“Tēvs”, 12.09.2021 (K.Zikmanis)

Teksti: Jes 50:4–9a; Jk 3:1–12; Mk 8:27–38

“Kas man grib sekot, tas lai aizliedz sevi, lai ņem savu krustu un seko man!” (Mk 8:34)

Priecīgu Tēvu dienu visiem tēviem šorīt! Lai Dievs jūs visus svētī! Par ievadu sprediķim man ir stāsts par Pateicības dienu. Pateicības diena Amerikā ir lielākie un svarīgākie svētki aiz Ziemsvētkiem, kad visa ģimene un radi sanāk kopā, lai pateiktos Dievam par tā gada svētībām. Kādā Pateicības dienā, gaidot lielo mielastu, divas māsas izgāja ārā spēlēties. Tā kā viņas bija mazliet draiskulīgas, drīz vien viņas atrada ko jauku ko darīt, kas drīz vien veda viņas pie kaut kā, ko viņas nedrīkstēja. Viņu tēvs iznāca laukā, redzēja viņu nepaklausību un pasauca pie sevis. Viņš paskaidroja meitenēm, ka viņām jāiet uz savu istabu, un ka viņas neēdīs Pateicības mielastu, kamēr kāda no viņām neatzīsies. Meitenes aizgāja uz savu istabu.

Pēc kāda laika meitenes dzirdēja, ka mamma sauc viņas pie galda. Nesaprazdamas, kas notiks tālāk, viņas aizgāja un apsēdās pie galda. Meitenes pamanīja, ka tēvs nebija pie galda kā ierasts, un vaicāja: “Kur tētis?”

Mamma atbildēja: “Tētis teica, ka jūs, meitenes, nedrīkstat ēst Pateicības dienas mielastu kopā ar mums šodien, kamēr kāda no jums viņam neatzīsies. Tādēļ, ka neviena no jums negāja pie tēta atzīties, viņš izdomāja, ka pats uzņemsies sodu uz sevi – un tā viņš šodien ar mums neēdīs Pateicības dienas mielastu.

Godīgi sakot, es nepazīstu nevienu tēvu, kas ir uzņēmies sodu sava bērna vietā, vismaz es to neesmu darījis. Bet viens no tēva pienākumiem daudzās ģimenēs ir uzturēt disciplīnu. Bet tas nav galvenais vai primārais darbs. Labi vecāki dod robežas saviem bērniem, lai viņi saprot, kāda uzvedība ir pieņemama un kāda – nē. Un disciplīnai ir jābūt piemērotai situācijai un nekādā gadījumā ne izpildītai dusmās. Džeimsa Dobsona grāmatas par ģimeni ir labs resurss.

Pāvils raksta: “Tēvi, nekaitiniet savus bērnus, bet audziniet un pamāciet tos būt paklausīgiem Tam Kungam” (Ef 6:4). Vārdu “nekaitiniet” var tulkot kā “ne tikai kritizēt un aizrādīt”. Mans tēvs iekrita šajā slazdā. Labu gribēdams, kad es mājās atnesu atzīmi “8”, viņš teica, “nākamreiz lai būtu ‘9’”. Ir ļoti svarīgi, ka jūsu bērni dzird slavas vārdus no jums.

Bet tēva darbs tur nebeidzas. Kāds mazs zēns, nobijies vētras laikā tumšā nakts laikā, sauca: “Tēti! Nāc šurp! Man bail!” Tēvs atbildēja: “Dēls, Dievs tevi mīl. Viņš par tevi parūpēsies.” Dēls atbildēja: “Es zinu, ka Dievs mani mīl, bet tagad man vajag kādu, kam ir miesa un asinis.” Tā ir tēva loma būt un parādīt Dievu miesā un asinīs. Tas nekādā ziņā nenozīmē, ka jūs esat Dievs, bet tēva loma atspoguļo Dieva tēlu gan. Lai to darītu, jums pašam ir jābūt tuvu Dievam, bieži jāpārbauda sirdsapziņa un jāizsūdz grēki, jālasa Dievvārdu un jālūdz, kā arī jāsaņem Dieva žēlastību un svētību sakramentā. Prasīt piedošanu var arī saviem bērniem (un sievai), ja jūs esat pāršāvuši pār strīpu. Tas nepadara jūs vājus, bet stiprus un pazemīgus.

Laulību ceremonijā mācītājs uzrunā abus laulājamos ar Dievvārdu, par to, kas katram ir jādara, lai padarītu savu laulību spēcīgu un svētīgu. Kaut kāda iemesla dēļ visi atceras, ka sievām jābūt “paklausīgām saviem vīriem kā Tam Kungam” (Ef 5:22) bet aizmirst, ka vīriem jāmīl “savas sievas (un tātad arī savu ģimeni), tāpat kā Kristus ir mīlējis Savu draudzi, pats nododamies viņas labā” (Ef 5:25). Tēviem ir jābūt Kristus iemiesojumiem savai sievai un ģimenei. Viņš dod no sevis strādājot, lai pelnītu iztiku savai ģimenei. Ir saprotams, ka dienas beigās jūs esat noguruši, bet kā Kristus mazgāja mācekļu kājas, tā tēvi savām ģimenēm – spēlējot spēles ar saviem bērniem, pavadot laiku ar sievu, salabojot to lietu, kas ir salauzta vai saplīsusi drīzāk agrāk, nekā vēlāk – upurējot sevi ģimenes dēļ.

Mūsu Dievs nav valdonīgs Dievs, kas gaida, lai citi Viņam kalpo sūros sviedros. Viņš ir žēlastības Dievs, kas savā Dēlā nāca, lai kalpotu. Viņš atklāja Dieva valstību un mācīja ļaudis. Viņš dziedināja slimos un apsēstos, un piedeva viņiem viņu grēkus. Viņš atklāja cilvēkiem viņu grēkus, lai viņi atgrieztos un iemantotu mūžīgo dzīvību. Viņš pretojās netaisnībai, apsauca lepnos un piecēla pazemīgos. Tēviem ir jāatspoguļo šāda kalpošana. Mēs to nevarēsim izdarīt perfekti, jo mēs neesam perfekti, bet Viņš mums ir devis Svēto Garu, lai caur mūsu nespēku Viņa spēks kļūtu redzams. Šī ir mūsu mīlestības kalpošana.

Jēzus savas kalpošanas beigās sāka atklāt arvien vairāk un vairāk, ko nozīmē Viņa mīlestības kalpošana. Viņš stāstīja, ka Mesijas kalpošana būs ciest un mirt par tiem, kas tic Viņa vārdam. Pēc tam, kad Pēteris apliecināja Jēzu par Kristu – par Dieva Dēlu, par to, kam jānāk pasaulē, lai to glābtu – Jēzus pilnīgi atklāti mācīja, kā tas būs veicams: “Cilvēka Dēlam būs daudz jācieš, jātiek vecajo, virspriesteru un rakstu mācītāju atmestam un nonāvētam” (Mk 8:31a). Caur šo mīlestības upuri, kur Viņš atdeva sev pilnīgi, lai mūs atpestītu, nomazgātu no grēka un darītu svētus, sūtīdams Svēto Garu.

Jesaja pirmajā lasījumā pravietoja, kāda kalpošana Viņam būs: “Savu muguru Es pagriezu tiem, kas Mani sita, un savu vaigu tiem, kas raustīja un plēsa Manu bārdu. Savu vaigu Es neapslēpu paļām un spļāvieniem.” (Jes 50:6)

Varbūt tāpēc Pēteris, kurš tikko ir apliecinājis Jēzu par Kristu, apsauc Viņu, teikdams, ka tas nevar būt, tas nevar notikt. Varbūt Pēteris domā par uzvarošu Pestītāju, kas liks savus ienaidniekus zem sava kājsola. Un ir tādi vīri un tēvi, kuri tā uzvedas pret savām ģimenēm – likt visus zem kājsola. Bet tas nav Kristus piemērs.

Kristus piemērs, par ko Pāvils domā, ir: “Vīri, mīliet savas sievas, tāpat kā Kristus ir mīlējis Savu draudzi, pats nododamies viņas labā, lai to darītu svētu, šķīstot ar mazgāšanu ūdenī caur vārdu, Sev Savu draudzi sagatavodams cienīgu, bez traipa, bez krunkas vai cita tamlīdzīga trūkuma, lai tā būtu svēta un bez vainas” (Ef 5:25-27). Tā ir mīlestības kalpošana.

Noslēgšu ar šo: Ir stāsts par četriem mācītājiem, kuri sarunājās par to, kurš Bībeles tulkojums ir vislabākais. Pirmais mācītājs teica, ka viņam patīk jaunais latviešu tulkojums vislabāk, jo valoda ir raita un mūsdienīga un ka dzeja, kā psalmi ir rakstīti kā dzeja. Otrais mācītājs teica, ka viņam patīk 1965. g. revidētā versija, jo tā ir vispazīstamākā un daudzi zina to no galvas. Trešais mācītājs teica, ka viņam patīk Glika tulkojums, jo, kaut valoda ir senlaicīga, tulkojums ir burtiski tuvāk oriģinālam.

Visi trīs vīri gaidīja, skatīdamies, kā ceturtais sēdēja un domāja. Beidzot viņš teica: “Kad runa ir par Bībeles tulkojumiem, man vislabāk patīk mana tēva versija. Viņš praktiski lika lietā Dievvārdu katru dienu un to izdzīvoja. Tas bija vispārliecinošākais Bībeles tulkojums, ko es jelkad esmu redzējis.”

Vēlreiz sveicu visus tēvus šodien. Lai šī ir jūsu īpašā diena! Mūsu Debesu Tēvs ir devis īpašu vietu un lomu laicīgiem tēviem. Lai Dievs dod mums gribu un spēju to izpildīt šeit virs zemes! Āmen.