“Ticības sacīkstes”, 30.okt.2019. (K.Zikmanis)

“Tātad es neskrienu bezmērķīgi; cīņā dūres es velti nevicinu.” (1Kor 9:26)

“Ikviens, kas piedalās sacīkstēs, atturas no visa cita: to viņi dara, lai saņemtu iznīcīgu vainagu, bet mēs – neiznīcīgu” (1Kor 9:25). Pāvils, runājot līdzībās, saka mums, ka mums ir jāskrien ticības dzīve, it kā tās būtu sacīkstes – “Skrieniet tā, lai jūs saņemat godalgu” (1Kor 9:24). Paldies Pāvil, par ieteikumu, bet ko tas nozīmē?! Vai nav tā, ka Kristus ir jau skrējis šajās sacīkstēs un, augšāmcelšanā uzvarēdams, piešķīris ikvienam, kas Viņam tic, mūžīgo dzīvi? Nu, jā! Tā ir Labā Vēsts – Kristū mēs esam uzvarētāji. Bet kur tad palika sacīkstes? Klausieties tālāk, ko Pāvils saka: “Tātad es neskrienu bezmērķīgi; cīņā dūres es velti nevicinu.”

Kas ir kādreiz skrējis? Paceliet rokas! Es arī – vieglatlētikā skrēju 440 metru distanci, jeb kā mans treneris to sauca – garais sprints. Vienu apli tu skrien ar visu spēku. Katra kustība ir no svara. Katra kustība ir nozīmīga, jo katra lieka kustība var noņemt tev uzvaru, katra lieka kustība atņem tev spēku. Kas ir tās lietas, kas atņem tev ticības spēku? Palūdz Jēzum tev tās atklāt. Kad Viņš tev tās atklāj – lūdz Tēvam žēlastību, ka vari tās atmest, un ar vieglu soli skriet tālāk.

Mūsu trenerim bija šādi tādi paņēmieni, lai no mums piedabūtu vislabāko. Tā kā dzīvojam tuvu jūrai, viņš lika mums skriet pa sausām smiltīm, kas slīd zem kājām un nedod nekādu stabilu pamatu. Nenormāli grūti. Bet, kad skrējām īstajās sacīkstēs uz cieta skrejceļa, mums tas šķita ārkārtīgi viegli, jo zem kājām bija stabils pamats. Tā ticības dzīvē, ticības sacīkstēs Kristus ir ciets, stabils pamats zem mūsu kājām, bez kura mēs esam plūstošās smiltīs. Kad mēģinām cīnīties ar sevi – paši pataisīt sevi svētāku, šķīstāku, labāku – tas ir, kā Pāvils saka: cīņā velti dūres vicināt. Kā notiek Džekija Čana filmās – sit uz visām pusēm, nevienu nesitot. Izliekas iespaidīgi, bet viena precīza kustība, un ienaidnieks ir uzveikts. Tā ir Kristus uzvara. Viņš caur savu nāvi un augšāmcelšanos precīzi trāpīja mūsu ienaidniekam – velnam un grēkam tā, ka viņi, ja ticam, vairs nevar mums kaitēt.

Bet kur tad palika sacīkstes? Pāvils liek mums atcerēties Israēlu. Viņi, tāpat kā mēs, tika kristīti – viņi “jūrā ir kristīti uz Mozu” (1Kor 10:2), bet mēs – Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā. Tas nozīmē, līdzīgi Israēlam, ka mēs piederam Dievam. Mēs esam Viņa īpašums. Parasti cilvēki rūpējas par savu īpašumu, sevišķi, ja tas dārgi maksāja. Dievs par mums samaksāja Jēzus asinīs – tā mēs esam dārgi atpirkti, tādēļ varam droši paļauties uz to, ka Dievs par mums rūpēsies. Tas ir fakts, tas ir apsolījums. Kā Dievs rūpējās par Israēlu tuksnesī, ka viņi “ēda vienu un to pašu garīgo barību, un visi dzēra vienu un to pašu garīgo dzērienu” (1Kor 10:3-4) tā mēs tiekam paroti un padzirdināti pie Dieva galda.

Kur palika sacīkstes? Sacīkstes ir ar mums pašiem. Dievs veda Israēlu no Ēģiptes uz apsolīto zemi. Viņš par viņiem rūpējās visādā ziņā. Viss, kas bija vajadzīgs no viņu puses, bija vēlēšanās iet uz priekšu, sekojot mākonim, uguns stabam. Bet daudzi tā negribēja, tā “uz daudziem no viņiem Dievam nebija labs prāts”, jo viņi pretojās Dieva žēlastībai, “un viņi tika pazudināti tuksnesī” (1Kor 10:5). Ticības dzīve nav cīnīšanās, lai tiktu uz priekšu (jo Dievs paver šo ceļu), bet drīzāk cīnīšanās ar savu neticību, lai neatpaliktu no Dieva un Viņa labestības. Lai par spīti nogurumam, slāpēm, nepatikai, karstumam, nespēkam – par spīti visam, kas runā mums pretī, mēs spertu soli ticībā uz priekšu, lai piedzīvotu kā Dievs, skriedams, nāk mums pretī, svētījot mūs vairāk, un pārāk nekā mēs spējam pat izfantazēt. Tuksnesī mēs saprotam, ka mēs esam galīgi un pilnīgi atkarīgi no Dieva un Viņa žēlastības. Viņš turpat ir līdzās un oāze, ko meklējam, ir turpat, bet, ja nolaižam rokas un padodamies, uz apsolīto zemi netiksim, un mēs paši esam pie tā vainīgi. Tas ir kā peldēšanā – ūdens var tevi pacelt, lai tu peldētu; bet ja nekustēsies vai pretosies, tad noslīksi. Vaina ir tevī, nevis ūdenī. Dievs nav pret mums. Grēks ir neticēt. Sacīkstes ir ticēt Viņam, ka Viņš piedod, Viņš dziedina, Viņš atbrīvo, Viņš atdzīvina. Grēksūdzē mēs atbrīvojamies no liekā, un Viņa spēkā skrienam pretī mērķim – mūžīgajai dzīvei Debesu valstībā.

Lai Svētais Gars atklāj mūsu atkarību no Jēzus, un mēs, atkratīdamies no visa liekā, turamies pie Viņa vien, lai Viņa žēlastībā beigās saņemtu neiznīcīgo vainagu. Āmen.