Teksti: Jes 52:7-10; Gal 4:22-5:1a; Mt 6:9-13
“Svētīts lai top Tavs vārds!” (Mt 6:9)
Kāds gudrs cilvēks ir teicis, ka Tēvreize ir Jēzus Kristus evaņģēlija kopsavilkums, ka visa Jēzus sludinātā Labā vēsts ir šajā lūgšanā. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka, ja vēlamies lūgt pēc Dieva prāta, tad mums ir jāseko Tēvreizes paraugam.
Atcerēsimies, ka baušļi ir sadalīti divās daļās: Pirmā tāfele par attiecībām ar Dievu, bet Otrā tāfele par attiecībām ar līdzcilvēkiem. Tā var sadalīt arī Tēvreizi. Pirmās trīs lūgsnas ir par Dievu, pēdējās četras ir par cilvēcīgām vajadzībām. Šis sadalījums nav mazsvarīgs. Jo, kā labas savstarpējas attiecības ir atkarīgas no mūsu attiecībām vispirms ar Dievu, tā tas, cik mūsu lūgšanas ir savtīgas vai dāsnas, ir atkarīgs no tā, cik mēs šo sadalījumu pamanām un ievērojam. Piemēram, ja es lūdzu vienīgi, lai Dievs man dod jaunu mašīnu, māju vai ko citu, neatkarīgi no tā, vai tas dos Dievam godu vai nē, tad mana lūgšana ir savtīga un patmīlīga. Bet, ja patiesi lūdzu piemēram: “Ja tas ir Tavs prāts (kas dos Tev godu), ka man būtu tas-un-tas…” tad mēs ievērojam pirmo bausli – godāt Dievu pāri visām lietām (pāri arī savām iegribām). Dievs stāv pāri visam. Viņš nav mans personīgais kalpiņš, kas dod man visu, ko vien sirds kāro. Viņš ir labs, gādīgs Tēvs, kas vēl mums to labāko, kam ir tiesības teikt mums “nē” ja tas, ko lūdzam, ir slikti vai nāks mums par ļaunu.
Apskatīsim pirmās trīs lūgsnas tuvāk. Ievadvārdi: “Mūsu Tēvs debesīs!” Pretēji daudzu ticīgo pārliecībai saukt Dievu par Tēvu nebija sveša ideja ebrejiem. Viņš bija ebreju tautas Tēvs – Viņš viņus pieņēma par tautu pie Sinaja kalna. Tēvs ar lielo burtu – varens, spēcīgs, Tas, kas valda debesu augstumos. Bet, kad Jēzus uzrunāja Tēvu personīgi – mūsu Tēvs, mans un tavs Tēvs, tas ir, kas jauns. Tas parāda jaunas attiecības ar Dievu. Vārds, ko Jēzus lietoja aramiešu valodā, ir Abba. Tas ir, kā bērni sauc savus tēvus Israēlā – tētis. Vārds Abba parāda tuvas, mīlestības pilnas attiecības. Tas parāda uzticēšanos. Mēs neesam Dieva vergi, bet caur Jēzu esam kļuvuši par Dieva bērniem. “Tāpat arī mēs, kamēr vēl nebijām pieauguši, bijām pasaules pirmspēku paverdzināti” māca apustulis Pāvils. “Bet, kad pienāca laiku beigas, Dievs sūtīja savu Dēlu, kas piedzima no sievietes, piedzima pakļauts bauslībai, lai izpirktu tos, kas pakļauti bauslībai, un lai mēs tiktu pieņemti par Dieva dēliem. Tā kā jūs esat dēli, Dievs sava Dēla Garu ir sūtījis jūsu sirdīs, kas sauc: Aba! Tēvs! Tātad tu vairs neesi vergs, bet gan dēls un, ja dēls, tad caur Dievu arī mantinieks” (Gal 4:3-7). Caur kristības sakramentu mēs esam kļuvuši par Dieva bērniem un Svētā Gara mantiniekiem. Bērni manto to, ko Tēvs viņiem atstāj. Tēvs ir atdevis visu valdīšanu Kristum – gan debesīs, gan virs zemes, gan zem zemes. Mēs līdz ar Kristu esam līdzmantinieki – tas, kas pieder Kristum, pieder arī mums. Kāda privilēģija lūgt pie Visuvaldītāja kājām kā mīļotajam bērnam! Vēstule romiešiem apstiprina šo patiesību: “jo tie, ko vada Dieva Gars, ir Dieva dēli. Jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal baidītos, bet esat saņēmuši dēlu tiesības un Garu, kurā mēs saucam: Aba! Tēvs! Un Gars pats kopā ar mūsu garu liecina, ka mēs esam Dieva bērni. Bet, ja bērni, tad arī mantinieki – Dieva mantinieki un Kristus līdzmantinieki, ja vien līdz ar Viņu ciešam, lai līdz ar Viņu nāktu godībā.” (Rom 8:14-17)
Vārds “mūsu” izsaka, ka mēs esam kopā ar citiem Dieva bērniem. Dievs ir “mūsu” Tēvs, un savstarpēji esam brāļi un māsas. Mēs vairs neesam vieni – mēs esam kopienā, draudzē, Dieva ģimenē.
Vārds “debesīs” izsaka, ka Dievam ir visa vara un spēks īstenot to, ko Viņš dara. Tajā pašā laikā Viņš mums ir tuvu sirdī, bet Viņš ir arī valdnieks pār visu. Kaut mēs drīkstam Viņu saukt par Abbu – Tēvu, Viņš ir patstāvīgs, unikāls, citāds un atsevišķs, un svēts; Viņu nevar salīdzināt ar miesīgo tēvu. Mūsu saprašanai par Tēvu debesīs ir jānāk no Jēzus atklāsmes, nevis no mūsu personīgās (labas vai ļaunas) pieredzes ar miesīgiem tēviem. Ir neizbēgami, ka mūsu saprašana par Dievu pa daļai nāk no pieredzes ar vecākiem, gala beigās mums ir jāredz Tēvs caur Jēzus acīm. Mēs varam saprast mūsu attiecības ar Tēvu vienīgi skatoties uz Jēzu evaņģēlijos, atklājot Viņa attiecības ar Dievu. Jo kā Jēzum bija attiecības ar Tēvu, tā mums (caur Jēzu) ir attiecības ar Tēvu. Kā Tēvs mīl Jēzu, tā Tēvs mīl tos, kas ir Kristū. Mums ir jāļauj šai atklāsmei par šīm attiecībām papildināt, un, ja nepieciešams, labot mūsu cilvēcisko pieredzi par to, kas ir mīlestība.
“Svētīts, lai top Tavs vārds!” Dieva vārds ir vairāk par nosaukumu vai apzīmējumu. Senajā pasaulē cilvēka vārds atklāja viņu pašu un bija saistīts ar viņa būtību, viņa raksturi. Bībelē Dievam ir daudz vārdu, kas atklāj Viņu pašu, Viņa būtību, Viņa raksturu. Elohīm – Dievs. Jahve – Esošais. Adonai – Tas Kungs. El-Šaddai – Visuvarenais. El-Eljon – Visaugstākais. Jahve-Šalom – Dievs ir mans miers. Jahve-Rafa – Dievs ir mans dziedinātājs. Jahve-Jire – Dievs ir mans gādnieks. (1Moz 1:1; 1Moz 3:13; 1Moz 15:8; 1Moz 17:1; 1Moz 14:18; Soģ 6:24; 2Moz 15:26; 1Moz 22:14)
Kad lūdzam, lai Dieva vārds tiek svētīts, tas ir tas pats, ja mēs lūgtu, lai Dievs tiktu godināts. Mēs lūdzam, lai Dieva persona tiktu godināta, kā nākas. Šis saistās ar pirmo bausli – Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā. Mēs lūdzam, lai Dievs tiktu godināts manā dzīvē, manā ģimenē, manā draudzē, manā tautā.
Pasaulē redzam tieši pretējo. Dievs tiek zaimots, nicināts, nolādēts, ignorēts. Ekstrēmisti un fanātiķi dara šausmīgas lietas “Dieva vārdā”, kulti un sektas aizvilina cilvēkus maldos “Dieva vārdā”, cilvēki filmās un ikdienā lamājas, lietojot Dieva vārdu. Bet mēs lūdzam šo lūgšanu, lai labotu un pārvērstu šo nopietnu kļūdu un pārkāpumu. Lai Dievs tiek pagodināts mūsu vidū!
“Lai nāk Tava valstība!” Dieva valstība nav jāsaprot telpiski – ar konkrētu teritoriju, konkrētā laika posmā. Jēzus teica Pilātam, ka Viņa valstība nav no šīs pasaules. Dieva valstība saistīta ar Viņa valdīšanu. Dievs valda pār visu, un Viņš ir visuresošs, bet lūgšana ir Dieva klātbūtnes prakse, kad apzināmies Dieva tuvumu. Apzināmies, ka Viņš ir šeit un tagad. Tā šajā lūgsnā mēs apzināmies sevi kā Dieva valstības pilsoņus. “Lai nāk Tava valstība” ir sevis apzīmēšana Dieva gādībā, apsardzībā, vadībā. Līdzīgi, kā mēs apzīmējam sevi ar krusta zīmi, lai atgādinātu, kam mēs piederam, tā lūgšana atgādina mums, kam mēs piederam. Lūgšanā mēs apzināti pievēršam uzmanību klātesošajam Dievam, un sakām, ka mēs piederam Viņam – mēs esam Viņa bērni.
“Tavs prāts, lai notiek kā debesīs tā arī virs zemes!” Pirmā lūgsna bija par Dievu pašu, par Viņa godu, par Viņa slavu. Otrā lūgsna bija par Dieva valdīšanu un klātesamība. Trešā lūgsna ir par Dieva gribu, par Viņa nodomu, par Viņa plāniem. Domāsim par vecākiem – kādi plāni vecākiem ir saviem bērniem? Labi plāni! Labi nodomi! Jēzus saka, ja mēs, ļauni būdami, spējam dot labas dāvanas saviem bērniem, cik daudz vairāk debesu Tēvs dos vislabākās lietas, tiem, kas lūdz (Lk 11:13). Bet dažreiz vecākiem ir jādod nepatīkamas, bet nepieciešamas lietas saviem bērniem, piem., negaršīgas zāles. Tā mēs lūdzam, lai notiek Tēva labais prāts pie mums. Te mēs nostādām pareizas prioritātes – Dievs pirmajā vietā. Jēzus vislabāk iemiesoja šo lūgšanu Ģetzemanes dārzā, kad Viņš lūdza “Mans Tēvs, ja tas ir iespējams, lai šis biķeris iet Man garām! Tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu” (Mt 26:39). Šī ir drosmīga lūgšana – tomēr ne kā es gribu, bet kā Tu! Šī lūgšana atklāj daudz par mums pašiem, par mūsu sirds stāvokli Dieva priekšā. Vai mēs ticam, ka Dievs ir žēlīgs? Vai mēs ticam, ka Dievam ir laba iecere mums? Vai mēs ticam, ka Dieva plāni ir labāki, nekā mūsu plāni? Ja patiesi vēlamies Dieva svētību savā dzīvē, tad mums ir jālūdz šādi: “tomēr nekā es, bet kā Tu!” Mēs drīkstam cerēt un lūgt pēc tā, ko sirds kāro. Bet mums ir jāatstāj, vai mēs to saņemam vai nē, Dieva rokās. Tomēr, nekā es gribu, bet kā Tu, Tēvs!
Tēvreize ir Jēzus Kristus evaņģēlija kopsavilkums. Ja vēlamies lūgt pēc Dieva prāta, tad mums ir jāseko Tēvreizes paraugam. Āmen.
Šodien apskatījām, ka pirmie trīs baušļi ir atspoguļoti pirmajās trijās lūgsnas Tēvreizē. Nākamreiz apskatīsim pārējās četras.