“Ticība, kas parādās darbos”, 4.dec.2019. (K.Zikmanis)

“Bet tas atbildēja: es negribu. – Tomēr vēlāk nožēlojis viņš aizgāja.”[1]

Man liekas, ka es varu droši teikt, kas mēs visi esam pazinuši vai pazīstam cilvēku, kas līdzinās tam, par ko runā Jēzus. Tas, kas saka “Jā, jā! Es to izdarīšu”, bet beigās neizdara. Tas ir ļoti kaitinoši, kad cilvēks tā tevi pieviļ. Bet ar laiku tu pierodi pie tā un vairs neprasi šādas lietas no šī cilvēka. Tu zini, ka viņš tikai runā un apsola, bet neizpilda apsolīto.

Tā mēs varam saprast Jēzus teikto. Viens runā, bet nedara. Otrs negrib, bet tomēr dara. Kas ir labāk, Jēzus vaicā. Runāšana vai darīšana?

No konteksta varam saprast, ka Jēzus šos vārdus runāja par jūdiem, šajā gadījumā par virspriesteriem un vecajiem, kuri gudri runāja, bet kuru darbi bija pretrunā ar apliecināto ticību. Jūdi ļoti, ļoti gaidīja Mesiju, un sīki un smalki izmācījās Rakstus, lai viņi varētu Viņu atpazīt, kad Viņš nāks. Viņu rakstu mācītāji bija sapratuši ļoti, ļoti daudz par Mesiju. Kur Viņam jāpiedzimst? Kādi ir Viņa raduraksti? Ko Viņš darīs? Viņi zināja, ka Viņš valdīs kā karalis, bet cietīs par tautas grēkiem. Viņi pat zināja aptuveno laiku, kad Viņš parādīsies. Bet te Viņš stāv viņu priekšā, un viss, ko viņi var izdomāt darīt, bija mēģināt pieķert Jēzu kādā vārdā. Doma šāda: Ja tu esi Mesija, tad izpildi šo testu, lai mēs varam to pārbaudīt, un ielikt tev atzīmi. Runa nav par atvērtām sirdīm, kas meklē glābiņu, bet par augstprātību, kas vēlas izslēgt iespēju, ka ziņas par Jēzu ir patiesas.

Bet šī doma nav sveša arī mūsdienās. Cik nav cilvēku, kuri “piekasās” katrai ticības lietai nevis tādēļ, lai patiesībā pārbaudītu, vai Jēzus ir īsts, un vai Viņš ir tas, ko Viņš par sevi saka, bet lai attaisnotu savus jau iepriekš izdarītos spriedumus par Viņu. Runa nav par godīgu meklēšanu, bet par savu spriedumu apstiprināšanu. Jūdi nenāca meklēt Mesiju, bet, lai “norakstītu” Viņu. Tādēļ Jēzus neatbildēja uz viņu jautājumu, jo nebija vērts.

Pravietis Jesaja saka: “Tad Kungs teica: Tādēļ ka šī tauta Man tuvojas tikai ar muti un godā Mani tikai ar lūpām, bet sirds tiem tālu no Manis, un Manis bijāšana tiem tikai samācīts cilvēku bauslis, tādēļ, redzi, Es šai tautā vēl darīšu brīnumu brīnumus, ies gudro gudrība postā, un prāts no saprātīgajiem slēpsies!”[2] Kaut viņi zināja visu par Mesiju un Viņa nākšanu, spēja ieraudzīt Viņu sev priekšā tika apslēpta, jo viņu sirdis bija tālu no Dieva. Tas ir tas, kas notiek ar ikvienu, kura sirds ir tālu no Dieva. Pāvils saka: “Dieva patiesību tie apmainījuši pret meliem, godinājuši radību un kalpojuši tai, nevis Radītājam.”[3]

Citur Jaunajā Derībā mēs lasām, ka Jēzus diezgan atklāti atbildēja uz izaicinošiem jautājumiem – atcerieties samārieti pie akas. Viņas jautājumi bija diezgan asi un pat izsmejoši, bet Jēzus runāja ar viņu un atbildēja uz viņas jautājumiem. Kāpēc? Jo dziļi sirdī viņa patiesi meklēja Dievu. Dievs redz sirdi, kas ir izslāpusi pēc gaismas un patiesības, un tāpēc tādas sirdis neatraida. Bet sirdis, kas ir lepnas, kuras pašas domājas zinām visas atbildes, tiek nocietinātas un atmestas. Tā ir baisa realitāte!

Lai atšķirtu, Jēzus teica līdzību par diviem dēliem. Viens, kas teica “Jā, jā!”, bet nedarīja. Otrs, kas teica “Nē, nē!”, bet izdarīja. Mūsu sirds stāvoklis tiek atklāts rīcībā.

Kāds var vaicāt, kur paliek ticība? Vai mēs, grēcinieki, netiekam taisnoti caur ticību vien, neatkarīgi no darbiem? Jā, tiekam! Taisnošana Dieva priekšā ir caur ticību vien, kad uzticamies, paļaujamies uz Jēzu. Mēs nevaram nopelnīt pestīšanu ar saviem darbiem. Tā ir dāvana no Dieva. Tomēr ir viens smalks “bet”. Kā Jēkabs raksta: “Ticība bez darbiem ir nedzīva.”[4] Mēs ticībā tiekam taisnoti, “bet” ticība bez darbiem ir nedzīva. Luteriskajās ticības apliecībās “Vienprātības grāmatā” ir rakstīts, ka pēc ticības taisnošanas ir jāseko mīlestības darbiem. Jāseko! Nevis būtu vēlams, vai būtu labi, ja ir. Nē! Jāseko! Ja esam glābti Jēzus Kristus vārdā, tad mūsu dzīvēs ir jāparādās ticības augļiem – labajiem darbiem vai mīlestības darbiem. Ievērojiet secību: vispirms ticība, tad seko rīcība. Mēs netiekam glābti caur darbiem, bet tādēļ, ka esam glābti, parādās darbi.

Šie darbi ir dažādi. No personiskās dievbijības darbiem – Bībeles lasīšanas, lūgšanas, ziedošanās, dievkalpojumiem un sakramenta saņemšanai līdz kalpošanas darbiem – diakonijā, Svētdienas skolā, korī, pērminderu kalpošanā, līdz pat kalpošanai plašajā pasaulē. Mūsu ticībai ir jāparādās mūsu rīcībā, mūsu kalpošanā, mūsu darbos. Ja esam kā pirmais dēls, un sirdī piekrītam “Jā, jā!”, tas viss ir jādara, bet beigās netiek izdarīts, kāds labums no mūsu ticības? Tā ir nedzīva! Bet ja esam kā otrs dēls, kurš nogāja un izdarīja, tad tāda ticība ir aktīva un dzīva.

Lai Dievs dod, ka varam būt kā otrais dēls un izdzīvot savu ticību praktiskā kalpošanā sev, draudzei un plašajā pasaulē. Āmen.

[1] Mt 21:29

[2] Jes 29:13-14

[3] Rm 1:25

[4] Jek 2:20