“Ticība un dzīve”, 18.jan.2023. (K.Zikmanis)

Teksti: 2Ķēn 5:1-19; Rm 12:17-21; Mt 8:1-13

 “Un Jēzus sacīja virsniekam: Ej, lai tev notiek, kā tu esi ticējis.” (Mt 8:13a)

Atkarībā no tā, kā mēs to lietojam, vārds ticība varētu nozīmēt dažādas lietas. Es varētu pateikt, ka vakar es biju pirtī un jūs man atbildētu: “Es tev ticu!” Ticība šajā gadījumā nozīmē, ka jūs man piekrītat, ka es saku patiesību. Vai kāds meistars varētu teikt: “Es varu to izdarīt”, un jūs atbildētu “Es tev ticu!” Un tas nozīmētu, ka jūs uzticaties viņa prasmei. Vārdu sakot, jūs zināt, ka viņš var darīt to, ko teica.

Bet, kad mēs runājam par ticību baznīcā, vai nav tā, ka mēs ieliekam ticību kādā citā “rāmī”, it kā sakot, “Es ticu Dievam”, nenozīmētu piekrišanu patiesībai vai uzticēšanos Dieva spējām. Šodien apskatīsim, kā trīs Bībeles vīri tic Dievam un ko šie stāsti mums māca par ticību vispār.

Pirmais vīrs, vārdā Naamans, bija Aramas ķēniņa karaspēka virspavēlnieks, un viņš bija spitālīgs. Viņš arī bija iedomīgs. Viņam bija savas domas, kā Dievam vajadzētu viņu dziedināt, un tamdēļ gandrīz palaida garām brīnumu. Bet tas nav nekas svešs. Daudz ir cilvēku, kas ir neizpratnē par Dievu. Nevis tādēļ, ka Dievs ir nesaprotams, bet tāpēc, ka Dievs strādā savādāk, nekā viņi paši domā, kā Dievam vajadzētu strādāt. Dievs pats saka, ka Viņa ceļi nav mūsu ceļi – Viņš darbojas savādāk, nekā mēs darbojamies.

Spitālība bija neārstējama lipīga slimība, kas galvenokārt neapdraudēja dzīvību, bet noteikti padarīja dzīvi nepanesamu. Aramas ķēniņš dzirdēja no kaut kā, ka Israēla zemē kaut kur ir kāds pravietis, kas savam karaspēka virspavēlniekam varētu palīdzēt. Tātad ķēniņš aizsūtīja virspavēlnieku Naamanu ar lūguma vēstuli pie Israēla ķēniņa, prasīdams, lai tas viņu dziedina.

Israēla ķēniņš nobijās un teica: “Vai tad es esmu Dievs, [..] ka pie manis atsūta kādu vīru, lai es to atbrīvoju no viņa spitālības?” (2Ķēn 5:7). Paturēsim prātā šo jautājumu, jo mēs pie tā atgriezīsimies vēlāk.

Israēla ķēniņš aši aizsūtīja Naamanu pie pravieša Elīsas. Kā es teicu, Naamans bija iedomīgs un augstprātīgs cilvēks. Pravietis Elīsa nedziedināja Naamanu tā, kā viņš pats bija iedomājies un gribējis, bet sūtīja viņu mazgāties uz Jordānu. Viņš palika dusmīgs, un būtu aizgājis, ja viņa kalpi nepierunātu viņu paklausīt Elīsam. Ir labi, ka mums apkārt ir labi cilvēki, kas var mūs vest pie prāta, ja mēs esam nepaklausīgi vai nesaprātīgi.  Bija labi, ka blakus Naamanam bija kalps, kas viņu pierunāja palikt un paklausīt. Paklausībā viņš kļuva dziedināts un šķīsts. Un viņš nebija dziedināts vien, bet arī ticīgs, jo mēs lasām viņa teikto: “Redzi, tagad es gan zinu, ka nav neviena cita Dieva visā pasaulē, vienīgi Israēlā!” (2Ķēn 5:15). Viņš redzēja Dieva spēku un ticēja tam. Dievs dziedināja šo iedomīgo svešinieku, jo Viņš zināja, ka, ja tas taps dziedināts, viņš arī kļūs ticīgs. Viņa piekrišana mērcēties Jordānas upē bija pirmais ticības solis viņa dzīvē.

Tomēr, kā es jau teicu, viņš gandrīz palaida garām brīnumu savas iedomības dēļ. Naamans būtu palaidis garām ne tikai dziedināšana, kas pati par sevi ir tā vērta, bet ko vērtīgāku – ticību Vienīgajam, Patiesajam Dievam. Cik ir cilvēku, kuri palaiž garām ticību Dievam, jo, viņiem līdzīgi kā Naamanam, kaut kas nav gājis tā, kā tam viņuprāt vajadzētu būt?

Otrais vīrs arī bija spitālīgs, un, ja Naamanam bija savs priekšstats, kā Dievam vajadzētu dziedināt, tad šim vīram tāda nebija. Viņš jau ticēja Jēzum, jo mēs lasām, ka viņš pielūdza Jēzu, nomezdamies ceļos, un lūdza: “Ja tu gribi, Tu vari mani šķīstīt” (Mt 8:2). Šis ir līdzīgs lūgums kā tēvreizē: “Tavs prāts lai notiek.” Vīrs nepavēl Jēzum kaut ko darīt. Vīrs zināja, ka Jēzus var viņu šķīstīt, bet nezināja, vai Viņš to grib. Vīrs saprata, ka Dievs nav viņa “personīgais sulainis”, ko viņš drīkst izkalpināt. Viņš jau ticēja no paša sākuma, ka Dievs var viņam palīdzēt. Vīrs piekrita patiesībai, ka Jēzum ir spēja viņu dziedināt. Pazemībā viņš gāja pie Jēzus. Pazemībā viņš saņēma to, uz ko viņš cerēja un kam ticēja.

Trešais vīrs bija romiešu virsnieks, kura kalpam vajadzēja dziedināšanu. Par viņa ticību Jēzus teica, ka nevienu tādu visā Israēla viņš nav atradis (Mt 8:10). Jēzus teica, ka šī romiešu virsnieka ticība pārspēja jebko, ko Viņš bija redzējis vai sastapis. Kas bija īpašs ar virsnieka ticību?

Šis virsnieks saprata, ka Jēzum nav vajadzīgi nekādi speciāli apstākļi, ne pieskaršanās, ne amuleti, ne “pareizas lūgšanas”, ne maģijas formulas, faktiski nekas, lai paveiktu savu prātu. Kā mēs lasām mazajā katehismā par Svēto Lūgšanu: “Dieva labais un žēlīgais prāts notiek gan bez mūsu lūgšanas, bet mēs lūdzam šinī lūgšanā, lai tas notiek arī pie mums.” Virsnieks saprata, ka Jēzum vajadzēja tikai pavēlēt kaut ko, un tas notika. Tā ir ticība, kas pilnīgi paļaujas uz Dieva prātu. Tā ir ticība, kas pilnīgi pieņem, ka tas, ko Jēzus saka ir pilnīgi patiesība. Tā ir pazemīga ticība, jo tā nāca lūgties pie Jēzus, bet tā ir drosmes pilna ticība, kas ir pārliecināta, ka nekas Dievam nav neiespējams.

Mazliet vēl par spitālību: Bībelē šai slimībai arī bija sava simboliskā nozīme, proti—grēks. Kaut spitālība bija reāla slimība (un joprojām trešās pasaules valstīs tā vēl ir), tā simbolizē cilvēces nožēlojamo grēka stāvokli. Kā jau teicu, spitālība padara dzīvi nepanesamu – līdzīgi kā grēks padara mūsu sirdsapziņu nepanesamu. Un atceries, ka Israēla ķēniņš teica, ka tikai Dievs varēja dziedināt spitālību? Tas pats ir ar grēku, tikai Dievs spēj piedot grēkus. Tātad, kad spitālīgais vīrs vaicāja, vai Jēzus grib viņu dziedināt, turklāt bija jautājums, vai Tu spēj man piedot? Jēzus atbildēja: “Jā!” Šis “jā”, ko Jēzus sacīja spitālīgajam vīram, skan vēl šodien, kad grēksūdzes laikā draudze visi kopā un kā indivīdi sūdzam grēkus, dzirdot absolūcijas vārdus no garīdznieka: “Es jums pasludinu Dieva žēlastību un apliecinu pēc Jēzus Kristus pavēles, ka visi jūsu grēki ir piedoti.” Jēzum ir vara piedot grēkus, un to Viņš joprojām dara arī šodien caur Baznīcu. Ticība ir kā atvērtas rokas, kas spēj šo žēlastību saņemt, līdzīgi spitālīgajiem vīriem, līdzīgi kā Romiešu virsniekam.

Ticība ir dāvana, ko Dievs pats mūsos rada caur Vārdu un Sakramentu. Katram no mums ir ticība – vai nu mēs ticam paši sev, vai kādai citai lietai vai spēkam. Ticība, kas nāk no Dieva, ved mūs pie Dieva, lai mēs grieztos pie Jēzus un gaidītu kaut ko labu no Viņa – pazemībā, līdzīgi kā šie trīs vīri, ko mēs apskatījām šodien. Āmen.