Teksti: 1Moz 42:18–28; 1Kor 5:9–6:11; Mk 4:1–20
“Darait tā, tad jūs paliksit dzīvi, arī es bīstos Dieva.” (1Moz 42:18)
Pagājušajā nedēļā es runāju par tēmu – ticība un darbi, un kā tie iet roku rokā. Atcerieties, es nerunāju par ticību uz pestīšanu vai glābjošo ticību, bet par ticību uz svētdarīšanu, vai ticību, kas ved uz labiem darbiem. Kā Jēkabs savā vēstulē saka, ticība bez darbiem ir mirusi. (Jēk 2:17)
Šodienas lasījums no Vecās Derības par to, ka Jāzeps šķietami atriebības garā iemet savus brāļus cietumā, ir nesaprotams, ja neņem šo Jaunās Derības principu par ticību un darbiem vērā. Jāzepa aukstā un cietsirdīgā reakcija pret viņa brāļiem šķiet pretrunā ar Dieva mīlestības un žēlastības vēstījumu. Jautājums ir, kādēļ Jāzeps reaģēja tik skarbi pret saviem brāļiem pēc tik daudz gadu prombūtnes? Vai viņam nevajadzēja piedod un aizmirst pāridarījumus? Acīmredzot Bībele saka nē. Kāpēc?
Atbilde ir daudzpusīga. Bet šovakar vēlos koncentrēties uz to, ka Dievs caur Jāzepu pārbauda brāļu spēju parādīt viņu ticību konkrētos darbos. Angliski sakot, put your money where your mouth is – likt savu naudu, kur ir tava mute. Dari, ko tu saki! Šie saka, ka tic Dievam, lai viņi to ar darbiem to pierāda!
Kāpēc Jāzeps iemet brāļus cietumā? Jo pēdējā reizē viņa brāļi rīkojās tāpat, pilnīgi pretī ticībai, kas saka “tev būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku” un “tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu” (5Moz 6:5, 3Moz 19:18). Ja tu mīli Dievu, tu dari labu savam tuvākajam. Vai viņi mīlēja savu brāli, kā sevi pašu? Nē. Nepavisam nē.
Ir skaidrs, ka Jāzepa brāļi rīkojās ļauni. Jautājums ir, vai tas dod Jāzepam vaļu arī rīkoties ļauni? Mana atbilde būtu, ka jā, un, paplašinot šo atbildi, ka viņš nerīkojās ļauni.
Ja Jāzeps iemestu savus brāļus atriebībā par to, ko viņi reiz darīja, tad tas būtu ļauni. Bet mēs lasām, ka Jāzeps raudāja un viņam bija žēl iemest brāļus cietumā (1Moz 42:24). Viņš saprata, ka tas bija jādara brāļu dēļ, lai viņi saprastu savu grēku.
Nožēlot un piedot ir ticība darbā. Bet kristieši mēdz steigties uz piedošanu, pirms tam, kas grēkoja, ir iespēja nožēlot vai pat saprast savu grēku. Piedošana bez nožēlas nav piedošana, bet piedošanas surogāts. Ir taisnība, ka pastāv gadījumi, kad pāridarītājs nenožēlo vai tam nav iespēja nožēlot savus grēkus, un mums ir jāpiedod, tā var teikt, sevis dēļ. Kā kristīga runātāja Korija Tenbuma saka: “Piedot nozīmē atbrīvot ieslodzīto un atklāt, ka ieslodzītais biji tu.”
Bet ir vairākas reizes, kad ir jāpārbauda grēcinieks pie viņa vārdiem nevis atriebības dēļ, bet grēcinieka sirdsapziņas dēļ. Pastāv gadījumi, un šie gadījumi ir biežāk nekā domājam, ka grēciniekam tiek piedots pirms tas saprot, ko noziedzies. Bīstamība ir, ka nav atgriešanās, jo cilvēks nesaprot, par ko ir jāatriežas. Jāzeps atdarina apstākļus, lai brāļi saprot, ko viņi ir darījuši nepareizi. Kā vecākais brālis Rūbens atzīst, “Vai es neteicu jums, sacīdams: neapgrēkosimies pie zēna, bet jūs neklausījāt. Tagad viņa asinis tiek atprasītas.” (1Moz 42:22)
Atceros gadījumu, kad cilvēks, kas mani bija dziļi aizskāris, lūdza piedošanu par to, ka bija aizskāris manu godu un nebija respektējis manu, kā mācītāja, autoritāti. Ieklausieties! Aizskart cilvēka godu bieži ir sāpīgāk nekā darīt viņam pāri fiziski. Jāzeps deva brāļiem iespēju saprast savu grēku un to nožēlot. Tas ir, ko nozīmē atgriezties. Saprast savu vainu un lūgt piedošanu par to. Tieši šis moments, kad saprotam, ko esam izdarījuši, to nožēlojam un apņemamies to vairs nedarīt, ir ticības auglis. Tā ir ticība darbībā.
Pagājušajā nedēļā teicu, ka ticība un darbi ir kā divi airi laivā. Viens ir ticība, otrs ir darbi. Lai tiktu pāri ezeram, ir nepieciešami divi airi. Ja lieto tikai vienu, laiva iet riņķī. Ir viena lieta ticēt, ir cita lieta darīt. Ja tikai ticam, bet nedarām pēc ticības, mēs neejam uz priekšu.
Mans piemērs par grēku nožēlu to skaidri parāda. Ja cilvēks saprot, ko ir grēkojis, bet neko nedara lietas labā, tad faktiski nekas nenotiek. Tā ir ticība bez darbiem. Bet otrādi arī ir patiesi. Ja cilvēks nožēlo, bet nav sapratis, ko ir nožēlojis, tas ir tikpat slikti – ja nezina, ko ir grēkojis, tad nav iespēja laboties. Tie ir darbi bez ticības. Abos gadījumos cilvēks peld uz riņķi un netiek uz priekšu.
Jāzeps, pamanīdams, ka brāļiem ir ticība Dievam, bet nav saprašanas, ar ko apgrēkojušies, nevar pa īstam atgriezties. Viņi iet riņķī un netiek vaļā no sava grēka. Ticiet vai ne, Jāzeps bija žēlīgs, kad viņš ielika brāļus cietumā, jo tas deva viņiem laiku visu labi apdomāt. Kurš zina, vai bez šī “kaktā stāvēšanas” laika, viņi būtu nonākuši pie grēka apziņas (ticības) un līdz ar to iespējas to nožēlot (darbos).
Mazais Jānītis lūdza kopā ar savu mammu pirms gulētiešanas: “Es Tev pateicos, debesu Tēvs, caur Jēzu Kristu, Tavu mīļo Dēlu, ka Tu mani šodien esi žēlīgi pasargājis, un lūdzu Tevi – piedod man visus manus grēkus, kur vien esmu noziedzies… kur vien esmu noziedzies…”
“Turpini Jānīt…” teica mamma. “Tu zini, kā lūgšana noslēdzas.”
“Vienu brītiņu,” pārtrauca zēns. Pieceļoties kājās, viņš ātri nokāpa pirmajā stāvā. Drīz vien viņš bija atpakaļ. Nometies ceļos, viņš pabeidza lūgšanu.
Beigās mamma viņam pamācošā tonī vaicāja, kas bija noticis un kāpēc viņš tā rīkojās, jo skraidīt apkārt lūgšanas laikā nav labi. Jānītis paskaidroja: “Mammu, es tiešām piedomāju par to, ko darīju, bet man bija jāliek brālīša alvas zaldātiņi atpakaļ uz kājām. Es bija licis viņus kājām gaisā, lai redzētu, cik viņš par to no rīta būs dusmīgs. Bet, kad sāku lūgt ‘kur vien esmu noziedzies’, es sapratu, ka jālabo savi nedarbi, jo negribēju sadusmot brālīti.
Mamma teica ar trīcošu balsi, “Tev taisnība, mīļais.” Viņa domāja pie sevis, vai viņai būtu drosme pārtraukt lūgšanu, lai labotu kādu netaisnību, ko viņa būtu darījusi.
Lai Dievs dod mums gudrību saprast savas kļūdas un tās nožēlot, vai drosmi un žēlastību, līdzīgi kā Jāzepam, lai ļautu pāridarītājam saprast savas kļūdas, tās nožēlotu un iegūtu patiesu atgriešanos. Lai Dievs dod mums saprast, cik svarīga ir ticība un darbi. Āmen.