“Svētā Gara spēkā”, Vasarsvētki 2021. (K.Zikmanis)

Teksti: Apd 2:1–21; Rm 8:22–27; Jņ 15:26–27, 16:4b–15

“Kad nāks Aizstāvis, ko es jums sūtīšu no Tēva, Patiesības Gars, kurš no Tēva iziet, – viņš liecinās par mani.”[1]

1979 g. 12. jūnijā kāds jauns vīrietis uzstādīja aviācijas rekordu, pārlidojot šaurumu no Anglijas uz Franciju ar kājām minamajā lidaparātā. Trijās stundās no Anglijas viņš šķērsoja 35 kilometru plato Lamanšu un sasniedza Francijas krastu, lidojot knapi četrus metrus virs ūdens. Kaut šis panākums bija iespaidīgs, godīgi sakot, šāds kājām minams lidaparāts nav praktisks. Cilvēks nevar saviem spēkiem lidot pārāk garus maršrutus. Tādā pat veidā neviens nevar dzīvot kristīgu dzīvi, minoties pats saviem spēkiem. Tas ir iespējams vienīgi Svētā Gara spēkā, kas dod mums spēju dzīvot kristīgu dzīvi. Šodien, tāpēc, ka ir Svētā Gara svētki, apskatīsim trešo ticības artikulu – es ticu uz Svēto Garu.

Lai saprastu, kas ir un ko dara Svētais Gars, vispirms apskatīsimies, ko par to saka Mazais Katehisms. “Es ticu, ka es ar savu paša spēku un prātu nevaru uz Jēzu Kristu, savu Kungu, ticēt, nedz pie Viņa nākt, bet Svētais Gars ar Evaņģēliju mani aicinājis, ar Savām dāvanām apgaismojis, svētdarījis un uzturējis patiesajā ticībā, tāpat kā Viņš visu kristīgo draudzi virs zemes aicina, pulcina, apgaismo, svētdara un pie Jēzus Kristus uztur vienīgajā patiesajā ticībā. Šinī kristīgajā draudzē Viņš man un visiem ticīgajiem ik dienas bagātīgi piedod visus grēkus un pastarajā dienā uzmodinās mani un visus mirušos, un dos man līdz ar visiem uz Kristu ticīgajiem mūžīgu dzīvošanu. Patiesi, tas tā ir.”[2]

Pirmkārt: Svētais Gars ir trešā Persona Svētajā Trīsvienībā, patiess Dievs, vienāds būtībā ar Tēvu un Dēlu. Viņam ir visas Dieva īpašības: mūžīgs, visuvarens, visuresošs, viszinošs utt. Ievērojiet! Viņš ir persona, nevis enerģija, nedz emocijas, nedz spēks. Viņš nav bezpersonisks – Viņu var apbēdināt vai iepriecināt. Apbēdināt, kad grēkojam, iepriecināt, kad sekojam Dievam. Kad Svētais Gars darbojas mūsos, Viņš var izraisīt emocijas, bet tas nav primārais Svētā Gara darbs.

Primārais Svētā Gara darbs ir svētdarīšana. Viņš dara mūs svētus. Kā? Pirmkārt, Viņš liek mums atgriezties – t.i., saprast, ka pēc Dieva baušļiem esam grēcinieki. Viņš runā uz mums caur sirdsapziņu. Atcerieties, ka spēja nožēlot grēkus ir pazīme, ka Svētais Gars darbojas mūsos! Tad, kad saprotam, ka esam grēcinieki, Svētais Gars ir tas, kas aicina mūs caur Evaņģēliju pie Kristus. Cilvēki iemantotā grēka dēļ nevar ticēt Dievam. Kā ir rakstīts: “Miesiskais cilvēks (t.i. neatgrieztais cilvēks) nespēj uzņemt to, kas nāk no Dieva Gara, jo tas viņam ir muļķība. Viņš nevar to saprast, jo tas ir izdibināms garīgi.”[3] Pati ticība ir Dieva dāvana, kā Pāvils māca: “Tas notika nevis taisnības darbu dēļ, ko mēs darījām, bet Dievs savā apžēlošanā mūs izglāba ar atdzimšanas mazgāšanu un atjaunošanos Svētajā Garā.”[4] Ja mums ir vēlēšanās ticēt Jēzum, mums jau ir ticība, jo šāda vēlēšanās nenāk no zila gaisa. Tas ir, ko nozīmē “nevaru uz savu Kungu Jēzu Kristu ticēt.”

Bet kas tad ir grēks pret Svēto Garu,[5] ko Jēzus saka, kas ir nepiedodams? Kā Luters to skaidro: šis grēks notiek sekojoši: Svētais Gars apgaismo cilvēku tā, ka cilvēkam savā sirdī jāatzīst dievišķā patiesība par dievišķu, bet cilvēks, tīši pretojoties labajai sirdsapziņai, tomēr aizliedz to, pretojas tam, kā arī zaimo, izsmej un nievā Svēto Garu. Tāds cilvēks nocietina savu sirdi tā, ka viņš vairs nevar atgriezties no sava grēka.[6] Kā reiz mans garīgais tēvs man teica, kad es biju nobažījies, vai es neesmu grēkojis pret Svēto Garu, “ja tu par to uztraucies, tad tu neesi pret Viņu grēkojis!”

Svētais Gars dod dāvanas: 1Kor 12., 14. nodaļas u.c. runā par Gara dāvanām (harismām), ko Dievs dod draudzei. Katram kristietim ir Gara dāvanas, lai palīdzētu draudzei augt. Nav konkrēta saraksta, jo Gars dod, kā vēlas. Minētās dāvanas ir: pravietošana (izskaidrot Dieva vēsti šai brīdī, šai vietā, šai situācijā); mācīšana (palīdzēt saprast Dieva vārdu); ticība (zināt, ka Dievs ir, un darīs to, ko Viņš apsolījis); vadīšana (organizēt cilvēkus pēc Dieva prāta); dziedināšana (lūgt Dieva palīdzību uzlabot cilvēkam veselību). Visām šim dāvanām ir jāizpaužas draudzē, nevis pa kaktiem, par naudu, ārpus kristīgās Baznīcas. Pie šeit minētajām dāvanām var arī likt dziedāšanu, muzicēšanu, mākslu, faktiski, jebko, kas var dot Dievam godu, un palīdzēt līdzcilvēkiem. Bet kā ar visām dāvanām, lai tās lietotu, tās ir jāatver – jālieto, jāattīsta. Veids, kā zinām, vai mums ir dāvana, vai nav, ir: citi to ievēros. Draudze redz, vai cilvēkam ir dotības, vai nav konkrētā jomā. Cilvēks pats nevar sevi iecelt par mācītāju (piem.), bet Baznīca ierauga dāvanas un tās apstiprina.

Ir arī deviņi Gara augļi, kam jānobriest katra ticīgā sirdī. “Bet Gara auglis ir: mīlestība, miers, prieks, izturība, krietnums, labestība, uzticamība, lēnprātība, savaldība.”[7] Šie augļi kā sēklas sirdī lēnām aug cilvēkos, kad tuvojamies Dievam; nīkst, kad pretojamies. Kā zemnieks nevar likt sēklām briest un augt, tā mēs nevaram saviem spēkiem likt, lai Gara augļi parādās mūsu dzīvē. Bet, kā sēklas aug, ja ir pareizi apstākļi (saule, augsne, lietus, izravēts dārzs, u.c.), tā Gara augļi briest mūsos, ja ir pareizi apstākļi (Dieva vārds, sakramenti, grēksūdze, pazemīga sirds, lūgšanas, sadraudzība ar kristiešiem u.c.).

Svētais Gars arī iedvesmo mūs darīt labu. Kad mēs sekojam Dieva prātam, šī vēlme nāk no Svētā Gara. Viss, ko kristietis domā, runā un dara saskaņā ar Dieva desmit baušļiem, ir labs. Šādi darbi ir arī ticībā pildīti laicīgās dzīves uzdevumi jeb aicinājums, ticībā nodzīvota dzīves daļa, kā arī kristieša garīgā kalpošana.[8] To dara Svētais Gars mūsos.

Un tas ir, ko nozīmē: “Savām dāvanām apgaismojis, svētdarījis un uzturējis patiesajā ticībā.” Svētais Gars ir tas, kas mūs “aicina, pulcina, apgaismo, svētdara un pie Jēzus Kristus uztur vienīgajā patiesajā ticībā.” Svētais Gars tiek mums dots kristībās, kā kristību liturģijā dzirdam: “Kristībās tu esi saņēmis Svēto Garu un esi apzīmogots par Kristus īpašumu mūžīgi.”

Mēs tiekam pildīti ar Svēto Garu, kad tuvojamies Dievam lūgšanās, Dieva vārda lasīšanā, meditēšanā un sakramenta baudīšanā. Cilvēkam var gribēties, piemēram, tapt veselam, bet, ja viņš neapmeklē ārstu un nedzer izrakstītās zāles, nevar ar gribasspēku vien izveseļoties no smagas slimības. Tā arī ar svētdarīšanu – mēs to nevaram savā spēkā. Gars to dara mūsos – ja mēs darām sevi pieejamus Dieva žēlastības līdzekļiem – Vārdam un Sakramentiem.

Noslēgšu ar šādu domu: ir trīs veidi, kā slēpotājs var tikt augšā kalnā. Viņš var mēģināt pats uzkāpt vai tikt uzvilkts, stingri turoties pie virves, vai viņš var sēdēt pacēlājā. Šī ilustrācija norāda uz dažādiem veidiem, kā cilvēki mēģina dzīvot kristīgu dzīvi. Daži mēģina pašu spēkiem. Citi lieto kombināciju starp savām pūlēm un mērenu paļaušanos uz Dievu. Bet vienīgais veids, kā izdzīvot pilnīgu kristīgo dzīvi katrā situācijā, ir sēsties Svētā Gara pacēlājā, paļaujoties pilnīgi uz Viņa darbu mūsos Vārdā un Sakramentā. Āmen.

[1] Jņ 15:26

[2] Dr. Mārtiņš Luters, Mazais Katehisms, skaidrojums par ticības apliecības 3. locekli.

[3] 1Kor 2:14

[4] Tit 3:5

[5] Mt 12:31

[6] Dr. Mārtiņš Luters, Kristīgā mācība, (1994) Svētdienas Rīts, nr. 138, 113.lpp.

[7] Gal 5:16-26

[8] Dr. Mārtiņš Luters, Kristīgā mācība, (1994) Svētdienas Rīts, nr. 216, 165.lpp.