“Trūkstošā daļa”, 20.feb.2019. (K.Zikmanis)

“Jēzus viņam sacīja: “Ej, tava ticība tevi ir dziedinājusi!”” (Mk 10:52)

Šodienas evaņģēlija teksts ir bagāts teksts. Ir daudz, par ko var runāt, izlasot šīs īsās rindiņas. Vai tas būtu par to, ka Dievam rūp tas, kas notiek ar cilvēku, kas sēž ceļmalā – aizmirsts. Vai tas būtu par to, ka Dievs dzird tā cilvēka saucienu un palīdz viņam. Šeit arī var runāt par to, ka Dievam vienmēr ir laiks apstāties un rūpēties par ikvienu. Marka evaņģēlijs vispār ir bagāts teksts, jo bieži viņš dažās rindkopās raksta par daudziem notikumiem. Esmu dzirdējis tādu salīdzinājumu, ka Marks raksta līdzīgi Holivudas scenārijam – īsi, ātri, un kodolīgi. Vienā ainā Jēzus ar mācekļiem darbojas vienā pilsētā, nākamajā ainā viņi ir kaut kur citur. Marka evaņģēlijā darbība notiek ļoti ātri.

Un tāpēc, ka Marka evaņģēlijā darbība notiek ļoti ātri, ir viegli palaist garām kādu detaļu – kādu frāzi – kādu vārdu, kas varbūt šķiet pašsaprotams (un arī ir), bet tajā arī ir dziļa nozīme.

Tā tas ir arī ar šo frāzi: “tava ticība tevi ir dziedinājusi!” vecajā tulkojumā “tava ticība tevi ir palīdzējusi.” Kā var ticība palīdzēt cilvēkiem? Kā ticība var padarīt viņus pilnīgus? Kā ticība var izglābt cilvēkus?

Aplūkosim notikušo gadījumu vēlreiz. Aklais vīrs, vārdā Bartimejs sēž ceļmalā, kamēr Jēzus ar mācekļiem dodas cauri pilsētai. Bartimejs ir akls, nabags, un, lai iztiktu, viņš ir spiests ubagot. Sabiedrība par viņu ir aizmirsusi un godīgi sakot, negrib par viņu ne domāt, ne rūpēties. Visi grib, lai nabaga Bartimejs vienkārši pazustu.

Kad Jēzus nāca garam, Bartimejs redzēja izdevību, saņēma dūšu un sāka brēkt “Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Atkal, visi grib, lai nabaga Bartimējs vienkārši pazustu – te taču ir liels vīrs, Jēzus! Kāpēc ir jātrokšņo un jāceļ tāds tracis? Esiet klusu, taču!

Bet Bartimejs, negribēdams palaist šo iespēju garam, trokšņo vēl vairāk, līdz Jēzus viņu sauc pie sevis.

Bartimejs dabūja to, ko viņš gribēja – savu redzi, un tāpēc varētu teikt, ka viņa ticība viņam palīdzējusi, jo ja viņš neticētu, ka Jēzus varētu viņam palīdzēt, viņš nesauktu pēc palīdzības no Viņa.

Tāds ir viens no ticības aspektiem – ja mēs ticam kaut kam, mēs rīkojamies pēc šīs ticības. Vienkārši sakot, ja kāds tic, ka no sava kaimiņa viņš varētu aizņemties naudu, viņš prasītu – bet, ja viņš neticētu, viņš neprasītu. Ja mēs ticam, ka Jēzus var mums palīdzēt, mēs nāktu pie Viņa.

Šī frāze: tava ticība tev palīdzējusi, ir arī bagāta frāze. To var arī tulkot, kā tava ticība tevi ir darījusi veselu. Un veselu tādā nozīmē, kā pilnīgu. Ticība padara cilvēku pilnīgu. Dievs ir radījis cilvēkus pēc Viņa tēla un līdzības un licis mūsu sirdīs alkas pēc Viņa. Var teikt, ka katrā cilvēka sirdī ir caurums, kuru tikai Dievs var aizpildīt. Cilvēki mēģina aizpildīt šo caurumu ar visu ko – alkoholu vai narkotikām, azartspēlēm vai citām atkarībām, alkām pēc lielāka amata vai cieņas, mīlestības, seksa, mantkārības. Šis saraksts varētu būt bezgalīgi garš. Cilvēki jūt tādu tukšumu savās sirdīs un meklē visu ko, lai to aizpildītu.

Ja esat nodarbojušies ar pužļu likšanu, tādu kur ir attēlota kāda pils, kas ir sagriezta simtos robainu gabalu, tad jūs zināt, vai varat iedomāties, kādas ir sajūtas, kad beidzamās puzles daļas trūkst. Bilde nav pilnīga, jo trūkst kāda, kaut vai viena, daļa. Nevar ielikt tur ko citu, jo tas tur nederētu. Varbūt tukšums būs aizpildīts, ja ieliktu tur kādu koka klucīti, bet tas neļaus jums saskatīt puzles bildi visā pilnībā.

Tā tas arī ir ar šo vietu sirdī, kas ir domāta Dievam. Mēs varam ielikt tur kaut ko citu, bet tad “bilde” nebūs pilnīga.

Kad Jēzus saka uz aklo, tava ticība tev ir palīdzējusi, Viņš saka “apsveicu, Tu esi atzinis īsto. Tu esi atzinis Mani – un Es darīšu tevi pilnīgu.” Jēzus gan dziedina viņu miesā, padarot viņu veselu, gan dvēselē, piepildot viņa sirdi, padarot viņu pilnīgu. Vai nav interesanti, ka latviešu valodā, vesels nozīme gan bez slimības, gan pilnīgs? Jēzus dara abas lietas.

Bet lai nāktu pie Jēzus, lai Viņš varētu mūs darīt veselus, pilnīgus, mums ir jāatzīstas, ka mums vispār ir tāda vajadzība. Tā mēs atgriežamies pie pirmā aspekta: ja es ticētu, ka Jēzus var man palīdzēt, es pie Viņa nāktu. Bet tas prasa, lai es atzītos, ka man vispār ir vajadzīga palīdzība. Man vispār ir jāatzīstas, ka man ir tāds trūkums sirdī, kas sauc pēc Dieva. Un, ja mēs to atzīstam, tad mums ir garants, līdzīgi kā aklajam Bartimejam, ka Jēzus mūs dzirdēs, un Jēzus mums palīdzēs.

Trešais aspekts ir cieši saistīts ar šo domu: Jēzus mums palīdzēs, jo šo frāzi: tava ticība tev palīdzējusi, var arī tulkot, kā tava ticība tevi ir izglābusi. Parasti es negribu iedziļināties vārdu studijās sprediķa laikā – tas labāk iederētos Bībeles stundās, vai tam līdzīgi. Bet šis vārds, kas latviski tiek tulkots “palīdzējusi” ir ļoti bagāts vārds grieķu valodā. Šī vārda sakne ir “soco” – kas parasti tiek tulkots kā glābts, izglābts, vai pestīts.

Līdzīgi kā latviešu valodā tāpat arī viena vārda sakne grieķu valodā atver veselu vārdu lauku. Labs rakstnieks izvēlas savus vārdus pēc šāda tipa bagātības, lai dziļāk aprakstītu kādu notikumu. Ja viens vārds var nozīmēt gan to, gan to, mēs to saucam par bagātu vārdu – un šis vārds, “soco” ir bagāts vārds. Es nedomāju, ka tā bija nejaušība, ka Jēzus izvēlējās tieši šo vārdu, lai pateiktu aklajam vīram, gan, ka viņa ticība viņam ir palīdzējusi, gan ka tā padara viņu pilnīgu un veselu, gan izglābusi viņu. Ticība spēj to visu darīt. Un varbūt vissvarīgākais, ko ticība spēj darīt, ir izglābt mūs. Jēzus saka “ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība. Neviens nenāk pie Tēva kā vien caur Mani” (Jņ 14:6). Ja mēs gribam tikt pie Tēva, pie dzīvības debesu valstībā, tad mums atliek tikai sekot Jēzum. Ticība ir modinājusi Bartimejā ilgas saukt pēc Jēzus, lai Viņš viņam palīdzētu. Un, palīdzību dabūjis, Bartimējs, tagad vesels, sekoja Jēzum. Ja Bartimeja ticība to spējusi, tad tā arī viņu izglābusi. Tie, kuri arī ir atnākuši pie Jēzus, arī var teikt, ka ticība mūs ir izglābusi. Ticība dzen mūs pakaļ Jēzum, jo ticībā mēs zinām, ka Viņš spēj mums palīdzēt. Ticība padara mūs pilnīgus, jo kad mēs atrodam Jēzu, mēs atrodam to, kas var mūs darīt pilnīgus, aizpildīt alkas pēc dzīvā Dieva. Ticība arī mūs izglābj, jo Jēzu atraduši un pieņēmuši savās sirdīs, mēs arī sekosim Viņam kā Viņa mācekļi, un Viņš mūs vedīs pie Tēva, jo cita ceļa pie Dieva nav. Tāpēc ir rakstīts par Jēzu, ka “Tādēļ Viņš arī var pilnīgi izglābt tos, kas caur Viņu nāk pie Dieva, jo Viņš vienmēr ir dzīvs, lai par tiem iestātos.” (Ebr 7:25)

Ticība ir ļoti vajadzīga lieta. Bez tās mēs nevaram dzīvot, vismaz nevaram pilnvērtīgi dzīvot. Bez ticības mūs māc šaubas un bailes. Bez ticības mēs meklējam nevis Dievu, bet ko citu, lai pilnveidotu savu dzīvi. Bet ticība, īsta ticība, dzen mūs uz priekšu, pēc kaut kā. Ticība uz Jēzu Kristu liek mums meklēt dzīvību un drošību pie Viņa. Ticība liek mums saukt uz Viņu, “apžēlojies par mani!” Un ticība arī saņem žēlastību no Viņa. Šī ticība nav lieka. Šī ticība padara pilnīgu, veselu, un izglābj mūs. Āmen.