“Svētais Gars un piedošana”, Vasarsvētkos 31.mai.2020. (K.Zikmanis)

Teksti: Apd 2:1–21; 1Kor 12:3b–13; Jņ 20:19–23

“Saņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie tiks piedoti; kam paturēsiet, tiem paliks.” (Jņ 20:22b-23)

Tad, kad kristieši domā par Svēto Garu, bieži, kas nāk prātā, ir jaukas, pacilātas sajūtas, ka esam tuvu Dievam un Viņa mīlēti. Un tā ir taisnība. Svētais Gars mums ir dots, lai piedzīvotu Dieva tuvumu un mīlestību mūsu sirdīs. Caur Svēto Garu mēs piedzīvojam Kristu mūsu dzīvēs. Viņš atklāj mums Kristu, pieved un uztur mūs ticībā Kristum. Dievs izlej savu Garu pār savu draudzi un caur Gara dāvanām mums kalpo. Tāpēc es saku, ka Gars liek mums piedzīvot Dieva realitāti, un tādēļ, kad domājam par Svēto Garu, kristiešiem visdrīzāk Gara darbība asociējas ar izjūtām. Tomēr tas nav viss, ko Svētais Gars dara.

Šīs dienas evaņģēlija lasījumā mēs dzirdam divus nozīmīgus teikumus no Jēzus. Pirmais: Jēzus dvesa un teica: “Saņemiet Svēto Garu!” Jēzus vairākas reizes savā kalpošanā bija minējis par Svētā Gara nākšanu. Tagad Viņš saka, lai viņi saņem. Jēzus ir tas, kas sūta Svēto Garu no Tēva.

Nākamais: Jēzus saka ko negaidītu: “Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie tiks piedoti; kam paturēsiet, tiem paliks.” Šie nav atsevišķi teikumi, atrauti viens no otra, bet cieši saistīti. Svētā Gara sūtīšana ir cieši saistīta ar grēku piedošanu. Tas ir svarīgi! Dievs dod savai Baznīcai autoritāti piedot un atlaist grēkus, vai tos paturēt un nepiedot. Tie, kuri nožēlo grēkus Svētā Gara spēkā, tiem tiek piedots, viņi tiek atraisīti. Tie, kuri nenožēlo grēkus tajā pašā Svētā Gara spēkā, tiek saistīti savos grēkos, resp. paliek savos grēkos, jo viņu grēki netiek piedoti.

Kā viens no pamatdarbiem, ko veic Svētais Gars, kā Jēzus teica, ir pārliecināt pasauli par grēku (Jņ 16:8). Šo pamatgrēku, kas cilvēkos ir, Jēzus raksturoja kā neticību Viņam. Visi grēki, lai kā mēs tos nosauktu vai aprakstītu, atrod savu pamatu neticībā. Neticība Dievam, nevēlēšanās pakļauties Dievam, nepaklausība Dieva vārdam un Viņa likumiem. Šie likumi ir atklāti visiem. Šiem likumiem nav vajadzīga īpaša atklāsme, lai tos saprastu. Jo Dieva likumi ir ierakstīti katra cilvēka sirdī. To var saukt par morālo likumu vai dabiskajām tiesībām. Piemēram: visiem cilvēkiem ir saprašana, kas ir labs un kas ir ļauns. Pārsteidzoši, šī saprašana ir līdzīga jebkurā kultūrā. Melot, zagt, noslepkavot ir slikti. Cieņa pret vecākiem ir iedzimta – apsaukājiet kāda cietumnieka māti, un redzēsiet, kāda būs reakcija!

Ticība Dievam, kā prasīts pirmajā bauslī, ir arī sirdī ierakstīta. Tas ir redzams tajā, ka visi cilvēki tic “kaut kam augstākam”, vai to sauc par Dievu, par likteni, par zinātni, vai ko citu. Pāvils raksta: “Kopš pasaules radīšanas Viņa neredzamās īpašības, gan Viņa mūžīgais spēks, gan Viņa dievišķība, ir skaidri saredzamas Viņa darbos, tāpēc viņiem nav ar ko aizbildināties” (Rm 1:20). Šis Dieva likums ir atklāts visiem.

Bet cilvēki nevēlas ieklausīties. Tā ir grēka būtība. Jau no iesākuma cilvēki ir vēlējušies būt gudrāki par Dievu. Un šī nepaklausība pastāv gan neticīga cilvēka sirdī, gan ticīga. Mēs visi esam grēkā krituši, un mums visiem ir nepieciešams Pestītājs. Pamudināt sirdsapziņu un likt saprast, ka mums ir vajadzīgs Pestītājs, ir Svētā Gara primārais darbs.

Lai nedzirdētu šo balsi, cilvēki ir gatavi darīt visu-kaut-ko. Postmodernais cilvēks ir gatavs pārrakstīt šos sirdī ierakstītos likumus, padarīt visu relatīvu. Katram ir sava patiesība, jo objektīvas patiesības nepastāv. Man ir mana patiesība, tev ir tava patiesība. Viss ir relatīvs, un kritērijs ir manas sajūtas, nevis kaut kāda objektīva patiesība. Par piemēru varam uzskatīt transgenderismu. Vīrietis sevi uzskata par sievieti, un tādēļ viņš ir sieviete, vai otrādi. Tas pilnā spēkā nav līdz Latvijai atnācis, bet manā dzimtajā Amerikā tagad ir likums, ka vīrietis, kas identificējas kā sieviete, drīkst iet uz sieviešu tualeti, ģērbtuvi v.tml. Veselais saprāts saprot, cik tas ir absurdi, bet tas ir šī relatīvisma auglis. To pašu varam teikt par daudziem sabiedrības morālajiem jautājumiem: par abortiem, eitanāziju, homoseksuālismu, seksu ārpus laulības, vai veselu virkni citām problēmām. Pasaule saka, ka, ja es tā “jūtu”, tad tā ir mana patiesība un jums nav tiesību mani tiesāt.

Šī domāšana nav tikai kaut kur “ārpusē”. Kristieši var arī iekrist šī laikmeta domāšanā, kad jūtas pārspēj veselo saprātu un Dieva atklāto patiesību Bībelē. Klasisks piemērs būtu, kad precēts vīrietis saka, ka viņam ir jāšķiras no sievas, jo viņš ir saticies ar jaunu draudzeni un “jūt”, ka tas ir no Dieva. Atbilde viņam ir skaidra – nē, Svētais Gars nekad nevestu tevi pretī Dieva vārdam. Nekad!

Tādēļ kristiešiem ir nepieciešams pārbaudīt savu sirdsapziņu pret Dieva baušļiem un ļaut Svētajam Garam parādīt mums mūsu grēkus, lai mēs tos nožēlotu un no tiem atgrieztos. Kristīgā žurnāla publicists Džeims Kušners ir teicis: “Grēku nožēla ir pamata nosacījums kristīgajai dzīvei, nevis vienreizējs notikums. Vispirms, grēksūdze, protams, ir nepieciešama, jo šī atgriešana uzliek mūs uz pareizā ceļa, uz kura staigāt turpmāk—bet mums visiem ikdienas ir jāturpina iet šajā jaunajā virzienā.” Svētais Gars apgaismo mūsu sirdis tā, ka saprotam, vai ejam Dieva ceļos vai nē, un dod mums iespēju atgriezties.

Un te ir vēl viens svarīgs darbs, ko dara Svētais Gars. Tad, kad Viņš ir atklājis mums mūsu grēkus, Viņš pieved mūs Jēzum, lai mēs tos nožēlotu un saņemtu grēku piedošanu. Svētais Gars ir tas, kas dod mums ticību. Kad nožēlojam grēkus, ir svarīgi ticēt un paļauties uz apsolījumu, ka mūsu grēki tiek piedoti, kā ir rakstīts Jāņa pirmajā vēstulē: “Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības” (1Jņ 1:9). Ir viena lieta, ka Kristus objektīvi ir samaksājis par mūsu grēkiem pie Krusta. Ir cita lieta to attiecināt uz sevi un tam ticēt. Ja neticam, ka mums ir piedots, tas ir tas pats neticības grēks, par ko runājām iepriekš – neticēt Dieva vārdam, neticēt Dievam. Ja neticam, ka mūsu grēki ir piedoti, tad mēs joprojām esam savos grēkos. Bet ja ticam, tad Svētais Gars mums devis ticību Jēzum, kas mūs ir atbrīvojis un mēs esam brīvi.

Kā Baznīcai mums ir jālieto Svētā Gara spēks, lai atgādinātu par Dieva doto likumu, lai cilvēki atzītu šķību par šķību un greizu par greizu. Tas nenozīmē moralizēt cilvēkus, bet aizstāvēt Dieva nemainīgās vērtības plūstošā pasaules domāšanā. Kā Baznīcai mums ir Gara spēkā jāsludina Kristus, vienīgais atrisinājums pasaules pamata problēmai—nepaklausībai Dievam, jeb, citiem vārdiem sakot, grēkam, lai visi nāktu pie pestīšanas Jēzus asinīs. Vārdu sakot, lai mēs būtu pasaules sāls un gaisma, ko ir iespējams izdarīt vienīgi Svētajā Garā. Viņa izliešanu un nākšanu mēs svinam šodien. Āmen.