Teksti: Īj 38:1-11; Mk 4:35-41
“Un Viņš tiem sacīja: “Kādēļ esat tik bailīgi? Vai jums vairs nav ticības?”” (Mk 4:40)
Baznīcā mēs daudz runājam par ticību, bet kas ir ticība? Vai ticība ir “lēciens bezdibenī”, kaut kas akls un naivs, vai tas ir kaut kas pamatots un zinošs? Vai ticība ir prāta vai sirds lieta? Varbūt kombinācija no abām?
Vārdnīcā mēs lasām: Ticība ir “pārliecība par kā patiesumu, atbilstību īstenībai, arī pārliecība par kā vērtību, nozīmi bez pierādījumiem, pārbaudes; paļaušanās.”[1]
Kristīgā ticība ir balstīta drošiem faktiem, uz patiesu vēsturi, bet tā ir vairāk nekā tikai ticība uz sausiem faktiem. Es varu ticēt, ka Jēzus Kristus kādreiz dzīvoja senajā Palestīnā, balstoties uz Bībeles, līdzīgi kā es ticu, ka Kārlis Ulmanis kādreiz dzīvoja Latvijā, balstoties uz vēstures grāmatām. Bet, kristīgā ticība ir kaut kas vairāk nekā faktu iegaumēšanu.
Ja jūs ticat, ka Jēzus Kristus ir, tas ir labs sākums, bet ar to nepietiek. Velns ar visiem dēmoniem arī tic (Jēk 2:19), ka Jēzus eksistē, bet tas nenozīmē, ka viņi ir “ticīgie.” Kristīgajā ticībā ietilpst arī stigra paļāvība – paļāvība uz Jēzu pašu, ka tas, ko Viņš ir sacījis un ir darījis mūsu dēļ, ir patiess.
Šī apziņa par Jēzu nepaliek mūsu smadzenēs kā vēl viens fakts daudz faktu krājumā, bet stimulē mūs uz kādu darbību, kādu rezultātu.
Evaņģēlija lasījumā mēs lasījām, ka, kad vētra cēlās un viļņi gāzās laivā, mācekļi aiz bailēm prasīja, kāpēc Jēzus neraizējas par to, ka viņu skatījumā viņi tūlīt ies bojā. Jēzus atvaicā mācekļiem, kā tas ir, ka viņi netic. Citos vārdos Viņš uz tiem saka: “Vai jūs nezināt, kas Es esmu? Vai jūs nezināt, ka Es esmu tas pats Dievs, kas no vētras mākoņa ir runājis ar Ījabu? Es Ījabam teicu, ka Es esmu tas, kurš ir radījis visu pasauli, jūru un vētras ieskaitot. Ja jūs to zinātu, saprastu un paļautos uz Mani, jūs zinātu, ka Es esmu tas, kas saka jūrai «tiktāl nāc, bet tālāk ne, te stās tavi lepnie viļņi!» (Īj 38:11). Ja jūs ticētu, tad jūsu prāts būtu mierīgs, jo jūs zinātu, ka Man ir vara pār visām lietām.”
Šajā gadījumā ticība Jēzum būtu vērsusi mācekļus no nemiera mierā, no panikas paļāvībā. Viņu ticība nebūtu tikai prātā, bet redzama iekš tā, ko viņi dara un kā viņi reaģē.
Šāda veida ticība ir ierasta un pazīstama ikdienas dzīvē. Piemēram, kad jūs ienācāt šodien baznīcā un apsēdāties, vai jūs pārbaudījāt vai viss ir kārtībā ar šo soli, lai tas nesabruktu, jeb vienkārši ticējāt, ka varat apsēsties?
Jeb, kad kāds tuvs cilvēks, Jums uzdāvina dzimšanas dienā dāvanu, vai Jūs pārbaudāt vai tur iekšā nav čūskas vai spridzeklis, vai vienkārši uzticaties, ka tas ir Jums un tas būs labs.
Abos piemēros ticība balstās ne tikai uz faktiem, bet arī uz personu vai lietu uzticamību. Vienā gadījumā Jūs uzticaties krēslam, otrā – draugam. Šādā veidā ticība ir aptverama gan ar prātu, gan ar sirdi.
Tāpat ar kristīgo ticību. Mēs uzticamies Jēzus personai, ka to, ko Viņš saka, Viņš arī izdarīs – un Viņš to izdarīs par mums. Es varu zināt, ka Jēzus ir miris par pasaules grēkiem, bet, ja es to neattiecinu uz sevi, tas man nepalīdzēs tāpat, kā es varu zināt, ka uz krēsla var apsēsties, bet, ja es uz tā neapsēžos, krēsls man nepalīdzēs, jo es vēl stāvu kājās un manas kājas jūt nogurumu.
Es varu zināt, ka Jēzus ir miris pie krusta, bet ja es to nesaņemu ticībā, ka tas, ko Viņš dara, ir tieši manis dēļ, es vēl dzīvoju savos grēkos. Absolūcijas vārdi: “Visu spēcīgais, mūžīgais Dievs par mums ir apžēlojies Kristū Jēzū” prasa ticību, ka tieši tā, ka Dievs par mani ir apžēlojies un nevis tikai par kādu pelēku masu. Kristīgā ticība ir kā trauks, kas saņem to, ko Dievs tajā ielej – savus apsolījumus.
Mazajā katehismā, piemēram, mēs lasām par svēto Vakarēdienu. “Īsti cienīgs un labi sataisījies ir tas, kas tic šiem vārdiem: «par jums dota» un «izlietas grēku piedošanai».”[2] Tikai sirds ticība, kas zina, ka tas, ko Jēzus saka un dara, ir “par mani” vai “manis dēļ”, ir ticība, kas izglābs.
Šāda ticība nav akla vai naiva, jo tā ir balstīta Kristū un uz to, ko Viņš ir darījis un sacījis. Es varu ticēt, ka es esmu marsietis, vai ka ziloņi lido, bet tā ir akla un naiva ticība – tā nav balstīta uz faktiem.
Dievs ir teicis, ka Viņš apžēlojas par mums. Ja mēs tam ticam, tad mūsu ticība ir redzama tajā, ko darām un kā mēs uzvedamies. Ja tas tā nebūtu, Jūs šeit nebūtu, Jūs nekristītu Jūs bērnus, Jūs nenāktu pie dievgalda – bet redzama ir ticība tad, kad Jūs sagaidāt no Dieva to, ko Viņš ir apsolījis – proti, grēku piedošanu, mūžīgo dzīvību. Neticīgās sirdis, baidoties no Dieva, ka tikai Viņš mani nenolād, kā Ādams baidījās no Dieva Ēdenes dārzā, paslēpjoties krūmos. Ticīgās sirdis bīstas Dievu, zinādamas, ka Viņš ir taisns tiesnesis, kurš var mūs sodīt mūsu pašu grēku dēļ, bet arī Dievu mīl, zinādamas, ka Viņš ir žēlīgs tiem, kas atgriežas pie Viņa.
Mūsu pasaule ir nolemta nāvei un bojāejai, līdzīgi kā mācekļi jutās tajā vētrainajā dienā laivā. Miers un prieks varētu caur ticību arī būt mūsu sirdīs, zinot to, ka Jēzus tieši mūs ir izglābis. Tāda ir kristīgā ticība. Āmen.
[1] Latviešu valodas vārdnīca, Rīgā (Avots) 1987, 1998.
[2] Dr. Mārtiņa Lutera „Mazais katehisms” par „Svēto Vakarēdienu”