Teksti: Ps 51:3-14; Jņ 16:13-14
Šodien vēlos dalīties ar pārdomām no teologa Patrika Henrija Rīrdona par 51. psalmu un kā tas attiecās uz Svēto Garu un Vasarsvētkiem.
“Radi manī, ak, Dievs, šķīstu sirdi, un atjauno manī pastāvīgu garu! Neraidi mani prom no sava vaiga un neatņem no manis savu Svēto Garu! Atdod man atkal atpakaļ savas pestīšanas prieku un stiprini mani ar vadošo Garu!” (Ps 51:12-14). Apskatīsim trīs atziņas no šīm rindām.
Pirmais, “Radi manī, ak, Dievs, šķīstu sirdi, un atjauno manī pastāvīgu garu!” Šis pants vēsta par to, ka atjaunošanās Svētajā Garā ir nešķirama no sirds šķīstības. Tajos, kam nešķīsta sirds, nemīt Svētā Gara vadība, nav Gara gudrības, nav Gara izšķiršanas un nav Dieva bijības.
Ir svarīgi, ka Svētais Gars netiek sajaukts ar jebkuru garu, kas ar mums runā. Cerams, ka mēs savas sirdis pietiekami labi pazīstam, lai zinātu, ka vairums garu, kas ar mums runā, nemaz nav no Dieva. Un, ja mūsu sirdis mūs par to nebrīdina, tad Dieva vārds gan. “Mīļie, neticiet katram garam, bet pārbaudiet garus, vai viņi ir no Dieva, jo daudz viltus pravieši ir izgājuši pasaulē.” (1Jņ 4:1)
Apustulis Jānis pat savā laikā saprata tās briesmas, kad sajaucam Svēto Garu ar visādiem maldiem. Bībele saka, ka ir vairāki gari pasaulē, kuri vēlas maldināt Dieva bērnus. Šie gari parasti stāsta tieši to, ko vēlamies dzirdēt, un tādēļ tik ļoti tajos ieklausāmies. Atcerēsimies brīdinājumu, ko pravietis Miha teica ķēniņam Ahabam. Viņš apraksta ļauno garu, kas lielās, “es iziešu un kļūšu par melu garu visu viņa praviešu mutē” (1Ķēn 22:22). Šis melu gars teica ķēniņam Ahabam tieši to, ko viņš gribēja dzirdēt.
Mēs tiekam brīdināti Dieva vārdā, lai neklausām gariem, kuri saka to, ko gribam dzirdēt; tiem gariem, kuri mudina uz sirds nešķīstību. Tādēļ mēs lūdzam, “Radi manī, ak, Dievs, šķīstu sirdi, un atjauno manī pastāvīgu garu!” Šīs divas lietas ir nešķiramas: sirds šķīstība un atšķiršana, kas ir pastāvīgais Gars.
Otrais, “Neraidi mani prom no sava vaiga un neatņem no manis savu Svēto Garu!” Kaut mēs tiekam apzīmogoti ar Svēto Garu ar kristību sakramenta saņemšanu, mums ir jāsaprot, ka šī apzīmogošana nebija kaut kāda maģija. Šī zīmoga uzturēšana ir dedzīgi jāsargā. Pat arī tad, kad esam apzīmogoti ar Svēto Garu sakramentos, mēs ar nodomu lūdzam, lai Dievs sargātu šo zīmogu līdz mūža beigām. Galvojums par Svēto Garu ir no Dieva puses, nevis no mums. Šī lūgšana ik dienas atgādina par briesmām, ka Dievs var mūs aizraidīt prom no sava vaiga un atņemt no mums savu Svēto Garu.
Ir svarīgi pārdomāt šo patiesību ik dienas, jo, ja mēs Svēto Garu zaudējam, tas nebūs pēkšņi. Tas nenotiks vienā acumirklī, nedz arī nejauši. Svētais Gars tiek zaudēts pamazām un notiek caur daudz maziem grēciņiem, kas laika gaitā tiek uzkrāti.
Skatīsimies uz Saulu, kuru Samuēls svaidīja Svētajā Garā—Saulu, uz kuru Svētais Gars izlēja pravietošanas dāvanu. Sauls nezaudēja Svēto Garu vienā mirklī. Viņa krišana notika pēc vairāku grēku virknes. Šis drosmīgais jauneklis, kas dzirdēja Jabešas Gileādas saucienu pēc palīdzības (1Sam 11:4) un steidzās viņiem palīgā, pakāpeniski kļuva par gļēvulīgu veci, kas konsultējās ar raganu nakti pirms Gilboas pakalna cīņām. Pazemīgais Sauls, kas atzina sevi par mazāko sava tēva namā, pakāpeniski pārauga par lepnu vīru, ko Samuēls nicināja un Dievs atmeta. Ja mēs gribam zināt, kas notiek vīram ar nešķīstu sirdi, no kura Kungs atņem Svētā Gara vadību, nav jāskatās tālāk par bēdīgo ķēniņa Saula karjeru.
Trešais, “Atdod man atkal atpakaļ savas pestīšanas prieku un stiprini mani ar vadošo Garu!” Ja otrā lūgšana piepilda mūs ar veselīgu Dieva bijāšanu, tad šī trešā rinda stiprina mūs ar cerību, ka Dievs mūs atjauno. Tas Gars, kuru mēs lūdzam, ir mūsu pestīšanas Gars un prieks, ar ko šī pestīšana piepilda šķīstu sirdi.
Gars, kuru mēs lūdzam, ir tas, ko psalms sauc par “vadošo Garu” (Gr. Pnevma hegemonikon. P.H.Rīrdons lieto Grieķu Bībeles tulkojums). Šis ir Tas Gars, kas vada. Bet Gars vada tikai sirds šķīstos. Sv. Pāvils skaidri māca šo doktrīnu 8. nodaļā vēstulē Romiešiem: “Jo miesas cilvēki tiecas pēc miesas lietām, bet Gara cilvēki pēc Gara lietām. Miesas tieksme ved nāvē, bet Gara tieksme – uz dzīvību un mieru. Jo miesas tieksme ir naidā ar Dievu: tā neklausa Dieva bauslībai, jo tā to nespēj. Miesas cilvēki nevar patikt Dievam. Bet jūs neesat miesā, bet Garā, tik tiešām, ka Dieva Gars mīt jūsos. Bet, ja kādam nav Kristus Gara, tas nepieder Viņam. [..] jo, ja jūs pēc miesas dzīvojat, tad jums jāmirst. Bet, ja jūs Gara spēkā darāt galu miesas darbībai, tad jūs dzīvosit. Jo visi, ko vada Dieva Gars, ir Dieva bērni.” (Rm 8:5-9,13-14)
Ja mēs gribam, lai Gars mūs vada, saka apustulis, ir noteiktas lietas mūsos, kam jāmirst. Mūsu stāvoklis šajā pasaulē ir vai nu vai. Tāpēc mēs lūdzam, “Atdod man atkal atpakaļ savas pestīšanas prieku un stiprini mani ar vadošo garu!”
Tādēļ Vasarsvētku Gars aicina ikvienu no mums—kā indivīdus, un mūs visus—kā Baznīcu, stāvēt pretī tiem daudziem gariem, kas ir naidīgi Svētajam Garam, un paklausīt Dievišķo vadību, kas ved uz mūsu siržu un dzīves pārmaiņām. Āmen.