“Taisnošana ticībā”, 8.mar.2020. (K.Zikmanis)

“Kas dara darbu, tam alga netiek aprēķināta pēc žēlastības, bet gan pēc tā, kas pienākas. Turpretī tam, kas nedara, bet tic Dievam, kas bezdievīgo attaisno, viņa ticība tiek pieskaitīta par taisnību.” (Rm 4:4-5)

Vai atceraties pēdējo reizi, kad bijāt ar draugu uz labu kafejnīcu? Varbūt pēc labas maltītes viesmīlis atnesa čeku, un, pirms jūs sapratāt, kas notiek, jūsu draugs čeku jau bija paņēmis un samaksājis. Vai atceraties, kā jūs jutāties? Varbūt tā, ka gribētu kaut kādā veidā piedalīties čeka samaksāšanā? Varbūt jūs teicāt, ka nākamreiz jūs samaksāsiet? Šādas jūtas ir dabiskas. Mums patīk būt neatkarīgiem un nepalikt nevienam parādā. Šīs jūtas mēs pārnesam arī uz garīgo sfēru. Ne tikai, ka mēs negribam palikt parādā Dievam, bet pat gribam samaksāt par Viņa labvēlību, pestīšanu un žēlastību.

Bet tas nav iespējams. Dieva labvēlība, pestīšana un žēlastība ir dāvanas, ko Viņš mums dod Kristū Jēzū. Par dāvanām nevaram maksāt. Tās var tikai saņemt. Ja mēs par dāvanu piedāvājām samaksu, tā vairs nav dāvana, bet pērkama prece.

Pāvils par to runā visās savās vēstulēs, sevišķi šodien, kad viņš runā par mūsu tēvu Ābrahāmu. Pāvils ļoti stingri saka, ka Ābrahāms neieguva Dieva labvēlību, pestīšanu un žēlastību caur to, ko viņš darīja, bet caur to, ka viņš ticēja Dieva apsolījumam. Viņš uzticējās Dieva apsolījumam, viņš paļāvās uz to, ka to, ko Dievs ir apsolījis, Viņš arī piepildīs. Citiem vārdiem – viņš saņēma Dieva dāvanu, neko nelikdams pretī, nemēģinot par to samaksāt. Pāvils, citējot Veco derību, raksta: “Ābrahāms uzticējās Dievam, un tas viņam tika pieskaitīts par taisnību.” (Rm 4:3)

Ir tik dabiski, ka cilvēki vēlas kaut ko darīt, lai iegūtu Dieva labvēlību. Viduslaikos šī mācība par taisnošanu ticībā tika aizēnota un aizmirsta, un Luteram un citiem reformātu tēviem bija jāceļ gaismā šī Bibliskā mācība. Bet šī dabiskā izjūta, vēlme samaksāt par Dieva labvēlību, kaut ko darīt, lai iegūtu Dieva žēlastību, nekur tālu nav pazudusi. Varbūt sakām, ka ticam taisnošanai ticībā, ticam, ka Dievs Kristū mūs atpestī bez paša nopelna, bet nav jāmeklē tālu, lai atrastu kādas šaubas mūsos, kas parasti skan “Vai tiešām?” Vai tiešām Dievs mani mīl? Vai tiešām Dievs man ir piedevis? Vai tiešām Dievs man ir devis debesu valstību? Ja jums kaut kur skan šaubas par ticību, saknes tam var atrast tajā, ka neuzskatām sevi par cienīgiem. Un ja runa ir par cieņu, tad tai klāt ir uzvedība jeb darbi – ko esam, vai neesam darījuši. Ja runa ir par darbiem, tad runa ir par samaksu, un ja par samaksu, tad par pērkamu preci, nevis mīlestībā dotu brīvu dāvanu. Dievs Kristū mums dod brīvu dāvanu, nevis pērkamu preci.

Un tā ir tā lielā cīņa mūsos, uzticēties, ka Dievs ir labs, ka Viņš vēlas izliet pār mums savu labvēlību, savu pestīšanu, savu žēlastību, par spīti tam, ka neesam cienīgi. Es minēšu vienu jomu, kur kristieši dažreiz sapinas, jaucot taisnošanu ticībā ar taisnošanu darbos – grēksūdzē. Ir tik dabiski un cilvēciski domāt, ka “ja es nožēlošu grēkus no visas sirds, tad Dievs man piedos.” Svarīgākie vārdi šajā teikumā ir “Ja es…” Uzsvars tiek likts uz sevi un to, ko es spēju, vai nespēju, nevis uz Dieva jau esošo žēlastību un piedošanu. Dievs Kristū jau mums ir piedevis. Kristus pie krusta jau ir samaksājis par mūsu grēkiem. Neko tur nevar ne pielikt, ne atņemt. Dievs ir parādījis mums savu mīlestību, labvēlību, pestīšanu un žēlastību Kristū. Jānis raksta: “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību” (Jņ 3:16). Un ja mēs to nedzirdējām un šaubāmies par Dieva mīlestību Kristū, viņš turpina: “jo Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta.” (Jņ 3:17)

Dievs mūsu grēkus jau ir piedevis. Grēksūdze ir atbilde Dieva žēlastībai. Es izsūdzu savus grēkus, nevis lai izpelnītos vai izlūgtos Viņa piedošanu, bet es izsūdzu savus grēkus, kā mīlestības atbildi Dieva mīlestībai. Tā jau ir Dieva žēlastība pie manis, ka es varu ieraudzīt savus grēkus un tos pieminēt grēksūdzē. Grēksūdzes būtība nav, ka Dievs kā skolmeistars stāv pār mums, bargi skatīdamies vai mēs visu izsūdzam pareizi, bet mīlošs tēvs, kura klēpī esam ierāpušies, kas samīļo mūs un nomierina mūs, kamēr mēs kā satraukti bērni Viņam izstāstām savas vainas. Tās ir divas pretējas idejas, kas prasa atšķirīgus sirds stāvokļus. Viena ir taisnošana darbos. Otra ir taisnošana ticībā.

Dievs dod mums savu žēlastību. Mēs tai atsaucamies. Jēkabs, lietojot šo pašu piemēru par Ābrahamu, runā par ticību, kas atspoguļojas darbos. Ābrahāms, ticēdams Dieva apsolījumiem, gāja uz apsolīto zemi. Viņa iešana nebija iemesls, kādēļ Dievs deva apsolījumu, bet apsolījums bija iemesls viņa iešanai. Dievs deva apsolījumu, Ābrahams atsaucās. Dievs piedod grēkus, tādēļ mēs tos izsūdzam. Dievs uzklausa lūgšanas, tādēļ mēs lūdzam. Dievs apsola savu klātbūtni sakramentos, tādēļ mēs tos baudām. Ir svarīga secība. Nedrīkstam to sajaukt. Nedrīkstam likt zirgu ratu priekšā. Dievs dod savu labvēlību, pestīšanu un žēlastību, mēs atsaucamies.

Mācītājs Uģis Brūklene šonedēļ Alfa kursā deva ļoti labu piemēru. Teiksim, ka lekcijas laikā viņš sasistu draudzes projektoru. Viņš ietu pie draudzes priekšnieka Dzintara un atzītu savu vainu. Draudzei būtu divas izvēles: piedot Uģim vai likt viņam maksāt. Ja liktu viņam maksāt, tad tas būtu darījums, Uģis pats izpirktu savu vainu. Bet, ja draudze piedotu Uģim, neprasot, lai viņš samaksātu, tad draudze izpirktu Uģa vainu. Ja draudze parādītu tādu mīlestību un labvēlību, ka neliktu Uģim maksāt, tad Uģis, saņemot tādu mīlestību, mīlestībā varētu reaģēt un nopirkt draudzei labāku projektoru. Tādā gadījumā tā nav spiesta rīcība, bet mīlestības atbilde uz mīlestību. Tā Jēzus mīlestībā izpirka mūsu grēkus pie krusta, neprasīdams neko vietā. Mēs varam mīlestībā atbildēt uz Viņa mīlestību.

Mēs esam taisnoti ticībā, nevis caur darbiem. Šajā Gavēņa laikā, kad tiek ieteiktas dažādas garīgās disciplīnas, tādas kā gavēnis, lūgšana un labdarība.  Atcerēsimies, ka tie nav mūsu darbi, kas nopelna Dieva žēlastību, bet tās ir atbildes Dieva mīlestībai. Mēs tās nedarām, lai iegūtu žēlastību, bet tādēļ, ka esam ieguvuši žēlastību, mēs to darām, lai mīlestībā veltītu sevi vairāk Dievam un tuvākajam. Āmen.