“Ticības zīmes”, 16.01.2022. (K.Zikmanis)

Teksti: Jes 62:1–5; 1Kor 12:1–11; Jņ 2:1–11

“Tā Galilejas Kānā Jēzus sāka darīt zīmes, atklādams savu godību, un viņa mācekļi ticēja viņam.” (Jņ 2:11)

Atšķirībā no sinoptiskajiem evaņģēlijiem, kā Matejs, Marks un Lūkas, kas apraksta Jēzus dzīves secīgu vēsturi, Jāņa evaņģēlijam ir cits izklāstījuma veids. Jāņa evaņģēlija mērķis ir parādīt Jēzus veidā, lai lasītājs iepazīstas un tic, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls. Protams, šis ir Epifānijas laika mērķis, ka mēs atzīstam, ka šis Bērns, Marijas Dēls, patiešām ir Kristus, kas ir nācis no Dieva mūsu pestīšanai.

Mūsu tekstā šorīt Jānis stāsta par pirmo ‘zīmi’, jeb veidu, kā Jēzus atklāj savu godību. Bija kāzas Kānā netālu no Nāceretes. Droši vien kāds pazina jaunlaulātos, jo Marija bija aicināta, un Jēzus ar mācekļiem bija klāt.

Kāzas bija svarīgs notikums visam ciemam, kas bija vairākas dienas ilgs. Tas bija laiks līksmībai, laiks ģimenes saišu stiprināšanai, kā arī savu attiecību ar Dievu svinēšanai. Tādēļ līgavas un līgavaiņa ģimenes sakrāja pietiekami daudz ēdiena un vīna, lai visi varētu aizmirst ikdienas rūpes un priecāties par dzīvības turpinājumu caur viņu bērnu laulībām. Pat mūsu kultūrā viesmīlība ir augsti vērtēta.

Bet notika kaut kas negaidīts – pietrūka vīns. Tajā laikā nebija iespēja aizbraukt uz veikalu, lai iegādātos vēl. Tad Marija teica Jēzum: “Tiem nav vīna” (Jņ 2:3). Jēzus, šķiet, ignorēja savu māti, un ir dažādas teorijas kāpēc, bet galvenais ir, ka Viņš darīja kaut ko. Viņš pavēlēja kalpiem piepildīt sešus traukus, kas stāvēja pie durvīm, kur viesi varēja mazgāt kājas un rokas, ienākot namā. Katra trauka tilpums bija 75-115 litri, un kalpi tos piepildīja līdz malām.

Jēzus tad pavēlēja kalpiem aiznest šķidrumu mielasta pārraugam. Jānis saka, ka brīdī, kad pārraugs to baudīja, viņš bija izbrīnīts un pasauca līgavaini, teikdams, “Ikviens cilvēks vispirms liek priekšā labo vīnu, un, kad viesi ieskurbuši, tad sliktāko, bet tu esi pataupījis labo vīnu līdz šim.” (Jņ 2:10)

Tās nebija tikai pāris pudeles labi nostāvējies vīns, rezervēts smalkam viesim. Tur bija vismaz 600 pudeļu! Jānis noslēdz šo epizodi, stāstot, ka šī bija pirmā zīme, ko Jēzus darīja, atklājot savu godību, un mācekļi Viņam sāka ticēt.

Tātad Jānis aicina mūs būt aculieciniekiem Jēzus manifestācijai kā Kristum caur šo brīnumu Kānā. Bet, kā jau tas mēdz būt Jāņa evaņģēlijā, tas, kas šķiet vienkārši, tuvāk pētot, īstenībā ir kājām-gaisā. Cik reižu nav nācies dzirdēt, kad kāds cilvēks man saka, ka viņš vēlas piedzīvot brīnumu, lai viņa ticību tiktu stiprināta. Bet patiesība ir, viscaur Jāņa evaņģēlijam, ka tie, kuri ir Jēzus brīnuma saņēmēji, parasti nav tie, kuri nāk pie ticības Viņam kā Kristum.

Padomājiet! Mielasta kalpi bija tie, kuriem Jēzus teica, lai piepilda traukus. Viņi bija tie, kas visvairāk atviegloti nopūtās, kad ūdens pārtapa vīnā. Kalpi piedzīvoja brīnumu, bet nav liecības tekstā, ka viņi kļūtu ticīgi.

Mielasta pārraugs nezināja neko par vīnu traukos vai kā tas tur iekļuva. Viņš vienkārši to baudīja un teica, ka tas ir izcils. Tad viņš apsveica līgavaini, pasludinot, ka ir noticis brīnums, pats nezinot, ko viņš dara. Viņš brīnumu nepamanīja.

Un līgavainis bija pilnīgā neziņā. Nav norādīts, ka viņš jebko zināja, kas bija noticis. Viņš šo vīnu nebija pircis. Viņš pat to nebija baudījis. Bet gan viņš, gan viņa ģimene un viesi bija tie, kuri saņēma šo brīnumu, būdami pilnīgā neziņā. Viņš neko nesaka. Viņš neko nezina. Bet viņa dēļ šis brīnums tika izdarīts.

Saskaņā ar Jāņa teikto, cilvēki, kuri nāca pie ticības Jēzum, kā Kristum, Dieva Dēlam, bija vienīgi Viņa mācekļi. Iepriekšējā nodaļā mēs uzzinājām, ka šie pirmie Jēzus mācekļi iepriekš bija Jāņa Kristītāja mācekļi, kas mācīja viņiem, sagatavoja viņus, un norādīja viņiem Jēzus virzienu. Citiem vārdiem, viņi bija cilvēki, kuri tika iedrošināti sekot Jēzum kā Kristum un redzēt Jēzū Dieva klātesamības zīmes.

Tās dienas notikums bija ‘zīme’, ne tikai brīnumains notikums. Tāpat kā citām zīmēm, tai ir kaut kas, ko mums vēstīt. Mācekļi bija spējīgi to ieraudzīt, jo viņi bija sagatavoti to ieraudzīt.

Kādā komentārā bija rakstīts, ka Jēzus pavēlēja kalpiem lietot akmens traukus, kas bija nozīmēti šķīstīšanas ritam. Pārvēršot šķīstīšanas ūdeni līksmības vīnā, Jēzus parādīja, ka Viņš ne tikai šķīsta Dieva ļaudis, bet uztur mūsu sirdis priekā.

Šī pirmā zīme ir tikai ieskats Jēzus turpmākās kalpošanas zīmēs. Un, ja mēs turpināsim vērot un lasīt, mēs varam būt atvērti Dieva Garam, kas strādā mūsu vidū, lai atklātu un manifestētu mums, ka Jēzus patiešām ir Kristus, Dieva Dēls.

Mēs varbūt esam pamanījuši, ka Jāņa evaņģēlijā ceturtajā nodaļā Jēzus dziedināja Romas virsnieka dēlu, kas ir zīme, kas norāda uz Dieva rūpju paplašināšanos ārpus ebreju tautas. Astotajā nodaļā Jēzus piedeva sievietei, kas pieķerta laulības pārkāpšanā, kas ir zīme, kas norāda, ka pat vissāpīgākie grēki var tikt piedoti. Vienpadsmitajā nodaļā Jēzus izsauca Lācaru no kapa – zīme, ka Jēzus uzvarēs grēku un nāvi, un atvērs visu ticīgo kapus uz mūžīgo dzīvi ar Viņu.

Kad jūs un es lasām šos stāstus par Jēzu, kas pierakstīti evaņģēlijos, kad mēs atveram savas sirdis un prātus Dieva žēlastībai darbībā, lai vestu mūs uz dzīvību caur šo Bērnu, Marijas Dēlu, mums tiek dota iespēja augt ticībā.

Un pārlasos šos senos stāstus, mums tiek dota iespēja pievienoties pirmajiem Jēzus mācekļiem un redzēt Dieva žēlastību, kas atklāta Viņa dzīvē, kā Viņa godības zīme. Tas, ko tie pirmie mācekļi redzēja, bija piedošana, nevis nosodīšana, cerība, nevis bēdas, jauna dzīve, nevis nāve.

Mums nav jābūt brīnumu saņēmējiem, lai ieraudzītu Dieva klātbūtni Jēzū Kristū. Mums ir Raksti, kuri norāda uz Jēzu. Mums ir Dieva Gars, kas strādā caur mūsu pielūgsmi un piedalīšanos Sakramentos, lai atvērtu mūsu sirdis Dieva žēlastībai. Mums ir piedošanas apsolījums un jauna dzīve, kas tiek saglabāta caur Dieva Vārda sludināšanu caur Baznīcu visiem cilvēkiem 2000 gadu garumā.

Jēzus piedāvā mums jaunu vīnu. Tā ir piedošana. Tā ir mīlestība. Un tā ir pāriplūstoša! Āmen.