Teksti: 5Moz 8:7–18; 1Tim 6:6–11; Jņ 4:31–42
“Mans ēdiens ir darīt tā gribu, kas Mani ir sūtījis, un piepildīt Viņa darbu.” (Jņ 4:34)
Kāds vīrs un sieva apsprieda iespēju aizceļot uz Svēto zemi. Vīrs sapņaini teica: “Vai nebūtu burvīgi stāvēt Sinaja kalna virsotnē un no visa spēka izkliegt visus 10 baušļus?” Sieva nosvērti atbildēja: “Jaukāk būtu palikt mājās un tos turēt tepat no visas sirds!”
Ticība un paklausība. Kāda mijiedarbība ir starp šīm divām idejām, un kā ticība un paklausība savstarpēji iedarbojas? Ticība ir sirds paļāvība uz Dieva apsolījumiem uz pestīšanu Jēzū Kristū, neatkarīgi no mūsu labajiem darbiem, t.i., neatkarīgi no mūsu rīcības, bet vienīgi Dieva žēlastībā. Paklausība ir apzinīga un tīša rīcība, pakļaut sevi Dieva gribai un paklausīt Viņa vārdam un pavēlēm.
No vienas puses šie ir pretēji koncepti. Ticība ir paļaušanās uz to, ko Kristus ir darījis. Tā ir pilnīgi atkarīga no Dieva. Bet paklausība ir kaut kas, ko mēs darām, un tas, ko mēs darām, ir atkarīgs no mums pašiem. Šajā gadījumā ticība un paklausība šķiet pretrunā viena ar otru. Viena saka ticiet!, otra saka dariet!
Bet, ja mēs, no otras puses, redzam, ka viena iziet no otras, tad lietas kļūst skaidrākas. Pāvils saka: “Jo žēlastībā jūs esat izglābti caur ticību, tas nenāk no jums, tā ir Dieva dāvana, tas nav arī no darbiem, lai kāds nesāk dižoties” (Ef 2:8-9). Svētie Raksti skaidri māca, ka ticība ir primāra, ne darbi. Paļaušanās uz to, ko Dievs ir apsolījis, mums dota vārdā un sakramentā, t.i., mūsu dvēseļu pestīšana Jēzus krusta nāvē un augšāmcelšanās, ir viss, kas ir nepieciešams grēku piedošanai un mūžīgās dzīves dāvanu saņemšanai. Mēs esam atpestīti ticībā caur žēlastību. Dievs Kristū dāvā mums pestīšanu, un ticībā mēs to saņemam – ticot Dieva vārdam, vai tas būtu “tev, tavi grēki ir piedoti”, vai “Kristus miesa par tevi dota”. Ticība ir neatkarīga no mūsu darbiem.
Bet tajā pašā laikā mēs varam argumentēt, ka mūsu ticība parādās mūsu darbos. Jēkabs saka: “Bet kāds sacīs: tev ir ticība, bet man ir darbi. – Parādi man savu ticību bez darbiem, savukārt es parādīšu tev savu ticību ar saviem darbiem” (Jēk 2:18). Darbi, rīcība, paklausība ir ticības rezultāts, ticības auglis. Tādēļ, ka ticu, tādēļ daru. Esmu teicis, ka tas, kā es ticu nosaka, kā es rīkojos. Nākt uz dievkalpojumu ir ticības rezultāts, ja mēs ticam, ka Dievs mūs svētīs. Vest savus bērnus kristīties ir ticības rezultāts, ja mēs ticam, ka šajā sakramentā Dievs dāvās bērniņam savu žēlastību. Saņemt Svēto Vakarēdienu ir ticības rezultāts, ja ticam, ka tajā mēs saņemam Kristus miesu un asinis. Mēs ticam kaut kam, ko Dieva vārds mums apsola, un tādēļ attiecīgi rīkojamies, lai to saņemtu. Ticība, tad darbi. Ticība, tad paklausība.
Šo secību ir svarīgi apzināties, jo citādāk mēs būsim darījuši tā, kā sacīts kādā sakāmvārdā: “likt ratus zirga priekšā” un domāt, ka mūsu darbi izpelnās Dieva labvēlību. Citiem vārdiem sakot, ka es domāju, ka paklausu Dievam, lai Viņš mani svētītu, vai vēl trakāk – tādēļ, ka esmu paklausīgs Dievam, tādēļ Dievs dod man savu svētību. Ir skaidrs, ka Dievs nesvēta un nevar svētīt grēku, bet ja mēs paaugstināmies savās domās, ka spējam izpildīt Dieva gribu, un tādēļ esam svētīti, tad esam kļuvuši garīgi lepni, un lepnums ir visu grēku sakne. Jēzus saka: “Tāpat arī jūs, kad būsiet izpildījuši visu, kas jums pavēlēts, sakiet: mēs esam necienīgi kalpi, un mēs esam izdarījuši vien to, ko vajadzēja darīt.” (Lk 17:10)
Ja esam ticīgi, ko mums vajadzētu darīt? Runājot pret alkatību, Pāvils saka: “Bet tu, Dieva cilvēk, no tā visa bēdz; dzenies pēc taisnības, godbijības, ticības, mīlestības, izturības, lēnprātības!” (1Tim 6:11). Dzenies pēc taisnības, godbijības, ticības, mīlestības, izturības, lēnprātības! Dzenies! Tā ir aktīva rīcība, kas ir mūsu gribas izpausme. Tā ir paklausība Dieva vārdam, kas ir ticības sekas. Citur Jēzus saka: “Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības” (Mt 6:33). Meklēt Dieva valstību un dzīvot saskaņā ar Viņa taisnību ir apzināts lēmums dzīvot ticīgā dzīvi Svētā Gara vadībā.
No vienas puses tas ir mūsu lēmums dzīvot dzīvi, kas pagodina Dievu, un no otras puses tā ir dāvana, ko Dievs mums dod savā žēlastībā. Šajā rakstu vietā Pāvils saka, lai mēs dzenamies pēc taisnības, lēnprātības, mīlestības u.t.t. Citur viņš nosauc šīs lietas par Gara augļiem. Ja dzīvojam ticībā, pastāvīgi lietojam žēlastības līdzekļus, pastāvam lūgšanā un Bībeles lasīšanā – t.i., dzīvojam atvērtu dzīvi Svētajam Garam, tad ar laiku mūsu dzīvē sāk briest Gara augļi. Tas ir Svētā Gara darbs mūsu dzīvē. Mūsu darbs ir padoties tam, nožēlot grēkus, ko Gars mums atklāj, un sekot Gara vadībai mūsu dzīvē. Sekot Gara vadībai nenozīmē, ka Svētais Gars mums pateiks priekšā visu, kas mums jādara, it kā mums pašiem nebūtu lemšanas spēja, vai pārņem kontroli pār mūsu ķermeņiem, it kā mēs būtu roboti, jo Dieva vārds saka: “Neesiet kā zirgi, kā mūļi, kam nav saprašanas, kam iemaukti un laužņi jāliek mutē, kad viņi negrib nākt pie tevis” (Ps 32:9). Gara vadība visdrīzāk ir tā lēnā balss, kas mums atgādina, ko Dieva vārds māca, lai mēs varam izšķirties par labu Bībelē atklātajai Dieva gribai, nevis mūsu pašu iegribām. Bet, lai Dieva Gars mums atgādinātu, kas ir rakstīts Viņa vārdā, tam ir jābūt mūsu sirdī, un lasīt un klausīties Dieva vārdu ir apzināts lēmums, apzināta paklausība Dievam.
Kas ir Dieva griba, Dieva mums atklātā taisnība? Desmit baušļi. Desmit baušļos Dievs atklāj mums, kā dzīvot saskaņā ar Viņu un ar savu tuvāko. Vai kāds spēj izpildīt visus baušļus? Protams, ka ne! Tāpēc bija nepieciešams Jēzus upuris. Viņš nāca, lai izpildītu līdz galam to, ko nespējam mēs. Jēzus saka: “Mans ēdiens ir darīt tā gribu, kas Mani ir sūtījis, un piepildīt Viņa darbu.” Viņš šo darbu arī izpildīja pie krusta, un mums ir pestīšana, ja ticam Viņa darbam. Tāpēc es saku, ka ticība ir primāra. Bet tādēļ, ka Jēzus ir piepildījis bauslības prasības mūsu vietā, nenozīmē, ka mums nekas nav jādara. Bauslībai ir trīs pielietojumi: pirmkārt – ierobežot grēku pasaulē, otrkārt – atklāt grēku cilvēku sirdīs, un treškārt – parādīt, kā ticīgam cilvēkam vajadzētu dzīvot. Kā ticīgi cilvēki mēs svārstāmies starp otro un trešo pielietojumu, kad Svētais Gars atklāj mums grēku, mēs to nožēlojam, ticam grēku piedošanai Jēzū Kristū, un apņemamies vairs negrēkot. Šis ir nepārtraukts ticības ceļš kristiešiem – šā vai tā krist grēkā, piecelties ticībā Kristū un apzināti sekot, t.i., paklausīt Viņam. Ticība, kam seko paklausība.
Šajos Pļaujas svētkos, kad nesam Dievam pateicību par visu labo, ko Viņš no savas bezgalīgās mīlestības mums bez nopelna ir devis, atcerēsimies, ka ticības auglis ir redzams mūsu rīcībā un lēmumos, ko izdarām, klausīt vai nepaklausīt Dieva vārdam. Vissaldākais auglis, vissirsnīgākā pateicība Dievam ir mūsu sirds atgriešanās pie Viņa. Lai Dievs vada un uztur mūs pa šo ticības un paklausības ceļu! Āmen.