“Ticības ievērošana”, 16.aug.2020. (K.Zikmanis)

Teksti: Jes 56:1,6–8; Rm 11:1–2a,29–32; Mt 15:10–28

“No sirds iziet ļauni nodomi, slepkavība, laulības pārkāpšana, izvirtība, zagšana, apmelošana, zaimi;  tas sagāna cilvēku.” (Mt 15:19-20)

Ticība nenotiek klajā laukā. Visām lietām ir savs sākums, savas saknes, no kurām tās ir cēlušās. Ņemsim par piemēru cilvēku. Cilvēki nav neatkarīgas būtnes, kas pastāv paši par sevi, kuri veido paši sevi neatkarīgi no citiem cilvēkiem. Mēs esam saistīti, un iespaidojam cits citu. Mēs katrs esam cēlušies no ģimenēm, kas veido mūsu personību. Mums katram ir draugi un paziņas, darba kolēģi un kaimiņi, kas iespaido mūsu ikdienu. Mēs katrs esam daļa no tautas, kas veido mūsu likteni. Ne par velti Svētie Raksti saka, ka cilvēks ir kā zāle. Mūsu saknes ir kopā saaugušas.

Tāpat varam teikt, ka Baznīca nepastāv tukšā laukā. Mūsu Baznīcai, Luteriskajai Baznīcai ir savas saknes Reformācijā. Un Reformācijai ir savas saknes Viduslaiku Baznīcā. Un Viduslaiku Baznīca sakņojas Senbaznīcā, kuras saknes ir Apustuļos un pašā Kungā Jēzū Kristū. Ir viegli nepamanīt šo ķēdi, šīs saknes un iedomāties, ka mēs esam pirmā paaudze, kam ir kāds sakars ar ticību, ar Bībeli, ar mūsu Kungu Jēzu Kristu. Dažreiz ir viegli skatīties uz to, kas notiek tagad – dažādām paražām un tradīcijām, un teikt: es nesaprotu, kāpēc mēs tā darām, metīsim šo to laukā, mainīsim to vai to un atradīsim paši īstu dievbijību un dievkalpošanu.

Tas ir bīstami, sevišķi ja tas tiek darīts jūsmas iespaidā, nevis pārdomātā un pamatotā rīcībā un vissvarīgāk, Svētā Gara vadībā. Tas ir redzams Reformācijas tumšajā pusē, kad cilvēki, jūsmas pārņemti, sasita tādas nekaitīgas lietas kā vitrāžas, altārgleznas un ērģeles druskās, lai, viņu acīs “šķīstītu” dievnamus no elkiem. Tas ir līdzīgi cilvēkam, kurš neesot mehāniķis pieiet pie mašīnas un izrauj šo vadu, vai to vadu, jo “es nesaprotu, kādēļ tie šeit ir.”

Ir lietas, ko ticīgie ir darījuši gadsimtiem ilgi, kā dažādi dievbijīgi žesti un rituāli, piemēram, apzīmēšana ar krusta zīmi un dievkalpojuma kārtība, kuras saknes meklējamas Baznīcas sākotnē vai attiecībā uz dievkalpojuma kārtību – pat agrāk, pie Vecās derības ļaudīm, un mēs joprojām to lietojam šodien. Vai tādēļ, ka šīs lietas ir senas, tās ir atmetamas? Vai tādēļ, ka šīs lietas dažiem ir nesaprotamas, tās ir jāmaina? Apdomība saka, ka nē.

Tad ko mums darīt ar šodienas tekstu, kur Jēzus runā tieši pretī Vecās derības mācībai atturēties no dažiem ēdieniem, lai paliktu šķīsti. Jo Dievs Mozum deva veselu sarakstu ar ēdieniem, ko jūdiem neēst, lai nekļūtu nešķīsti. Mācība par ēdienu šķirošanu bija, tā var teikt, bibliska. Kāpēc Jēzus bija pret to? Jo tauta lietoja šo paražu nepareiziem mērķiem.

Šī paraža, kā arī visas citas, ko Dievs deva Vecajā derībā, tika dota vismaz divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, lai tauta sāktu pierast pie domas, ka kaut kas ir šķīsts un kaut kas ir nešķīsts. Šis sadalījums šķīsts/nešķīsts deva impulsu Dieva tautai apdomāt, ka katrai rīcībai ir konkrētas sekas – ja es darīšu to, būšu nešķīsts, ja sekošu tam, tad es būšu šķīsts. Runa ir par svēttapšanu. Viss, kas notika Vecajā derībā, notika mums par pamācību. Dievs pamācīja savu tautu sīkās lietās, lai viņus sagatavotu lielākām. Viss, kas notika Vecajā derībā ir ēna par to, kas notiek Jaunajā. Doma sekojoša: domājiet par to, ko jūs darāt. Ir lietas, kas palīdz svēttapšanai un ir lietas, kas to aizkavē.

Bet jūdi domāja, ka pati darbība darīs viņus svētus. Un tā ir otra doma, ko Jēzus vēlas uzsvērt. Jēzus teica, ka nevis pati darbība (ēšana vai neēšana) darīs viņus nešķīstus vai nesvētus, bet tas, kas iziet no cilvēka, no viņa sirds. Mēs paši apgānām sevi nevis ar to, kas iet mums iekšā, resp. ēdienu, bet ar to, kas ir mūsu sirdī. Jēzus nevis padara šo paražu ievērošanu vieglāku, runa vispār nav par šo paražu, bet atver skatienu plašāk. Tu ar savu darbību nevari sevi šķīstīt. Vispirms ir jāšķīstī sirds, un to var darīt tikai Svētais Gars.

Viena no lielākām mācībām no Vecās derības ir: tu to nevari izdarīt viens pats. Visa veida upuri, ar ko saskaramies Vecajā derībā, norāda uz to. Upuris pats par sevi neglāba nevienu, bet ticība uz Dievu, kurš pavēlēja upurēt, izglāba cilvēkus. Ticība ir svarīgais elements. Ticība uz Dievu un Viņa apsolījumu piedot un šķīstīt caur pavēlēto upuri ir tā, kas izglāba. Un šie upuri bija tikai ēna par Kristus lielo un pēdējo upuri pie krusta. Kristus piepildīja visus likumus ne tikai par ēšanu un paražām, bet arī morālo likumu, ko mēs pazīstam kā 10 baušļus, lai dāvātu ikvienam, kas tic, mūžīgo dzīvību.

Tātad svarīga ir ticība. Kāds tam sakars ar to, ko es teicu sākumā – par paražām un tradīcijām, ko esam mantojuši no mūsu ticības priekšgājējiem? Vai ticība padara šīs paražas un tradīcijas par spēkā neesošām? Nē. Kādēļ? Jo cilvēkam ir grūti kaut ko iemācīt un ir nepieciešami dažādi veidi, lai cilvēks nonāktu tur, kur viņš var saņemt Dieva žēlastību un palīdzību.

Svarīgi šeit ir, vai cilvēks kaut ko dara ticībā vai māņticībā. Ja ticībā, tad tas ved uz taisnošanu un svētdarīšanu, ja māņticībā, tad tas ved uz grēku un pazušanu. Ja skatāmies uz šodienas evaņģēlija piemēru par ēšanu – daudzi Jēzus laikā to darīja māņticībā, it kā pati darbība varētu viņus glābt. Vai esat redzējuši cilvēku, kurš kad piemin ļaunu, spļauj pāri plecam? Ticiet, vai nē, bet šai praksei ir saknes Baznīcā. Kristību ceremonijā, kad kristījamie atsaka ļaunumam, senatnē (un joprojām Pareizticīgajā baznīcā), atbildot uz jautājumu “vai tu atsaki sātanam un visiem spēkiem, kas saceļas pret Dievu”, viņi simboliski spļauj sātanam sejā. Mēs tā vairs nedarām, jo tas nav būtisks elements kristībās.

Krusta zīme var būt māņticība, ja es to daru, domājot, ka tā pati par sevi man palīdzēs. Bet, ja es to daru, pieminot savu kristību, kad es “līdz ar Kristu [tiku] krustā sists” (Gal 2:19), tad es to daru ticībā Kristum.

Šī doma, ka kaut kā darīšana pati par sevi mūs glābj, bija doma, pret ko vērsās reformācija. Luters Mazajā katehismā vairākkārt uzsver, ka, lai saņemtu svētību no kāda sakramenta vai svētdarbības, ir jābūt ticībai. Ticībai, ka nevaram paši sevi glābt vai darīt svētus, bet Jēzus Kristus miršanas un augšāmcelšanās dēļ Dievs piedos mums mūsu grēkus pēc Viņa apsolījuma. Rituāli un paražas tikai atspoguļo to, kas notiek garīgajā sfērā. Bez Dieva vārda tie neko nenozīmē, bet ar Dieva vārdu tie kļūst par žēlastības avotiem.

Kad vecajam prāvestam Beimanim vaicāja, kādēļ viņš metas ceļos, viņš atbildēja, ka ne Dievam tas ir vajadzīgs, bet viņam pašam, lai viņš atcerētos, ka tikai Dievs ir Dievs, ne viņš. “Manis dēļ es nometos ceļos, lai atcerētos, kurš ir kurš.” Izdzīvosim savu ticību ikdienā, lai mēs arī vienmēr atcerētos, kurš ir kurš. Āmen.