Teksti: Ef 2:19–22; Jņ 15:17–25
“Tagad jūs vairs neesat svešinieki un piemājotāji, bet esat līdzpilsoņi svētajiem un Dieva saime, kas uzcelta uz apustuļu un praviešu pamata, tās stūrakmens ir Jēzus Kristus.” (Ef 2:19-20)
Tie, kuri rudenī ir bijuši Valmierā, zina, ka viens no lielākiem notikumiem tanī laikā ir Simjūda tirgus. Kad kalpoju Valmierā, es varēju saprast, ka rudenī notiek liels tirgus, kaut kas Ražas vai Pļaujas svētkiem līdzīgs, bet nevarēju saprast nosaukumu – Simjūda. Kas tas ir par vārdu? Ko tas nozīmē? Neatminos, kas man to teica, bet kad uzzināju, ka tirgus datums nebija oktobra sākumā, kā tagad, bet kādreiz tas bijis 28. oktobrī, man viss kļuva skaidrs, jo šinī dienā ir Sv. Sīmaņa un Sv. Jūdas piemiņas diena – Sim-jūda (Sīmanis un Jūda vienā vārdā). Valmierā tas ir sevišķi svarīgi, jo turpat, kur notiek tirgus, ir Sv. Sīmaņa baznīca.
Esmu to jau stāstījis, ka mēs kā luterāņi varam un mums vajadzētu pieminēt mūsu ticības priekštečus, sevišķi apustuļus, jo viņos mēs varam ieraudzīt piemērus kā praktiski izdzīvot savu ticību naidīgi noskaņotā pasaulē. Daudzi no apustuļiem, svētajiem un mūsu ticības tēviem un mātēm atteicās no pasaules labumiem, un vairāki gāja bojā mocekļu nāvē, lai liecinātu par Kristu ar savām asinīm. Vairāki viņu vārdi mums ir pazīstami, un tie rotā luterāņu baznīcas visā Latvijā, pat visā pasaulē. Pēteris un Jānis, Anna un Katrīna, Bērtulis un Sīmanis, Meinards[1] un Teoderihs[2], un daudz, daudz citu. Mēs viņus pieminam, jo viņi izdzīvoja dzīves, kas godināja Dievu, liecināja par Kristu, un ļaujiet man teikt – svētīja cilvēkus un tautas ap viņiem. Viņu sludināšanas un liecināšanas dēļ Kristus Labā vēsts nonāca pie Baltijas krastiem, lai mēs to sludinātu un sadzirdētu šodien.
Ziņas par Sv. Sīmani un Sv. Jūdu nav daudz. Abi tiek minēti starp apustuļiem. Sīmanis tiek dēvēts Zēlots, kas varētu apzīmēt viņa dedzību par Israēlu un par brīvību no Romas impērijas. Tas arī varētu nozīmēt, ka viņš bija dedzīgs Dieva lietās un par Dieva valstību.
Svēto Jūdu nedrīkst sajaukt ar Jūdu Iskariotu, kas nodeva mūsu Kungu. Tie ir divi dažādi cilvēki! Sv. Jūdas dažos Bībeles tulkojumos tiek apzīmēts, kā Jēkaba brālis, citos kā Jēkaba dēls. Mateja un Marka evaņģēlijs dēvē viņu par Tadeju. Sv. Jūdas dažreiz tiek tulkots kā Jēkabs, un viena tradīcija saka, ka šis ir tas pats cilvēks, kurš sarakstīja Jēkaba vēstuli.
Rietumu baznīca šodien piemin Sīmani un Jūdu kopā, jo pēc tradīcijas viņi sludināja Kristu kopā (kā Kristus pavēlēja sludināt pa diviem (Lk 10:1)), un līdz ar to kopā gāja bojā mocekļu nāvē, tiekot sazāģēti uz pusēm vai nu Sīrijā vai Armēnijā. Kaut pagāja trīs gadsimti, līdz ko Armēnija kļuva par pirmo kristīgo nāciju, kad ķēniņš Arsacīds ar savu galmu kristījās, Armēņu baznīca uzskata Sv. Sīmani un Sv. Jūdu Tadeju par saviem patroniem.
Vienalga, ko mēs zinām vai nezinām par Sv. Sīmani un Sv. Jūdu, mēz zinām, ka viņi bija Jēzus sekotāji, ka viņi dzirdēja Jēzus mācību, ka viņi bija klāt Pēdējā mielastā un svētlaimīgi baudīja pirmo Vakarēdienu, ka, šausmu pārņemti, redzēja Jēzus apcietināšanu un, bēdu pārņemti, pārdzīvoja Jēzus nāvi un apbedīšanu, ka viņi aiz aizslēgtām durvīm pavadīja laiku līdz svētdienai, baiļojoties par savām dzīvībām, līdz augšāmceltais Kristus parādījās viņu vidū, pārveidojot viņu bēdas līksmībā. Viņi bija aculiecinieki neticamajam – Tas, kas bija miris, pats augšāmcēlās un stāvēja dzīvs viņu acu priekšā. Šīs ziņas vien piepildīja viņus ar drosmi. Tad, kad viņi tika piepildīti ar Svēto Garu Vasarsvētku dienā, viņi līdz ar visiem apustuļiem gāja uz visām debess pusēm, lai sludinātu, ka Jēzus ir dzīvs. Jēzus bija pirmais. Viņš sagatavoja apustuļus. Tad Viņš sūtīja apustuļus līdz pasaules malām, lai tie kristītu un darītu par mācekļiem visas tautas. Apustuļi gāja, kristīja un veidoja mācekļus, dibinādami draudzes tanīs vietās, kur viņi bija. Tie, kuri bija apustuļu mācīti, mācīja citus savā vietā. Un tā šīs draudzes varēja izsekot sev dotajai mācībai atpakaļ uz konkrētu apustuli. Agrīnajā baznīcā šī secība bija ļoti svarīga. Ja tava draudze varēja izsekot savai mācībai atpakaļ līdz zināmam apustulim, un šī mācība saskanēja ar citām līdzīgām draudzēm, tad tavas draudzes mācība tika uzskatīta par ortodoksu vai pareizu. Ja tavas draudzes mācībai nevarēja atrast saistību ar kādu apustuli, vai tā nesaskanēja ar pārējām, tā tika uzskatīta par neortodoksu, nepareizu vai ķecerīgu. Svarīga bija šī saistība ar apustuļiem, kurus pats Jēzus mācīja, apstiprināja un sūtīja. To sauc par apustulisko pēctecību.
Tas ir tas, par ko Pāvils runā Efeziešu vēstulē: “Tagad jūs vairs neesat svešinieki un piemājotāji, bet esat līdzpilsoņi svētajiem un Dieva saime, kas uzcelta uz apustuļu un praviešu pamata, tās stūrakmens ir Jēzus Kristus.” Mēs, kas esam Dieva draudzē, kas esam kristīti Viņa vārdā, kas tiekam pabaroti pie Viņa galda, neesam svešinieki un piemājotāji, kaut kas ārpusē un nesaistīts ar kristīgo ticību, bet mēs esam Dieva saime kopā ar visiem svētajiem, kuri dzīvojuši pirms mums, kas ir nodevuši Dieva mācību tālāk mums, kā viens Dieva nams būvēts uz apustuļiem, kuru stūrakmens un pamats ir Kristus. Dieva vārds un mācība ir tas, kas satur šo ēku kopā un tur šo ēku taisni, bet pati ēka ir celta, kā Pāvils saka, no dzīviem akmeņiem, no mums un no tiem, kas nākuši pirms mums.
Tas, kam es gribu pievērst uzmanību šovakar, kad pieminam Sv. Sīmani un Sv. Jūdu, ir, ka Baznīca ir dzīvs organisms. Tas sastāv no cilvēkiem, vēl dzīviem šeit virs zemes, vai Dieva priekšā dzīvi mūžībā, katrs ar savu stāstu, katrs ar savu uzdevumu, katrs ar savu vietu šajā dzīvajā Baznīcā. Varbūt mēs vairs nevaram izsekot līdzi tai cilvēku ķēdei atpakaļ uz apustuļu un praviešu pamatu, bet mēs zinām, ka tāda ķēde ir, jo Kristus evaņģēlijs ir nonācis līdz mums. Bez šī apustuļu un praviešu pamata, un bez tiem neskaitāmajiem kristiešiem starp to laiku un mūsu laiku, kuri uzticīgi nesuši Dieva vārdu, vairāki gājuši bojā to nesdami, mēs nebūtu dzirdējuši par Jēzu un Viņa pestījošo vēsti. Paldies Dievam, ka Viņš ir uzbūvējis un uzturējis savu Baznīcu, lai glābtu pasauli, un paldies Dievam par visiem lieciniekiem – lieliem vai maziem, kas uzticīgi nesuši Dieva vēsti, tai skaitā Sv. Sīmani un Sv. Jūdu. Āmen.
[1] Meinards no Zēgebergas (latīņu: Meynardus, Meinnardus, vidusaugšvācu: Meynhart, vācu: Meinhart, Meinhard von Segeberg; dzimis ap 1130/1140, miris 1196. gada 12. oktobrī[1]), pazīstams arī kā Meinhards, no 1993. gada Svētais Meinards (itāļu: Saint Meinardo) bija pirmais zināmais katoļu misionārs Līvzemē un pirmais Ikšķiles bīskaps. Romas Katoļu baznīcas svētais.
[2] Teoderihs no Turaidas (latīņu: Theodericus de Thoreida, Thidericus) (ap 1150. – 1219. gada 15. jūnijā) bija Romas katoļu baznīcas misionārs Līvzemē un Igaunijas ziemeļu daļā, bīskapa Meinarda līdzgaitnieks evaņģēlija sludināšanā, cisterciešu ordeņa brālis, Daugavgrīvas klostera abats (1202 – 1211), Igaunijas bīskaps (1211 – 1219).