“Svētā paklausība”, 12.01.2022. (K.Zikmanis)

Teksti: 5Moz 18:15-20; 1Kor 8:1-13; Mk 1:21-28

“Pravieti, kāds es esmu, Tas Kungs, tavs Dievs, tev cels no tava vidus, no taviem brāļiem, klausiet viņu.” (5moz 18:15)

Es esmu dzirdējis, ka ticība un darbi ir kā divi airi – lai peldētu pāri ezeram taisnā līnijā laivā ir nepieciešami abi, citādāk jūs iesiet šķībi vai griezīsieties pa apli. Jeb ticība un darbi ir kā divas kājas – ir nepieciešamas abas, lai staigātu taisno un šauro ceļu, kas ved uz dzīvību.

Ir nepieciešama ticība, jo ticībā mēs esam taisnoti Dieva priekšā (Rom 3:2; Gal 2:16, 3:11, 3:24). Kāds var domāt, kāpēc man ir vajadzīga taisnošana? Ko sliktu es esmu darījis? Ir viegli domāt, ka ar mani viss ir kārtībā, jo es salīdzinu sevi ar citiem (grēcīgiem) cilvēkiem un domāju, ka es esmu labāks par laupītāju, slepkavu vai izvarotāju. Es dzīvoju relatīvi morālu dzīvi un mēģinu darīt labu. Bet klausieties, ko pravietis Jesaja saka par mūsu centieniem būt labiem un taisniem, “Tā mēs visi esam palikuši kā nešķīsti, un visa mūsu taisnība ir kā sārņains tērps” (Jes 64:6). Neviens nevēlas parādīties cilvēkos ar netīrām drēbēm. Bet tas ir, ko pravietis saka, par mūsu izskatu Dieva priekšā. Mēs stāvam šausmīgi netīri Dieva acīs. Tomēr ticībā Kristum mūsu grēki tiek piedoti. Mēs vairs neesam vainīgi Dieva priekšā, bet ticībā esam ietērpti Kristus taisnībā (Jes 61:10). Dievs vairs neredz mūsu sārņaino tērpu, bet Kristus taisnību. Tāpēc ticība ir svarīga.

Bet kā raksta apustulis Jēkabs: “Ticība bez darbiem ir nedzīva” (Jēk 2:20). Tas ir tāpēc, ka dzīva ticība ved pie darbiem. Ja mēs ticam, tad kaut kā mēs uz to reaģējam. Kā piemēru varam minēt ārsta apmeklēšanu. Varam ticēt, ka ārsts palīdzēs, bet, ja mēs neaiziesim līdz viņam, tad veltīga ir tā ticība – ir jāapmeklē ārsts, lai saņemtu palīdzību. Ticība ir jāparāda darbos, lai būtu dzīva. Jeb, kā Jēkabs saka: “Darbos ticība ir tapusi pilnīga” (Jēk 2:22). Ja mūsu ticība neiespaido mūsu rīcību, tad kaut kas nav kārtībā ar mūsu ticību.

Bet kā lai ticība iespaido mūsu rīcību? Vienkārši – šeit varam runāt par ticību un paklausību. Ticība un paklausība iet roku rokā. Kristīgajā baznīcā pastāv tāda lieta kā svētā paklausība.

Kad Jēzus aicināja savus mācekļus viņi paklausīja un sekoja. Svētā paklausība. Mēs arī, dzirdot Dieva aicinājumu, atsaucāmies tam. Citādāk mēs te nebūtu šajā dievkalpojumā.

Tomēr vārds ‘paklausība’ bieži, ja ne vienmēr izraisa tādu neērtu sajūtu, vai ne? Dzirdot vārdu paklausība, uzreiz iešaujas prātā cits vārds – bauslība. Un vārds ‘bauslība’ kristiešu aprindās dažreiz tiek lietots kā negatīvs vārds, jo mēs taču dzīvojam evaņģēlijā, nevis zem bauslības.

Tomēr skatīsimies no cita skatupunkta. Dievs vēl mums labu, ne ļaunu. Tam mēs visi varam piekrist. Dievs grib mums dot labas lietas un pasargāt mūs no sliktajām lietām, kas var būt kaitīgas mūsu dvēselei. Tātad, jā svētā paklausībā mēs ne tikai ticam tam, ko Dievs mums pavēl, bet arī darām to, tad mēs saņemsim Dieva svētību. Ja neklausām jeb grēkojam, mums nevajadzētu būt pārsteigtiem, ka sekas varētu būt sliktas. Vispirms laicīgās sekas, bet vēl briesmīgāk – mūžīgās.

Paklausība un mīlestība iet roku rokā. Ja mēs mīlam kādu un mēs zinām, ka tas mūs arī mīl, tad mēs ieklausāmies viņā un esam paklausīgi viens otram. Tas ir dabiski. Es esmu lasījis par sv. Francisku, ka viņa līdzgaitnieks brālis Bernards teica Franciskam šādi: “‘Es tev svētās paklausības vārdā pavēlu, lai katru reizi, kad būsim kopā, tu man nesaudzīgi uzrādi un izlabo visas manas kļūdas.’ Par ko sv. Francisks nobrīnījās, jo brālim Bernardam piemita tāds svētums, ka sv. Francisks viņu ļoti cienīja un neatrada viņā nekā peļama.”[1] Šāda paklausība nāktu par labu mums ikkatram, ja mēs ieklausītos pelnītā kritikā. Vēl vairāk, paklausība Dieva Vārdam, ja mēs tajā dzirdam kritiku pret mums, ir nepieciešama ticībai, ja mēs gribam, lai mūsu ticība ir dzīva un augoša. Psalmos rakstīts: “Jo Viņš ir mūsu Dievs, un mēs esam Viņa tauta, avis, ko Viņa roka gana. Šodien uzklausiet Viņa balsi.” (Ps 95:7)

Kad Dievs atbrīvoja savu tautu no verdzības Ēģiptes zemē, Viņš viņus veda pie Horeba kalna un no mākoņa runāja uz viņiem. Bija bazūņu skaņas, un liela uguns un, kaut Dieva varenība bija apklāta mākonī, šis notikums bija tik biedējošs, ka tauta kliedza, ka viņi vairs negrib dzirdēt Kunga balsi, bet lai Mozus paliek kā vidutājs. Mozus bija starpnieks. Dievs atklāja Mozum savas pavēles, un Mozus tās atklāja tautai. Tas ir praviešu darbs. Tautai bija jāizšķiras – paklausīt vai nē. Viņi nepaklausīja, un tam bija briesmīgas sekas, kā mēs visi atceramies no viņu 40-gadu klaiņošanas pa tuksnesi.

Un Dievs atklāja Mozum, ka Viņš sūtīs Pravieti, kas nāks no tautas vidus, kas būs Dieva Svētais un Svaidītais, kas runās Dieva pavēles un piepildīs visus Dieva nodomus. Mēs zinām, ka šis Pravietis, par ko šeit tiek runāts, nav nekas cits, kā Jēzus Kristus, Dieva Dēls, mūsu Pestītājs.

Ievērojiet uzmanīgi – nepietiek ar to, ka Jēzus ir atnācis, ir jābūt paklausīgiem Viņam. Mozus saka par Jēzu: “Pravieti, kāds es esmu, Tas Kungs, tavs Dievs, tev cels no tava vidus, no taviem brāļiem, klausiet viņu.” Ir nepieciešams klausīt Jēzum.

Jēzus saka: lūdziet! (Mt 6:5). Ja mēs nelūdzam, tad nepiedzīvosim lūgšanas spēku un svētību. Bet, ja lūdzam, tad pilnīgi jauna dimensija atveras mūsu priekšā. Jēzus saka: mīliet! (Jņ 13:34). Ja mēs nemīlam, tad viss, ko varam sagaidīt ir naids. Bet, ja mīlam, kā Jēzus mūs ir mīlējis, tad mēs tiksim saukti par Gaismas bērniem. Jēzus saka: ticiet! (Mk 1:15). Ja neticam, tad nekas mums neizdodas. Bet, ja ticam, tad apsolījums tiem, kuri tic, ir, ka viņi iemantos mūžīgu dzīvību, debesu valstību un Dieva svētību.

Apustulis Jēkabs saka tā: “Jo, ja kāds ir vārda klausītājs un ne darītājs, tas līdzinās vīram, kas savu miesīgo seju aplūko spogulī. Jo viņš sevi aplūko un aiziet un tūlīt aizmirst, kāds viņš bija. Bet, kas ieskatīsies un paliks pilnīgajā svabadības likumā, nebūdams aizmāršīgs klausītājs, bet darba darītājs – tas būs svētīgs savā darbībā.” (Jēk 1:23-25)

Lai Dievs mūs uz to svētī, lai mēs būtu ne tikai vārdu klausītāji, bet arī darītāji. Āmen.

[1] “Svētā Franciska Ziediņi”,1999. g. Rīgas Metropolijas kūrija, 3.nodaļa, 15.lpp.