“Ticība un lētticība”, 22.05.2022 (K.Zikmanis)

Teksti: Apd 16:9–15; Atkl 21:10, 21:22–22:5; Jņ 5:1–9

“Vai tu gribi kļūt vesels?” (Jņ 5:6)

Mums cilvēkiem ir tendence būt lētticīgiem. Sevišķi lietās, kas saistās ar mūsu veselību. Mēs esam gatavi ticēt jebkam, tikai lai kļūtu veseli. Es nerunāju par zālēm, ko jūsu ārsts ir izrakstījis, bet par pūšļošanu, ko daži dēvē par alternatīvu medicīnu. Vai jūs zinājāt, ka kokakola sākumā aizpagājušā gadsimtā tika pārdota kā dzīvības eliksīrs? Kokakola!? Nemaz nerunājot par čūsku indi vai tamlīdzīgām lietām. Mūsdienās arī netrūkst blēži ar pašu izdomātiem medicīniskiem līdzekļiem – kristāliem, magnētiem, talismaniem. Cilvēki ir gatavi maksāt lielu naudu, lai atgūtu zaudēto veselību.

Es varbūt uzkāpšu kādam uz varžacīm, bet ir krāpnieki, kuri “dziedina” baznīcas vārdā. Es ticu, ka Dievs dziedina savus ļaudis Baznīcā – citādāk mēs par slimajiem vispār nelūgtos! Es esmu piedzīvojis savā kalpošanā vairākas dziedināšanas, kad svaidu slimnieku ar eļļu Kunga vārdā, vai kad saņem sakramentu vai lūgšanas rezultātā. Bet tas parasti nenotiek ar Holivudas bravūru. Man ir savi iemesli turēt aizdomās pašpasludinātus evaņģēlistus, kuri braukā pa pasauli (vai pa Latviju) ar lielu šovu, it kā dziedinādami slimos uz prāvas skatuves, lai visi viņus redzētu. Pirmais iemesls ir nauda. Cilvēki ir gatavi ziedot kaut visu savu naudu, cerībā, ka tiks dziedināti. Otrs iemesls ir ego. Šie cilvēki saka, ka viņi godā Kungu, bet, stāvot skatuves centrā, diezgan daudz uzmanības un slava tiek viņiem pašiem. Tādēļ, uzmanieties! Dievs dziedina savus ļaudis, bet Viņš nerīko šovu un neprasa naudu par to.

Šodienas lasījumā mēs redzam izmisušus, slimus cilvēkus. Viņi gaidīja pie Bētzatas dīķa, kas bija slavens ar to, ka it kā eņģelis kustina ūdeni un pirmais, kas iekāpj, kļūst vesels. Es saku “it kā”, jo panti, kas to apraksta, ir vēlāks iestarpinājums, bet vēl vairāk tāpēc, ka tas neizklausās pēc žēlīga Dieva. Iedomājieties skatu: ūdens sāk kustēties, un visi klibie un kroplie sāk skriet, kā nu kurš var, lai neprātīgā skrējienā mēģinātu tikt dīķī pirmais. Vai Dievs tā darītu? Tas izskatītos, ka Viņš pasmīkņātu par viņiem! Tas būtu līdzīgi kā tad, kad aicina pie dievgalda, visi klupdami, krizdami skrietu pie altāra, jo tikai pirmais saņemtu Kristus miesu un asinis, bet pārējie tikai maizi un vīnu bez jebkādas svētības. Tā Dievs nerīkojas. Tā visdrīzāk bija tautas māņticība par ūdens kustēšanos, jo kā es jau teicu sākumā, cilvēki ir lētticīgi.

Bet šeit pie Bētzatas dīķa ir Jēzus – mūsu īstais dvēseles ārsts un dziedinātājs. Ja iepriekš šī vieta bija nežēlastības vieta, jo tikai pirmais tiek pie kārotās veselības, tad tagad tā ir žēlastība vieta, jo Kristus ir klāt. Bētzata ebreju valodā nozīmē “žēlastības nams” un tas tiešām tā ir, kad Jēzus ir klāt. Jebkura vieta, kur Jēzus tiek piesaukts, kļūst par žēlastības namu, vai tā būtu baznīca, māja vai slimnīcas palāta.

Mūsu uzmanība tiek pievērsta vienam slimniekam, kurš trīsdesmit astoņus gadus ir gulējis pie šī dīķa cerībā, ka atgūs veselību. Trīsdesmit astoņi gadi ir ilgs laiks. Man šķiet, ka mēs ar jums sen būtu zaudējuši cerību, ka kaut kas labs var notikt. Bet ne viņš. Vienalga, cik viņa cerība bija nevietā, viņš to nezaudēja. Viņš pastāvēja cerībā. Tā ir mācība mums – pastāvēt ticībā. Pravietis Habakuks saka, “pat ja tās piepildīšanās vilcinātos, tad tomēr stipri būs cerēt uz to, jo tas viss nāktin nāks un nekur nepaliks” (Hab 2:3). Kāpēc Dievs neatbild uz mūsu lūgšanām uzreiz, tā lai paliek Viņa apslēptā griba. Varbūt Viņš grib pārbaudīt un stiprināt mūsu ticību, “kas ir daudz vērtīgāka nekā iznīcīgais zelts” (1Pēt 1:7). Varbūt ir cits iemesls. Atcerieties Lācara nāvi! Jēzus kavējās pāris dienu un ļāva slimajam Lācaram mirt, lai beigas būtu vēl brīnumainākas – augšāmcelšanās.

Tad Jēzus stāv šī vīra priekšā un prasa dīvainu jautājumu. “Vai tu gribi kļūt vesels?” (Jņ 5:6). Ja sekli skatāmies uz šo jautājumu, varam domāt, cik stulbs jautājums. Protams, ka slimais vīrs grib kļūt vesels! Bet jautājums ir vietā. Varbūt būt slimam viņam ir izdevīgi, cilvēki dod viņam mīlestības dāvanas, viņam nav jāstrādā, citi rūpējas par viņu. Nebūsim naivi! Ir cilvēki, kuri izmanto savu slimību, savu nevarību, savus kaitīgos ieradumus kā aizbildinājumu, kā aizsegu, kā attaisnojumu, lai nelabotos. Alkoholiķis nemeklē palīdzību, sacīdams “es tāds esmu.” Darbaholiķis slēpjas aiz sava ieraduma, jo īstenībā nevēlas risināt problēmas mājās. Un tā tālāk, un tā joprojām. Tas, vai mēs gribam tikt dziedināti, ir ļoti svarīga daļa no tā, vai mēs tiksim dziedināti.

Vēl vairāk, šis vārds, kas tiek tulkots kā “vesels”, nenozīmē tikai būt brīvam no slimībām, bet būt pilnīgam. Latviešu valodā nozīme ir tā pati – “sveiks un vesels.” Ja mēs domājam, ka Jēzus primārais iemesls, lai nāktu, bija, lai padarītu mūs brīvus no kaitēm, tad mēs neesam sapratuši Jēzu. Grēkā krišanā cilvēki zaudēja kaut ko vairāk par savu veselību. Viņi zaudēja savu pilnīgumu. Mēs tikām radīti pēc Dieva tēla un līdzības. Daļa no tā tika zaudēta Ēdenes dārzā. Jēzus nāca, lai pārvarētu mūsu lielākos šķēršļus – grēku un nāvi. To Viņš darīja caur savu krustu un augšāmcelšanos. Bet Viņš sūtīja mums savu Svēto Garu, lai darītu mūs pilnīgus, lai atjaunotu Dieva tēlu un līdzību mūsos. Baznīcā mēs sakām, ka caur vārdu un sakramentu Kristus tēls tiek atjaunots mūsos. Tas ir Dieva mērķis katram kristietim. Dziedināšana ir tikai maza norāde uz to.

Ja jautājums, ko uzdeva Jēzus, šķiet dīvains, tad atbilde ir vēl dīvaināka. “Kungs, man nav cilvēka, kurš mani ienestu ūdenī” (Jņ 5:7). Paga, paga! Jautājums bija, vai tu vēlies tapt vesels, un tu atbildi ar aizbildinājumu – neviens man nepalīdz! Es teiktu, ka normāls cilvēks atbildētu “Jā! Es gribu būt vesels!” Vai nu viņš nesaprata jautājumu, vai viņš meklē atrunas. Es domāju, ka viņš saprata jautājumu, tādēļ meklēja kādu atrunu. Cik atrunu meklējam mēs? Mācītāj, es esmu par vecu, lai iesvētītos, studētu Bībeli vai ko citu. Mācītāj, es esmu par jaunu, lai darītu tās lietas, jo man ir jāveido karjera, jādibina ģimene vai kas cits. Es esmu pārāk vienkāršs cilvēks, lai saprastu Bībeli, vai es esmu pārāk izglītots cilvēks, lai ticētu Bībelei. Kādas atrunas mums ir, kas attur mūs no tuvākām attiecībām ar Jēzu. Tas ir Jēzus, kas stāv tev priekšā. Met visu malā un skrien pie Viņa! Vai tavas atrunas būs pamatotas Pastarā dienā? Visas mūsu atrunas un aizbildinājumi būs līdzīgi tām piecām jaunavām, kurām nebija eļļas viņu lampās, kad Līgavainis nāca. (Mt 25:8).

Ko Jēzus darīja? Viņš uzlūkoja slimā vīra sirdi. Viņš uzrunāja viņu ar izaicinošu vārdu. “Celies, ņem savu gultu un staigā!” (Jņ 5:8). Celies un staigā! Šis vīrs nav staigājis trīsdesmit astoņus gadus! Neticīga sirds teiktu: ko Tu runā! Es nevaru staigāt! Kādas blēņas! Bet ticīga sirds darītu, kā šis vīrs. Celtos, ņemtu savu gultu un staigātu. Tas ir kā mēs. Ko mums darīt, kad dzirdam lūgšanu? Bez pierādījumiem, bez atrunām teikt “Āmen” – lai notiek! Ko mums darīt, kad mācītājs mūsu acu priekšā tur oblati un saka: “Kristus miesa.” Bez pierādījumiem, bez atrunām teikt: “Āmen” – es tam ticu! Ticība un lētticība nav tas pats. Lētticība balstās mūsu cerībās un vēlmēs. Ticība balstās Personā – Jēzū Kristū, kura vārds ir drošs un uzticams.

Diemžēl daļa, ko kristieši sauc par ticību, faktiski ir lētticība un nedroša, un tādēļ cilvēki atkrīt no ticības, jo izrādās, kas tas, kam viņi ticēja, nebija uz droša pamata. Tāpēc ir svarīgi zināt, ko Jēzus teica un mācīja. Tāpēc ir svarīgi lasīt Bībeli un iemācīties, ko Baznīca māca. Tad mēs sargāsim sevi no lētticības un vilšanās. Tāpēc pārbaudīsim, vai mūsu ticība balstās mūsos pašos, mūsu vēlmēs un untumos, jo tad tā ir lētticība un neuzticama. Pārbaudīsim, vai mūsu ticība ir balstīta Jēzū Kristū – tad tā ir īsta ticība un droša. Lai Dievs mūs uz to svētī! Āmen.