Teksti: Rm 8:28-39; Jņ 9:1-41
“Un, garām ejot, Viņš ieraudzīja cilvēku, kas no dzimšanas bija neredzīgs. Viņa mācekļi Viņam jautāja: Rabi, kas ir grēkojis, viņš pats vai viņa vecāki, ka viņš neredzīgs piedzimis?” (Jņ 9:1-2)
Šodien mūsu evaņģēlija lasījumā ir vairākas tēmas. Apskatīsim sīkāk šīs tēmas, un kā tās ir savā starpā saistītas un tad redzēsim, cik cieši šīs tēmas atspoguļo mūsu ticības dzīvi.
Sāksim ar grēku un grēka sekām. Kad runa ir par grēku, tad ļoti tuvu tam ir jautājums par ciešanām. Šis ir mūžīgs jautājums: Vai es ciešu pats savu grēku dēļ? Jeb šajā konkrētajā gadījumā: vai es esmu (vai mans tuvākais ir) slims, jo Dievs mani soda? Vai visas ciešanas, visas slimības ir sods no Dieva? Par šo tēmu plaši diskutē Ījaba grāmata Vecajā Derībā.
Īsākā atbilde ir “nē”. Slimības un ciešanas šajā pasaulē ir grēka sekas, bet tāpēc, ka es slimoju ar vēdera gripu, nenozīmē, ka tas ir konkrēts sods par konkrētu grēku. Katram grēkam ir savas neizbēgamas sekas, pie tām skaitās arī slimības (piem., smēķēšana var izraisīt vēzi, dzeršana – aknu bojājumus u.t.t.). Tomēr tāpēc, ka kāds ir slims, vai kāds piedzimst kā invalīds, nekādā gadījumā nenozīmē, ka tas obligāti ir Dieva uzliktais sods. Jēzus ļoti skaidri to ir teicis: “Ne viņš ir grēkojis, ne viņa vecāki, bet Dieva darbiem vajag parādīties viņā.” (Jņ 9:3)
Jēzus saka, ka šī situācija ir radusies, lai Dieva darbi tiktu atklāti. Dievs nav egoists, kurš padara vienu tizlu, lai vēlāk to dziedinātu un lielītos par to. Nē, situācija ir daudz komplicētāka. Pirmais: Dieva vissvarīgākā prioritāte ir, ka visi nāktu pie ticības Jēzū un tiktu izglābti. Tas ir pats pirmais un svarīgais. Ja Viņš var to paveikt, lietojot cilvēka “nelaimes gadījumu”, tad Viņš to darīs un ļaus notikt, kam jānotiek. Cik nav stāstu par cilvēkiem, kuri nāk pie Dieva tieši caur ciešanām? Tas ir mans stāsts. Es atgriezos ticībā, jo man vajadzēja Pestītāju. Viņš mani izvilka no bedres, kas tajā laikā bija mana dzīve.
Tomēr ir arī stāsti, kur cilvēks caur ciešanām nenāk pie ticības, bet paliek rūgts un nocietināts. Pirms tam, kad Jēzus satika šo aklo vīru, Viņš bija sastapis gulošo vīru pie Bētzatas dīķa. 38 gadus viņš bija tur gulējis slims. Vai varat iedomāties? 38-us gadus! Tas ir ilgs laiks, lai kļūtu rūgts. Kad Jēzus viņam vaicāja “Vai tu gribi vesels kļūt?” (Jņ 5:6), viņš nevis teica “Jā! Es gribu būt vesels!”, bet sāka kurnēt un čīkstēt sakot, “Kungs, man nav neviena cilvēka, kas mani ienestu dīķī, kad ūdens tiek sakustināts; bet, kamēr es pats noeimu, cits jau aiziet man priekšā” (Jņ 5:7). Citiem vārdiem – es esmu nabags un nožēlojams, kā Tu vari man palīdzēt? Šī kurnēšana visdrīzāk ir neticības apliecība, līdzīgi, kā Israēla kurnēšana tuksnesī apliecināja viņu neticību nevis ticību Dievam.
Otrais: Dievs vienmēr darbojas, Viņš vienmēr kaut ko dara, caur jebkuru situāciju. Vēstule Romiešiem 8:28 mums apsola, ka tiem, kuri mīl Dievu, visas lietas nāk par labu.
Trešais: Dievs darbosies tā, lai būtu visefektīvāk: lai vairāk cilvēku tiktu aizskarti vai iespaidoti.
Šajā situācijā evaņģēlijā Jēzus saka, ka šis cilvēks ir dzimis akls, lai atklātu kaut ko par Dieva darbu, kaut ko par Dievu.
Jēzus dziedināja aklo. Dievs darbojās. Kāda bija reakcija? Pirmais: aklais ticēja Jēzum. Primārais un svarīgākais Dieva plāns ir izpildīts. Kad Dievs pieskaras mums, Viņa galvenais mērķis ir vilkt mūs tuvāk sev. Varbūt būs sāpīgi, vai neērti, varbūt mēs nesapratīsim līdz galam, kas notiek (līdzīgi kā aklais vīrs nesaprata, kāpēc Jēzus smērēja viņa acis ar dubļiem un lika viņam mazgāties), bet ticībā un paļāvībā mēs zinām, ka, ja Dievs darbojas mūsu dzīvē, tas nāks mums par labu.
Otrais: cilvēki viņam apkārt ieraudzīja, ka kaut kas mainījās un sāka interesēties, kas tad īsti notika. Kad Dievs dara kaut ko mūsu dzīvēs, kad Dievs mums pieskaras, tad citi varbūt to pamanīs un caur Dieva pieskārienu man, kāds cits arī nāks pie ticības. Varbūt caur to, ko Dievs dara manā dzīvē, Viņš svētīs arī kādu citu cilvēku. Kad Dievs mums pieskaras, tas neatstāj mūs vienaldzīgus.
Reakcija varētu būt dažāda. Dažiem tas patiks, citiem—nē. Bet noteikti, kad Dievs strādā tavā dzīvē, būs reakcija. Jēzus izdziedināja aklo vīru. Viņa vecāki kaunējās par to. Viņi negribēja to pieņemt un negribēja pieņemt Jēzu. Jēzus ir kontroversiāls cilvēks. Daudziem patīk runāt par Dievu tādos vispārīgos jēdzienos, bet kad kļūstam specifiski, un sakām, ka Jēzus ir Dievs un vienīgais glābiņš, tad cilvēkiem parasti kļūst neērti.
Bieži, kad cilvēks pievēršas ticībai, ir tādi viņam apkārt, kuri negrib ticēt vai pieņemt, ka tas ir noticis. Viņi negrib, ka cilvēks mainās. Vecie neticīgie radi vai draugi grib atvilkt jauno ticīgo atpakaļ viņa vecajā dzīvē. Aklā vīra vecāki vispār atsacījās no viņa—viņi saka, neprasiet mums, ko viņš dara, viņš ir traks!
Tas pats var notikt cilvēkam, kurš ilgus gadus ir ticējis Dievam. Katru reizi, kad Dievs ved viņu ciešāk, dziļāk ticībā, ir citi, kuri vēlas vilkt viņu atpakaļ. Mums ar to ir jārēķinās. Mēs nedrīkstam palikt dusmīgi uz šiem cilvēkiem, bet mums ir pienākums par viņiem aizlūgt, lai Dievs arī viņus uzrunātu, un lai mūsu ticības piemērs viņus uzrunātu. Aklais vīrs jautāja: “Vai jūs arī gribat kļūt par Jēzus mācekļiem?” (Jņ 9:27). Šādai vajadzētu būt mūsu reakcijai.
Mācekļi vaicāja, kurš grēkoja, ka vīrs bija akls. Jēzus teica, ka caur šo aklo vīru Dieva darbi tiek parādīti. Mēs jau redzējām dažus piemērus: pašu aklā vīra dziedināšanu un nākšanu pie ticības, citu nākšanu pie ticības, un citu noraidošo reakciju pret ticību.
Šim pēdējam bija vēl viens aspekts. Jēzus teica, ka Viņš ir nācis, lai aklie redzētu, bet tie, kuri domā, ka redz, kļūst akli. Aklajam vīram grēki tika piedoti, jo viņš ticēja Jēzum. Tie pārējie teica, ka viņiem nevajag Jēzu. Šeit parādījās viņu grēks. Bez Jēzus nevienam netiks piedots. Bez Jēzus neviens netiks debesīs. Bez Jēzus neviens netiks nekur ticības dzīvē. Mums ir jākļūst—pārnestā nozīmē—līdzīgiem aklam vīram, un jāsaņem no Jēzus viss, ko Viņš mums dod, vienalga, kas tas būtu (prieki vai bēdas, ciešanas vai gaviles), viss, ko Tas Kungs mums dod, nāk mums par labu.
Un pat ja šis aklais netiktu dziedināts, pat ja cilvēks, par ko tu lūdz, netop vesels, pat ja visas ciešanas, ko piedzīvojam šajā grēkā kritušajā pasaulē nepārvēršas par labo, tas nenozīmē, ka labums Kristū neeksistē. Jautājums nav, kas notiek ar mūsu ciešanām, bet kas notiek ciešanās. Jo Visvarenais Dievs, Visžēlīgais Dievs ienāca šajā pasaulē Jēzū Kristū un kļuva cilvēks, lai pie krusta piedzīvotu visas iespējamās ciešanas, ko iespējams mums piedzīvot. Viņam nav svešas sāpes un ciešanas (Jes 53:3). Viņš kopā ar mums cieš. Viņš mums ir līdzās ciešanās. Šis ir nozīmīgs aspekts ciešanām – Jēzus ar mums nes mūsu ciešanas. Varbūt tieši tur visskaidrāk atklājas Dieva darbi, Dievs vislielākie un vissvarīgākie darbi – Kristus ciešanās pie krusta. Viņš cieta par mums un ar mums. Caur Viņa ciešanām mēs esam dziedināti (Jes 53:5).
Kāpēc šis vīrs bija dzimis akls? Lai Dieva darbi Kristū tiktu atklāti. Āmen.