“Ticībai ir jāuzaug”, 10.feb.2019. (K.Zikmanis)

“Vēl citu līdzību Jēzus tiem stāstīja: “Debesu valstība ir līdzīga…” (Mt 13:31)

Jēzus bija ideāls pedagogs. Viņš varēja mācīt ļaudis ar sarežģītiem terminiem saliktos paplašinātos teikumos, bet Viņš to nedarīja. Viņš runāja par lietām, ko saprotam, lai izskaidrotu lietas, ko nemaz nesaprotam. Viņš runāja par zemes lietām, lai darītu saprotamas debesu lietas. Viņš runāja par to, ko zinām, lai mācītu par to, ko nezinām. Tas ir ļoti pedagoģiski.

Mūsu tekstā šodien ir divas līdzības, starp vairākām, ko Viņš bija teicis, mācīdams par Debesu valstību. Iepriekšējas līdzības runā par to, kas notiek ar Dieva vārdu kā sēklu, kas krīt starp neticīgiem, starp tiem, kuri neatgriežas pie Dieva.

Līdzībās Jēzus parasti runāja lielai auditorijai. Kad daudz ļaužu bija sapulcējušies ap Viņu, Viņš uz tiem runāja līdzībās, kā mums ir rakstīts “To visu Jēzus ļaužu pūlim runāja līdzībās, un bez līdzībām Viņš tiem nerunāja” (Mt 13:34).

Jēzus darīja šo vairāku iemeslu dēļ – pats pirmais, manuprāt, ir tāpēc, ka runāt līdzībās ir līdzīgi kā runāt mīklās. Tas ir intriģējoši. Esmu drošs, ka ir cilvēki, kuri paliek par kristiešiem šī iemesla dēļ—viņi ierauga, ka kristietība ir kaut kas lielāks nekā tas, ko ar acīm vien var redzēt. Ir kaut kas vairāk. Kaut kas neaprakstāms. Tāpēc, lai to izskaidrotu, ir jārunā līdzībās, salīdzinot to, kas ir noslēpumains, ar to, kas ir atklāts.

Kad Jēzus runāja līdzībās, Viņš arī uzdrošinājās uzticēties savam klausītājam. Viņš, kā labs skolotājs un meistars, it kā teica saviem sekotājiem (tātad arī mums): te ir ticības sākums, kur jūs varētu sākt un ar laiku saprastu vairāk un dziļāk. Pēcāk Jēzus arī deva saviem mācekļiem, savai baznīcai Svēto Garu, lai Viņš atklātu visu patiesību. Jēzus uzticējās, ka ar Svētā Gara palīdzību, mēs arī varam saprast to patiesību, ko Viņš vēlas mums teikt.

Debesu valstība pirms Jēzus inkarnācijas, pirms Viņa piedzimšanas nebija vēl atnākusi, bet, sākot ar Jēzus kalpošanu senajā Palestīnā, debesu valstība bija ielauzusies vēsturē. Ko “acis nav redzējušas” un “ausis nav dzirdējušas” (1Kor 2:9) sāka parādīties cilvēku vidū, jo pats debesu valstības Valdnieks bija starp cilvēkiem.

Lai skaidrotu, kas notiks ar šo valstību, Jēzus deva šīs līdzības par sinepju graudiņu un par raugu. Tas gan attiecas uz baznīcu kopumā, gan uz atsevišķām draudzēm, gan uz iekšējo debesu valstību katra kristieša sirdī.

Līdzīgi, kā jebkura sēkla, baznīca sākumā bija maziņa—12 mācekļi pret Romas impēriju. Cilvēcīgi skatoties, nav iespējams viņiem uzvarēt. Tomēr, Jēzus vārdi piepildījās. Baznīca, kā daļa no debesu valstības uzauga un kļuva liela. Bija vajadzīgs tikai tas mazumiņš, tā mazā sēkla, lai Dievs varētu no tās uzaudzēt kaut ko lielu.

Draudze arī ir daļa no šīs Baznīcas. Draudze arī ir daļa no debesu valstības. Līdzīgi, kā tikai mazliet raugs ir vajadzīgs, lai uzraudzētu lielu maizes klaipu, ir vajadzīgi tikai daži kristieši, lai pārmainītu to vidi, kur viņi dzīvo. Šis ir liels iedrošinājums kristiešiem. Tas darbs ir Dieva darbs, mēs esam līdzstrādnieki, bet Dievs padara mūs efektīvus.

Kāds mūks reiz teica, ka viens svētais ir stiprāks par visu elli, jeb citos vārdos viens kristietis, dzīvojot paļāvībā uz To Kungu, var paveikt daudz, jo katra kristieša sirdī mājo Dievs un neviens nevar apgāzt Dievu. Svētie Raksti mums māca, ka katrs kristietis ir Svētā Gara templis. Stiprāks ir Tas, kas ir mūsos, nekā tas, kas ir pasaulē. Tas mums ir iedrošinājums no Dieva.

Debesu valstība tātad ir arī katrā kristieša sirdī. Ticība, kad tā sāk augt cilvēkā, ir trausla un tai ir vajadzīgs daudz uzmanības, lai tā izaugtu. Lai sēkla augtu, ir nepieciešama laba augsne, slapjums, un ravēšana laiku pa laikam. Tāpēc vecāki un krustvecāki ir skubināti audzināt savus krustbērnus pēc kristīgās mācības, lai viņi neaizietu no ticības ceļa. Tāpēc katrs kristietis ir skubināts pats rūpēties par savu ticības stāvokli, palikt lūgšanās, Bībeles studijās un būt aktīvam savā kristīgajā dzīvē. Ja ticības sēklai tiek dota laba vide, tad tā uzaugs liela un spēcīga, pēc Dieva apsolījuma.

Debesu valstība ir līdzīga… tā Jēzus teica, jo ar vārdiem vien nav iespējams aprakstīt, ko nozīmē dzīvot kā kristietim. Tas ir jāpiedzīvo, lai saprastu. Jēzus runāja līdzībās, lai izskaidrotu neizskaidrojamo. Daudziem šīs līdzības paliek nesaprotamas, bet tie, kuri meklē atbildes, tās atrod, tie, kuri klaudzina, tiem taps atvērts. Varbūt šodien tas, ko Jēzus saka, nav līdz galam saprotams, bet kā sēkla neuzaug par koku vienā dienā, mūsu ticības saprašana par Jēzu un Viņa teikto arī pieaug. Tas ir apsolījums no Dieva. Debesu valstībai gan baznīcā, gan sirdī ir jāaug. Šodien kaut kas Bībelē ir nesaprotams, rīt, parīt, aizparīt kad un kur Dievs vēlēsies, tas kļūs saprotams.

Pravietis Jeremija to labi izsaka: “Es zinu savus nodomus, ko Es jums esmu iecerējis, saka Kungs, miera nodomus, ne ļaunus – Es došu jums nākotni un cerību! Un jūs piesauksiet Mani, iesiet un pielūgsiet Mani, un Es jūs uzklausīšu! Jūs meklēsiet Mani un atradīsiet – ja meklēsiet Mani no visas sirds!” (Jer 29:11-13).

Meklēsim to Kungu ar visu sirdi un redzēsim, kā debesu valstība uzaugs mūsu vidū. Āmen.