Teksti: Apd 16:9–15; Atkl 21:10, 22–22:5; Jņ 14:23–29
“Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs manā vārdā, mācīs jums visu un atgādinās jums visu, ko esmu jums runājis.” (Jņ 14:26)
Kad es biju mazs puika, vecāki man uzdāvināja mazu rotaļu robotu, kuru varēja uzvilkt ar atslēgu uz robota muguras. Es uzvilku atslēgu vienu reizi, divas, trīs, tad noliku robotu sev priekšā un skatījos, kā tas gausiem soļiem gāja uz priekšu. Es varēju stundām sēdēt uz grīdas un skatīties, kā mans mazais robotiņš pēc manas pavēles staigā uz to pusi, uz kuru es tam liku.
Bet nav daudz, ko var darīt ar tādu robotu. Uzvilkt un palaist staigāt taisnā līnijā. Kad biju nedaudz paaudzies, vecāki man uzdāvināja tādu Lego komplektu – mašīnu ar tālvadības pulti. Mehānisms bija vienkāršs: pultī bija divas pogas – viena, lai brauktu uz priekšu, otra, lai stūrētu pa labi vai pa kreisi. Pults ar mašīnu bija savienota ar vadu, tātad, kaut pārvietošanās iespēju bija vairāk (pa labi, pa kreisi, taisni), tālu tā aizbraukt nevarēja.
Tad kādu dienu, droši vien savā dzimšanas dienā, mans draugs dabūja no attāluma vadāmu sacīkšu mašīnu. Tā gan bija jaudīga! Tā zibens ātrumā skrēja pa pagalmu – apkārt šķēršļiem, barjerām un lēca pāri rampām. Bet galvenais – to varēja vadīt no attāluma. Nebija jāuzvelk atslēga, nebija vads piesiets pie pults, jo signāli tika nodoti mašīnai pa gaisu. Pultij bija antena, un mašīnai bija antena. Mašīna varēja brīvi kustēties un saņemt signālus, kur braukt, no tālienes. Kas varētu būt brīnišķīgāks?
Bet bija viens nopietns ierobežojums. Signāli varēja tikt raidīti un uztverti tikai noteiktā rādiusā. Ja izbrauc laukā no šīs drošās zonas pāri neredzamai robežai, tad mašīna apstājās. Tā vairs nesaņēma norādījumus no pults un tādēļ nedarīja neko. Toties, ja paspēra dažus soļus tuvāk mašīnai, tā atkal bija uztveršanas zonā, un spēles varēja turpināties.
Šodien evaņģēlijā Jēzus runā par trim svarīgām lietām kristiešu dzīvē. Mīlestība pret Jēzu liek mums mīlēt un turēt Viņa vārdu. Ja mēs turam un mīlam Viņa vārdu, t.i., ja mēs mīlam Jēzu, tad Tēvs mīl mūs un Viņi abi mājo pie mums. Un, ja Viņi mājo pie mums, tad Svētais Gars arī ir ar mums un ved mūs visā patiesībā.
Pirmais – mīlestība pret Jēzu. Mīlestību mūsos izraisa dažādi faktori. Es mīlēju savu robotiņu, jo tas deva man prieku. Es no tā saņēmu kaut kādu gandarījumu. Protams, tas viss bija bērnišķīgi, bet mīlestība sevī ietver arī šādu aspektu. Es mīlu kaut ko, jo tas iepriecina mani, jo tas mani mīl. Es mīlu, jo saņemu mīlestību.
Tā tas ir ar mūsu attiecībām ar Jēzu. Viņš mīl mūs, tādēļ mēs Viņu mīlam. Mūsu mīlestība pret Jēzu nenotiek vakuumā – es ne no kā sāku mīlēt Dievu. Nē. Jēzus mīl mūs, tāpēc mēs Viņu mīlam. Pēdējās vakariņās apustulis Jānis bija atlaidies pie Jēzus sāniem. Varētu gaidīt, ka evaņģēlijā būtu rakstīts par Jāni, ka viņš ir māceklis, kurš mīlēja Jēzu. Bet nē – ir rakstīts otrādi: Jānis bija māceklis, kuru Jēzus mīlēja (Jņ 13:23). Šis pats Jānis, kuru Jēzus mīlēja, vēlāk rakstīja, “Šī ir mīlestība – nevis mēs esam mīlējuši Dievu, bet viņš ir mīlējis mūs un sūtījis savu Dēlu – izlīgumu par mūsu grēkiem” (1Jņ 4:10). Tātad, Jēzus mūs mīl, tādēļ mēs mīlam Jēzu.
Bet mīlestība nav tikai tāda nemateriāla vai gaisīga lieta. Mīlestība ir konkrēta. Tā izpaužas darbos. Tāpēc Jēzus saka, ka, ja mēs Viņu mīlam, tad mēs turēsim Viņa vārdu. Esmu to teicis arī citās reizēs, ka mīlestība ir paklausīga. Mīlestība dara, kā lūgts, nevis, lai iegūtu mīlestību un tiktu mīlēts, bet tāpēc, ka ir mīlēts un ir saņēmis mīlestību. Sieva lūdz jums iznest miskasti. Jūs to darāt aiz mīlestības, nevis, lai nopelnītu mīlestību. Tā arī ar Jēzu. Jānis, kurš tiek dēvēts par mīlestības apustuli, saka, “Jo tā ir mīlestība uz Dievu, ka turam Viņa baušļus, un Viņa baušļi nav grūti” (1Jņ 5:3). Līdzīgi, kā nav grūti darīt to, ko mīļotais cilvēks lūdz, tā tas ir ar Dievu – ja mūsu motivācija ir no mīlestības un mīlestībā.
Jēzus saka vēl ko brīnišķīgu. Tāpēc, ka mēs mīlam Viņu un turam Viņa vārdu, Tēvs mūs mīlēs un mājos pie mums. Tur, kur ir Dēls, ir Tēvs, un tur, kur ir Tēvs, ir Dēls. Jēzus citur saka, ka tur, kur divi vai trīs ir kopā Viņā vārdā, Viņš ir klāt (Mt 18:20). Bet vēl vairāk, Tēvs arī ir klāt. Mīlestība uz Jēzu ir mīlestība uz Tēvu. Tas viss iesākās Tēvā, jo Tēvs mīl Dēlu un Dēls mīl mūs. Tā ir kā nesaraujama ķēde, kas savieno mūs visus kopā. Tas ir kā tas lego mašīnas vads, kas sasaista mūs kopā un baro mūs, lai mīlestība, kas nāk no Tēva, tiek mums dota. Jānis apraksta šo, ja es drīkstu to tā saukt labā nozīmē, par mīlestības trīsstūri – nevis tādēļ, ka tur būtu kādas intrigas, bet tāpēc, ka trīsstūris ir stingrākā ģeometrijas forma. Mīlestība starp Tēvu, Dēlu un mums, ir stingra un nesalaužama.
Visbeidzot Jēzus māca par trešo Trīsvienības Personu – par Svēto Garu un Viņa lomu mūsu mīlestībā. Jēzus saka, ka Viņš nāks un mācīs mūs, atgādinot visu, ko Jēzus ir mācījis. Mēs nevaram turēt Jēzus vārdus un mīlēt Viņa mācību, ja mēs to nezinām un nesaprotam. Svētais Gars ir tas, kas apgaismo mūsu prātus, lai varam zināt un saprast, ko Jēzus ir teicis. Svētais Gars ir dzīvības gars, dzīvības dvaša, kas liek atdzimt ticībai mūsos. Līdzīgi, kā tas bija Ecehiēla vīzijā (Ech 37:1-14), kauli bija miruši un izkaltuši, un nevarēja paši sevi atdzīvināt. Bet Dievs lika Ecehiēlam sludināt kauliem, ka Dievs viņus atdzīvinās. Un no četrām pasaules malām vējš pūta un Ecēhiēls redzēja, ka kauli atdzīvojās. Atcerieties, Vasarsvētku dienā mācekļi bija sapulcējušies Jēzus vārdā un stiprs vējš sāka pūst. Vējš nav tikai Svētā Gara simbols, bet vārds ‘vējš’ Bībelē ir tas pats vārds, kas Gars. Mēs drīz svinēsim Svētā Gara svētkus, kad apskatīsim to tuvāk, bet tagad atcerēsimies, ka Svētais Gars, kā apliecinām, ir Kungs un Dzīvudarītājs – tas, kas dara mūsu ticību dzīvu.
Dievs mūs mīl ar mūžīgu mīlestību. Bet vienmēr pastāv risks, ka kaut kādā veidā šī mīlestība tiek pārrauta. Un ne jau no Dieva puses, protams. Viņš ir darījis visu, lai mūs mīlētu. Viņa mīlestība nemainās. Tie, kas mainās, esam mēs.
Atcerieties manu stāstu par tālvadības mašīnu. Kamēr mašīna bija noteiktajā rādiusā, kur tā varēja uztvert signālu, viss bija kārtībā. Mašīna darbojās, kustējās un sekoja norādījumiem, kas tai tika doti no pults. Bet, tad kad tā izspruka laukā no uztveršanas zonas, viss apstājās. Nav grūti saprast, ko es ar to domāju. Ja jūtam, ka vairs neuztveram Dieva signālu, nejūtam Viņa mīlestību, negribam sekot Viņa vārdam, un līdz ar to vairs ne tik ļoti Viņu mīlam – jautājums nav, kur Jēzus ir pazudis, bet kur ir mūsu sirds?
Jānis teica, ka Dieva baušļus nav grūti turēt. Kā uz to skatās! Ja tādēļ, ka mīlu Kungu un līdz ar to nedomāju tik ļoti, vai es daru pareizi vai nepareizi, jo Gars ir atklājis man Viņa gribu, un mīlestībā es vienkārši to daru – tad tas ir viegli. Bet ja tādēļ, ka redzu pliku bauslības burtu, kas mani nokauj un liek man gribēt attālināties no Dieva, jo patiesībā Viņu nemīlu, tad tas nav vairs viegli. Šis ir tas šaurais ceļš, pa kuru kristiešiem jāstaigā. Baušļi, ja tos pildām Garā, ved mūs svētdarīšanā. Baušļi, ja tos pildām miesā, ved mūs pazušanā.
Tāpēc ir svarīgi, ka mūsu garīgās antenas ir noregulētas, lai uztvertu, ko Gars mums saka šodien. Vai jūtamies tālāk no Dieva? Pārbaudīsim savas sirdsapziņas pret baušļiem, lai redzētu, kas mums būtu sakāms un izsūdzams Dievam. Viņš piedos mums. Par to nav šaubu. Vai esam atstājuši novārtā Bībeles lasīšanu, dievkalpojumus ar Svēto Vakarēdienu, lūgšanu, sadraudzību? Šie ir līdzekļi, kas ved mūs tuvāk Dievam. Un līdzīgi kā tas bija evaņģēlijā, mācekļi vētrā redzēja Jēzu pa ūdens virsu nākam un sauca palīgā, Jēzus bija klāt, un tūdaļ viņi bija krastā (Jņ 6:21). Vienalga, cik ļoti mēs esam atkrituši no Kunga, ar vienu ticības saucienu un Viņš ir klāt, un tu esi drošībā.
Ir daudz vēl, ko var atklāt šajās evaņģēlija rindiņās – par Trīsvienības noslēpumu, par Jēzus Debesbraukšanu (ko svinēsim šo ceturtdien), par Svētā Gara nākšanu un daudz ko citu. Dieva vārds ir bagāts un neizsmeļams spēka avots.
Šodien gribu, lai jūs pārdomātu par Jēzus mīlestību uz jums, un kāda būs jūsu mīlestības atbildes reakcija. Āmen.