lietas, ko Lūkas apraksta, ko ir dzirdējis, un citas lietas, ko viņš apraksta, ko ir piedzīvojis.

Mēs varam būt pateicīgi par Lūkasu, jo viņš sarakstīja visdetalizētāko un līdz ar to visgarāko evaņģēliju ar daudziem gadījumiem, kuri nav minēti citos evaņģēlijos, kā arī sarakstīja vienīgo vēstures grāmatu Jaunajā derībā – Apustuļu darbu grāmatu, kas dod mums ieskatu pirmbaznīcas laikos. Bez šīs grāmatas mēs nezinātu, ko apustuļi darīja pēc Jēzus uzkāpšanas debesīs, kā Baznīca sāka mobilizēties, un kā izveidojās kristīgā ticība no jūdu sektas līdz pasaules reliģijai. Tas viss – pateicoties Lūkasam.

Lūkas adresēja abus savus darbus kādam vīram vārdā Teofīls. Kas šis Teofīls bija, kur viņš dzīvoja un kāds viņam bija sakars ar Lūkasu, vēsture klusē. Varam saprast, ka Teofīls bija katehūmens, tas, kas mācās par ticību (mūsdienas mēs teiktu, ka viņš gāja iesvētes mācībā). Lūkas sarakstīja gan savu evaņģēliju, gan Apustuļu darbu grāmatu Teofīlam, lai secīgi un pēc kārtas izklāstītu visu, ko aculiecinieki ir redzējuši, un mācījušies no Jēzus. Varam saprast, ka Lūkas pat nesatika mūsu Kungu, bet ir iztaujājis un intervējis tos, kuri ir. Viņa evaņģēlijs ir aculiecinieku liecības.

Kaut mēs nezinām, kas ir Teofīls, ir interesanti, ka grieķu valodā viņa vārds nozīmē “Dievmīlis”, tas, kas mīl Dievu. Kad devu iesvētāmajiem izlasīt Lūkas evaņģēliju, mēdzu teikt, ka ja jūs mīlat Dievu, šis evaņģēlijs ir priekš jums. Tā mums visiem, kas mīlam Dievu vajadzētu lasīt Svētos Rakstus – it kā tie būtu sarakstīti tieši mums, nevis kā vēstures grāmata vai mācību rokasgrāmata, bet kā vēstule, kas sarakstīta personīgi mums. Ja ieliekam sevi Bībeles stāstos, tie daudz personīgāk mūs uzrunās un Svētā Gara spēkā mūs izmainīs.

Vai luterāņi piemin svētos? Jā! Ja mēs no tiem varam smelt iedvesmu un drosmi sekot Kristum, kā viņi bija sekojuši. Ebreju vēstule runā par lielu neredzamu liecinieku pulku (Ebr 12:1), kas ir mums visapkārt. Tāpat kā mūsu brāļi un māsas, kas mums blakus, var mūs iedrošināt staigāt šauro ceļu, tāpat arī mēs varam smelties spēku, zinot, ka mūsu ticības tēvi un mātes ar Svētā Gara palīdzību ir veiksmīgi nostaigājuši šo ceļu līdz galam. Un, ja viņi varēja, tad mēs arī varam. Šodien mēs pateicamies Dievam par Sv. Lūkasu, kas sarakstīja divas ļoti svarīgas grāmatas Jaunajā derībā. Lai viņa darbi nav veltīgi, bet dod iedvesmu mums un tiem, kas nāks pie ticības, nodoties Jēzum un sekot Viņam līdz galam. Āmen.