“jo nebija sapratuši par tām maizēm” (Mk 6:52)
Te mums ir slavenais gadījums, kad Jēzus nāca pie mācekļiem, staigājot pa ūdens virsu. Mācekļi, nesaprazdami, ka tas ir Kungs, sāka baiļoties un bēdāties, ka tas ir spoks, kas brūk viņiem virsū. No vienas puses, varam saprast mācekļus. Tas nav dabiski staigāt pa ūdens virsu. Neviens tā nedara, un ja neviens tā nedara, kādēļ viņiem domāt, ka tas varētu būt Jēzus, kas nāk pretī, nevis kāds spoks. Bet Bībeles teksts nav tik pielaidīgs savā valodā. Marks raksta, ka, kad Jēzus beidzot iekāpa laivā pie mācekļiem “tie bija pagalam satricināti, jo nebija sapratuši par tām maizēm, un viņu sirds vēl bija nocietināta.” Kāpēc Marks tā raksta? Kas notika pirms šī notikuma un kas pēc, kas liek šo situāciju kontekstā?
Pirms šī notikuma Jēzus bija paēdinājis piecus tūkstošus vīru ar piecām maizēm un divām zivīm. Acīmredzams brīnums bija noticis mācekļu acu priekšā, kas apliecināja Jēzus Dievišķo dabu. “Viņš ņēma tās piecas maizes un divi zivis un, pacēlis acis uz debesīm, pateicās un lauza maizes un deva saviem mācekļiem, lai viņi liktu tiem priekšā” (Mk 6:41). Viņš pacēla savas acis uz Debesu Tēvu, un Debesu Tēvs pagodināja savu Dēlu, pavairojot maizes. Tā Debesu Tēvs pagodina savu Dēlu vakarēdienā, kad mēs paceļam savas sirdis uz to Kungu un baudām šo sakramentu Jēzum par godu un mums par pestīšanu.
Jēzus bija darījis lielu brīnumu, bet mācekļu sirdis vēl bija cietas, jo kad Viņš darīja nākamo brīnumu, staigājot pa ūdens virsu, mācekļi neticēja. Viņu saprašanu par Jēzu bija par šauru, domājot, to Viņš var, to Viņš nevar. Un ja tas būtu bijis spoks tanī naktī, vai Jēzus nevarētu likt tam pazust līdzīgi, kā Viņš bija izdzinis ļaunos garus? Mācekļi nespēja saredzēt Jēzu visā viņa pilnībā.
Varbūt familiaritāte bija pie vainas? Ka viņi dzīvoja tik tuvu Jēzum, kopā ar Viņu, ēzdami un staigādami, ka viņi zaudēja skatu uz Viņa majestātiskumu, uz Viņa Dievišķumu? Ir viegli pārstāt brīnīties par to, kas ir tik tuvu, tas, kas kļūst ikdienišķi līdzīgi, ka mēs varam pārstāt brīnīties par Dieva tuvumu un klātesamību vienkāršās lietās. Tādām, ka mūsu kopā sanākšana Viņa vārdā, kur Viņš apsolās būt klāt. Vai dievkalpojumi, lūgšanas, Bībeles lasīšana, sadraudzība kļūst tik pazīstama, ka palaižam garām Jēzus klātbūtni? Tas ir, par ko šis teksts mums brīdina. Vienmēr būt modriem Dieva klātbūtnei un jūtīgiem Svētā Gara pieskārienam.
Vieta, kur Jēzus gāja pēc tam, bija savādāka. Šķērsojot Galilejas jūru, viņi nonāca citā vietā. Šie cilvēki nebija redzējuši brīnumu ar piecām maizēm un divām zivīm. Šie bija tikai dzirdējuši par Jēzu un to, ko Viņš dara. Šī bija vieta, kur Jēzus izdzina leģionu dēmonu no cilvēka, likdams dēmoniem ieiet cūkās, kas noskrēja jūrā un nobeidzās. Pirmajā reizē šie cilvēki arī nesaprata, kas notika, viņu sirdis bija nocietinātas, un aiz nesaprašanas viņi izdzina Jēzu no sava apvidus. Bet tagad laiks ir pagājis un viņi ir dzirdējuši izdziedinātā vīra liecību, kā Jēzus viņu atbrīvoja no dēmoniem. Izmaiņas šajā vīrā bija acīmredzamas, kas apstiprināja viņa liecību par Jēzu.
Tagad kad Jēzus atgriezās pie viņiem, viņu sirdis ir gatavas pieņemt Jēzu. Dieva vārda sludināšana, vai tā būtu no kanceles, vai no jūsu liecības, sagatavo cilvēku sirdis pieņemt Jēzu. Viņu gatavība pieņemt ticību bija milzīga. Marks piebilda, ka viņu ticība bija tik liela, ka Jēzus spēj palīdzēt, ka “kur vien Viņš iegāja kādā ciemā vai pilsētā, vai laukos, tur tie neveselos izlika tirgus laukumos un lūdza Viņu, lai kaut Viņa drēbju malai varētu pieskarties, un, kas Viņam pieskārās, kļuva veseli” (Mk 6:56). Interesanti vārdi – kaut Viņa drēbju malai varētu pieskarties. Viņiem nevajadzēja daudz, kaut Viņa drēbju malai. Viņiem nevajadzēja lielu skaidrošanu, lai saprastu cik spēcīgs ir Jēzus. Viņi redzēja tikai vienu brīnumu, un bija gatavi ticēt, ka Jēzus spēj visu – kaut dziedināt ar drēbju malu. Šo ļaužu lielā ticību ir likta pretstatā mācekļu mazticībai. Šiem ļaudīm nevajadzēja daudz, kur pretī mācekļi, kuri bija redzējuši daudz zīmju un brīnumu, nevarēja saprast, ka Jēzum ir arī spēks staigāt pa ūdens virsu. Viņi to vēl nebija redzējuši, tādēļ nebija sapratuši. Bet Gennēsaretes ļaudis bija gatavi ticēt pat tam, ko vēl nebija redzējuši. Jēzus teica, “Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!” (Jņ 20:29).
Mēs neesam starp tiem, kuri staigāja kopā ar Jēzu un redzēja Viņu, kad Viņš darīja brīnumus. Bet mēs esam starp tiem, kuri ir dzirdējuši par Viņu, ticējuši Viņa vārdam, un piedzīvojuši Viņa klātbūtni, kaut neredzamu. Ņemsim vērā Marka brīdinājumu, un neļausim familiaritātei aptumšot mūsu ticību. Atvērsim savas sirdis Dieva apsolījumiem. Svētīgi jūs, kas neredzat un tomēr tic, saka Jēzus. Āmen.