“Tev tavi grēki ir piedoti”, 23.sept.2018 (K.Zikmanis)

“Esi drošs, dēls, tavi grēki tev piedoti.” (Mt 9:2b)

Kad cilvēki atceras šīsdienas evaņģēlija lasījumu, parasti tiek pieminētas un pārdomātas lasījuma beigas – paralizētais vīrs tiek dziedināts. “Celies, ņem savu gultu un ej uz mājām!” vai no cita evaņģēlija “Celies, ņem savu gultu un staigā!” (Jņ 5:8). Pat virsraksts Bībelē šim tekstam ir “Jēzus dziedina paralizēto.” Tas, ka paralizētais vīrs tiek dziedināts, ir brīnišķīgi un slavas vērts, un liek mums pārdomāt Jēzus spēku un varenību, tomēr ir kas brīnumaināks, kas notiek šajā tekstā, par ko vēlos šodien pārdomāt, un tā ir piedošana.

Pirms Jēzus dziedina paralizēto vīru, Viņš viņam saka “Esi drošs, dēls, tavi grēki tev piedoti.” Dīvaini, ka Viņš tā dara, jo ir acīm redzams, ka šim vīram, kurš tiek nests pie Jēzus, ir vajadzīgs brīnums, nevis grēku atlaišana. Vīri, kuri atnesa paralizēto, nebija gaidījuši šādu rezultātu – vienkārši grēku piedošanu. Viņi gaidīja ko lielāku, ko brīnumaināku, ko varenāku. Citos evaņģēlijos ir pat pieminēts, cik daudz viņi bija centušies, noplēšot jumtu, lai nolaistu paralizēto pie Jēzus. Bet, šķiet, Jēzus neko brīnumainu nedara – tikai saka, ka viņa grēki viņam ir piedoti. Tik nekulminējoši! Žargonā varētu teikt:  kāds aplauziens!

Bet no visiem klātesošajiem, ticiet vai nē, kāds rakstu mācītājs bija tas, kurš pamanīja, cik liela nozīme ir tam, ko Jēzus teica. Bet ko tad Jēzus teica, kas bija tik nozīmīgs?

Jēzus teica vienkāršus vārdus – “Tev tavi grēki ir piedoti”, un rakstu mācītājs saka, ka Jēzus zaimo Dievu. Kāpēc? Jo viņš zināja, ka vienīgi Dievs var piedot grēkus. Nevienam citam nav varas vai autoritātes piedot grēkus. Vienīgi Dievam. To ir ļoti viegli nepamanīt, bet ļoti svarīgi ievērot. Dievs un tikai Dievs spēj mums piedot grēkus. Tas, ka Jēzus dziedināja paralizēto, bija tikai apstiprinājums tam, ka Jēzum ir autoritāte piedot grēkus.  Tātad Jēzus ir Dievs mūsu vidū.

Šim rakstu mācītājam, kurš labi pārzināja Dievvārdus, bez šaubām nāca prātā šīsdienas pirmais lasījums no pravieša Mihas grāmatas. “Kas ir Dievs kā Tu, kas noņem vainu un piedod pārkāpumu. Viņš nepaturēs dusmas uz mūžiem, jo Viņam tīk žēlastība! Viņš samīdīs mūsu noziegumus un iemetīs jūras dzelmē visus mūsu grēkus” (Mih 7:18-19).

Dievs nav dusmīgs Dievs, kas tikai gaida īsto brīdi, kad Viņš varēs mums atriebties par visiem mūsu pārkāpumiem. Ir tādi, kas Dievu tā iztēlojas – kā debesu policistu, kas soda katru noziegumu. Bez šaubām Viņš arī sodīs, un viss ļaunums saņems savu tiesu Pastarā tiesā.

Bet, kā lasām, Dievam tīk žēlastības. Viņš labprātāk apžēlo atgriezušos grēcinieku un samīda viņa grēku, nevis samīda viņu pašu. Dievs ir žēlīgs. Tādēļ, ka Dievs ir žēlīgs, Viņš sūtīja savu Dēlu, lai ikviens, kas Viņam tic, dabūtu mūžīgo dzīvība (Jņ 3:16). Un kas ir mūžīgā dzīvība? Jēzus sludināja: atgriezieties no grēkiem un ticiet uz evaņģēliju! Citiem vārdiem – nožēlojiet grēkus un ticiet, ka Kristus dēļ tie ir piedoti.

Ir rakstīts, “cik tālu ir austrumi no rietumiem, tik tālu Viņš atņem no mums mūsu pārkāpumus” (Ps 103:12). Cik tālu ir austrumi no rietumiem? Vai kāds to ir mērījis? Tas nav kā ziemeļpols un dienvidpols, starp kuriem attālums ir izmērāms. Austrumi un rietumi uz globusa nekad nesatiekas. Tie vienmēr ir atdalīti viens no otra. Tik tālu Dievs atliek mūsu pārkāpumus no mums.

Grāmatas “Patvērums” autore Korija Tenbuma par grēku ir teikusi šādu domu: Dievs iemetis jūras dzelmē visus mūsu grēkus un uzlicis uzrakstu ‘Zvejot aizliegts’. Mēs nākam pie krusta izsūdzēt grēkus un tur tos atstājam. Ir svarīgi atstāt savus grēkus, t.i., zināt, ka mūsu grēki ir piedoti, un ticībā pieņemt šo piedošanu. Ir tādi, kuri tēlaini sakot noliek savus grēkus krusta pakājē un pieceļoties paņem tos tūlīt atpakaļ, un ieliek kulītē, domādami “vai tiešām mani grēki ir piedoti? Nē, nevar būt! Dievs nevar piedot man manus grēkus.” Bet tā nevajag domāt! Izsūdzi grēkus, saņem grēku piedošanu un tad celies un ej ar mieru sirdī kā šis paralizētais vīrs.

Ir dažādi veidi, kā varam izsūdzēt grēkus. Pie sevis lūdzot, “Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem”. Savstarpēji, kad es lūdzu piedošanu tam, kuram es esmu darījis pāri. Privātbiktī, kur izsūdzam Dievam mācītāja klātbūtnē tos grēkus, kuri neliek mums mieru. Un dievkalpojumā. Apskatīsim sīkāk šo trešo veidu – grēksūdzi dievkalpojumos.

Dievkalpojumā mēs divas vai pat trīs reizes saņemam grēku piedošanu, lai mēs būtu pārliecināti, ka tik tiešām mūsu grēki ir piedoti. Sākumā kopīgajā grēksūdzē, pirms vakarēdiena ar roku uzlikšanu un vakarēdienu baudot. Apskatīsim to sīkāk.

Visi grēku piedošanas pasludinājumi ir pamatoti Kristus pavēlē apustuļiem un tālāk Baznīcā garīgajam amatam: “Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie tiks piedoti” (Jņ 20:22). Baznīca caur garīgo amatu pasludina grēku piedošanu ticīgām sirdīm, kuras nožēlo savus grēkus.

Dievkalpojums iesākas ar grēksūdzi. Ir viegli “noskaitīt” šo nodeldēto frāzi bez prāta vai sirds līdzdalības. Bet nedariet tā! Sakiet šos vārdus ar uzmanību, ar vērību. Ne vienmēr būs emocijas – bet prātu un sirdi varam pieslēgt vienmēr. “Es nabaga grēcinieks…” Sakiet šos vārdus ar nodomu, par sevi, par saviem grēkiem, par savu nespēku mīlēt Dievu no visas sirds, dvēseles un prāta, par savu nespēku mīlēt savu tuvāko, kā sevi pašu.

Kad kopā esam izsūdzējuši savus grēkus, mācītājs saka absolūcijas jeb grēku piedošanas vārdus – “kā aicināts un iecelts Dieva vārda kalps, es jums pasludinu Dieva žēlastību un apliecinu pēc Kunga Jēzus Kristus pavēles, ka visi jūsu grēki ir piedoti Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā”, tad mums ticīgām sirdīm ir jāsadzird, ka šie vārdi ir teikti tieši mums. Jēzus man saka “Celies no sava grēka, no sava nespēka, no savas nolaidības, no visa, kas tevi paralizē ticības dzīvē un staigā!” Jēzus šajā brīdī piedod man. Kaut vārdi skan visiem, ticīga sirds sadzird, ka tas ir tieši man.

Otrā reize ir pirms dievgalda, kad ar roku uzlikšanu mācītājs saka līdzīgus vārdus “Es tev pasludinu Dieva žēlastību un visu tavu grēku piedošanu Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā.” Tagad ar roku uzlikšanu tiek atgādināts, ka mana ticīgā sirds saņem to, ko dzirdēju – Dieva žēlastību un piedošanu. Tādēļ pieklājas pašam teikt “āmen!”, jo mana sirds piekrīt un saņem šo piedošanu.

Trešā reize ir, saņemot Dievgaldu, jo Kristus miesa un asinis ir mums dotas ticības stiprināšanai un kā žēlastības līdzeklis, kas nes mums Dieva svētību un piedošanu, kā dzirdam pie iestādīšanas vārdiem “par grēku piedošanu.”

Baznīcai caur garīgo amatu, t.i. caur mācītāja amatu ir Kristus dota pilnvara piedot grēkus. Grēku piedošana nāk no Kristus un no Viņa apsolījuma un pavēles. Tādēļ mācītājs atgādina, ka tas ir “Kristus pavēlē” un tiek darīts “Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā”. Tas netiek darīts mācītāja vārdā. Mācītājam kā personai nav varas piedot grēkus nevienam, bet viņš to dara Kristus vārdā. Mums ir jāsadzird grēku piedošanas vārdi tā, it kā tie nāktu no paša Kristus. Mācītājs ir instruments, caur kuru šī žēlastība top dzirdama mūsu ausīm.

Daži vīri atnesa paralizēto pie Jēzus, lai Viņš viņu dziedinātu. Jēzus arī to darīja, dziedinot viņa miesu. Bet tas bija tikai pēc tam, kad Jēzus veica vislielāko un svarīgāko dziedināšanu, proti dvēseles dziedināšanu no grēka. Lai Dievs dod, ka mēs, dzirdot vārdus “tev tavi grēki ir piedoti”, varam ar ticīgām sirdīm un ar pārliecību par Dieva žēlastību teikt “āmen!”