“Svētums Kristū”, 03.11.2021. (K.Zikmanis)

Teksti: Atkl 7:2-4, 9-14; Mt 5:1-12

“Svētīgi jūs esat” (Mt 5:11a)

Pirms divām dienām Baznīca svinēja Visu svēto dienu, kad atceramies visus uzticīgos kristiešus, kas tagad ir Dieva priekšā mūžībā. Neviens īsti nezina, kad šo dienu sāka svinēt, bet 609.g. pāvests Bonifācijs IV pavēlēja, lai kristiešu martīru mirstīgās atliekas tiktu pārapbedītas Romas elku templī Panteonā un “kad visu elku mēsli tiktu iztīrīti”, veltītu to Sv.Marijai un visiem Svētajiem martīriem.

Ko jūs domājat, kad domājāt par svētajiem? Droši vien tas ir kāds, kas ir, piedodiet, ja lietoju to vārdu atkal – svēts, perfekts, svētlaimīgs; tāds, kas izstaro mieru un Dieva klātbūtni. Varbūt domājam par cilvēku, kas pavada visu dienu lūgšanās un Bībeles studēšanā. Noteikti mēs neiedomāsimies sevi par svēto.

Bet, kad lasām Jauno Derību, Pāvils adresē vairākas no savām vēstulēm “svētajiem, kas ir tādā-un-tādā pilsētā.” Piemēram, Pāvils droši sauc draudzi Korintā par svētajiem, kaut viņš raksta divas vēstules viņiem, lai pateiktu, cik viņi ir grēcīgi. Daudzas apustuļu rakstītās vēstules adresē šo tēmu – grēku un mācību labošanai. Vēstulē Galatiešiem Pāvils pat apsaukā viņus par neprātīgiem (Gal 3:1), jo viņi ir sākuši sekot jūdu mācībām, kas saka, ka mēs kļūstam svētāki caur saviem centieniem, atstājot tīru evaņģēliju, kas saka, ka mūsu svētdarīšana ir Dieva darbs mūsos. “Vai jūs esat tik neprātīgi?” vaicā Pāvils, “Garā iesākuši, jūs tagad miesā gribat pabeigt?” (Gal 3:3)

Kāds varētu vaicāt, bet mācītāj, lai kļūtu svēts tas nozīmē, ka man nekas nav jādara – Dievs brīnumainā veidā padarīs mani svētu, kamēr es sēdēšu dīvainā un ēdīšu čipsus? Nē! Kā daudzām lietām ticības dzīvē, arī šai ir līdzdalības elements. Bet, kā es esmu teicis par ticību un darbiem, tie ir kā zirgs un rati. Ticībai (zirgam) ir jāiet pa priekšu, kamēr darbiem (ar mūsu līdzdalību) jāseko.

Māc. Patriks Rīrdons tik kodolīgi to izsaka: “Svētumā mēs piedalāmies. Saskaņā ar kristīgo ticību svētums ir dalība Dieva dzīvē un spēkā: Tu solus sanctus (red. Tu vienīgais esi svēts). Svētuma pamats ir Dievs, nevis cilvēciskā tiekšanās.”

Ir daudz kas, ko cilvēki spēj, bet kļūt svētākiem, nav viena no tām. Svētums nav tikai labojums mūsu morālā stājā vai kvalitātē. Tā ir mūsu pārveidošanās Svētajā Garā. Svētums nenozīmē, ka mēs dzīvojam citādāk nekā agrāk. Tas nozīmē, ka mums ir cits dzīves princips. Tas nav veids, kā mēs dzīvojam, tā ir pati dzīve, ko mēs dzīvojam.

Tātad, ja saprotam svētumu kā par kaut ko, ko mums ir jāsasniedz, tad mēs esam pārpratuši svētuma esenci. Svētums, pirmkārt, ir Dieva dāvana. Tā nāk no mūsu līdzdalības svētajās lietās: kristībā, Vakarēdienā, Svētajos Rakstos u.c. svētdarbības. Šīs lietas padara mūs svētus, ja tās darām ticībā.

Svētumam piemīt taustāma vai jūtama kvalitāte – mēs varam to paņemt sev līdz, tas seko mums un var iespaidot mūsu vidi. Kolosiešu vēstule iesākas šādi: “Pāvils, pēc Dieva prāta Kristus Jēzus apustulis, un brālis Timotejs svētajiem un ticīgajiem brāļiem Kristū, kas dzīvo Kolosā” (Kol 1:1). Pāvils šajā teikumā lieto lokatīvu – Kristū, Kolosā. Svēti un ticīgi brāļi ir gan “Kolosā”, gan “Kristū”. Tas nozīmē, ka tāpēc, ka viņi ir Kristū, tas norāda, kā viņiem ir jābūt Kolosā. Pirmais nosaka otro.

Kolosa kļūst par citu vietu, jo tās ir mājas svētajiem un ticīgiem brāļiem, kuri ir Kristū. Kolosa kļūst par viņu svētuma un ticības vietu, vietu, kur viņiem izdzīvot savu svētumu un ticību. Kolosa ir vieta, kur viņi runā patiesību mīlestībā, tā ir konteksts, kur izpausties viņu mīlestības darbiem, viņu drosmei, viņu lēnprātībai, viņu uzticībai, viņu liecībai.

Šī ideja kļūst skaidrāka, ja mēs aizvietojam vārdu Kolosa ar vārdu Rīgu vai Jugla, vai Purvciems vai tur, kur mēs dzīvojam. Būšana Kristū nozīmē ko citādāku katrā vietā. Mēs visi esam ticīgi un Kristū, bet kā to realizēt, kā to darīt aktuālu un īstu katrā vietā mainās. Būt kristietim Rūjienā ir radikāli citādāk nekā būt kristietim Saldū. Tāpat būt ticīgam laukos atšķiras nekā būt ticīgam pilsētā. Svētums ir no Viņa, un Viņš mūs veido, lai būtu derīgi trauki tur, kur mēs esam. Ir teiciens: ziedi, kur esi iestādīts!

Un tāpēc, ka mēs dzīvojam tur, kur dzīvojam, tā vieta ir citādāka. Mēs nesam Dieva svētību mums līdzi. Varbūt līdzīgi kā stāstā par Latu un Sodomu, mēs varētu būt tie 10 taisnie, kas glābj pilsētu.

Svētums ir nepieciešamība, nevis izvēle. Tā ir līdzās taisnošanai. Tā tas ir, un to mēs sludinām, ka taisnošana Dieva priekšā ir iegūta caur Kristu vien, caur žēlastību vien, caur ticību vien, bez mūsu darbiem (to, ko varam, vai nevaram darīt). Taisnošana ir pilnīgi un vienīgi Dieva darbs.

Bet, kā jau teicu, svētums prasa mūsu līdzdalību. Tas nāk no Dieva, Viņš ir svētuma avots, bet, lai kļūtu svēti, mums ir jāsadarbojas. Lai tas nebūtu ķecerīgi, pievienošu, ka Dievs ir tas, kas dod mums gribu un spēku to darīt, izņemot, ja mēs, līdzīgi Ādamam sakām: nē. Svētums ir mūsu liktenis, ja tā var teikt, ja mēs paliekam Kristū. Un tā ir cīņa, palikt Kristū. Tik daudz pasaulē, kas grib mūs aizraut prom: slinkums, vienaldzība, darbs, mobilais telefons, internets, kā arī labas lietas: atpūta, laiks ar ģimeni (kas tērēta uz lūgšanu un Bībeles lasīšanas rēķina). Vēstulē ebrejiem ir skaidri brīdināts: “Dzenieties pēc miera ar visiem un pēc svētas dzīves, bez kā neviens neredzēs To Kungu” (Ebr 12:14). Bez svētuma neviens neredzēs To Kungu. Svētums nav kaut kas lieks pestīšanai. Tā nav kāda izvēle, kā popkorns ar vai bez sviesta. Vēstules ebrejiem autors saka: “dzenieties pēc” svētuma. Kaut tā ir dāvana, tam ir nepieciešama kāda piepūle no mūsu puses.

Jēzus saka, ka mēs esam svēti. Tas, ko Viņš saka, notiek. Bet mēs neesam alvas zaldātiņi, kas paliek savā vietā, kam nav sava griba. Mūsu pestīšana ir garantēta Kristus dēļ, un mūsu svēttapšana ir Viņa dāvana. Bet Viņš nebūtu devis mums žēlastības līdzekļus, ja Viņš nesaprastu, cik šī pasaule, mēs paši un velns grib mūs izraut no Viņa rokām. Tādēļ lietosim “svētas lietas”, kā Kristus ir pavēlējis, lai paši kļūstam svēti un izstarojam Viņa svētumu pasaulē. Āmen.