“Tu nesaproti, ko tu gribi”, 20.10.2024. (K.Zikmanis)

Teksti: Jes 53:4–12; Ebr 5:1–10; Mk 10:35–45

“Jūs nesaprotat, ko jūs lūdzat.” (Mk 10:38)

Kāds bagāts vīrs aicināja daudz slavenus un cienīgus viesus uz mielastu. Namatēva krēsls, bagātīgi izgreznots, bija nolikts garā galda galā. Kamēr viņš bija prom citā telpā, katrs viesis apsēdās, vadoties pēc tā, cik augsti katrs sevi vērtēja attiecībā pret namatēvu. Visi cīnījās par labākajām vietām. Kad laiks bija pienācis un visi bija apsēdušies, namatēvs aiznesa krēslu uz galda otru pusi. Tā, Jēzus vārdiem sakot, “Pēdējie būs pirmie un pirmie – pēdējie.” (Mt 20:16 u.c.)

No šīs ilustrācijas ir skaidrs, ka viesi bija augstās domās par sevi – katrs domāja, ka viņam vai viņai bija tiesības sēdēt tuvāk bagātajam namatēvam. Varētu iztēloties, kā viņi kaut pieklājīgi un ar pareizu etiķeti, bet tajā pašā laikā ar dzīvniecisku un brutālu instinktu cīnījās par labākajām vietām. Varbūt jūs esat šādu uzvedību redzējuši kādās viesībās, kādā valdes sēdē, vai pat vienkārši pusdienās ar priekšnieku.

Šodien vēlos runāt par lepnību, bet lepnību no citas puses nekā parasti par to runājam. Parasti, kad domājam par lepnības grēku, mums nāk prātā cilvēks, kas ir augstās domās par sevi. Tāds, kas domā, ka viņš vai viņa ir cienījamāks, labāks, spējīgāks un apdāvinātāks nekā citi. Pareizi ir teikts, ka lepnība ir visu grēku sakne. Sātans no ercenģeļa augstumiem pie Dieva troņa krita līdz elles dziļumiem savas lepnības dēļ. Lepnība paaugstina sevi, nicina citus un ir šķērslis starp mums un Dievu. Tas, man šķiet, mums visiem ir skaidrs. Apskatīsim vienu ļoti viltīgu veidu, kā lepnība var iezagties mūsu domās zem šķietami nevainīga aizsega. Es nezinu, kā citādāk to saukt, kā sevis svētīšanu.

Šīsdienas evaņģēlijs ir pazīstams. Zebedeja dēli pie Jēzus nāk ar lūgumu – vai mēs Tavā valstībā varēsim sēdēt Tev pa labo un kreiso roku? Respektīvi, vai mēs varēsim būt premjerministrs un Saeimas spīkers Tavā jaunajā valdībā? Lepnība ir skaidri redzama viņu rīcībā. Dod mums augstākās vietas aiz Sevis! Mateja evaņģēlijā lūdzēji nebija abi dēli vien, bet arī viņu māte, kas vēlējās izkārtot labu vietu saviem mīļajiem dēliņiem (Mt 20:20). Protams, šī ir aplama rīcība, par ko pārējie apustuļi viņus vēlāk norāja.

Bet Jēzus reakcija ir interesanta. Viņš saka, “Jūs nesaprotat, ko jūs lūdzat.” Vai esat domājuši par šo atbildi? “Jūs nesaprotat, ko jūs lūdzat.” Nevis – jūs lūdzat ar lepnām sirdīm, vai, jūs lūdzat, lai sevi paaugstinātu. Nē! Jūs nezināt, ko lūdzat. Man liekas, tas ir intriģējošs jautājums. Kāpēc Jēzus tā saka?

Acīmredzamākā atbilde ir lasāma nākamajā teikumā, “Vai jūs varat dzert to biķeri, ko es dzeru, vai tikt kristīti tajā kristībā, kurā es tieku kristīts?” Jēzus runā par savām ciešanām un krustā sišanu. Tas ir tas biķeris, ko Ģetzemanē Viņš pats lūdz, lai Tēvs ļauj tam iet garām. Kristības, par kurām Viņš runā, ir kristības viņa paša asinīs, kad Viņš līdz kauliem tika sists ar pātagu un galā piesists pie krusta. Viņš asiņoja līdz nāvei, lai glābtu tevi un mani. Tas ir tas biķeris, un tā ir tā kristība, par ko Viņš runā.

Ko Zebedeja dēli vieglprātīgi atbildēja uz šo smago, smago jautājumu? “Jā, protams, Jēzu! Bez problēmām!”

Ir skaidrs, ka taipus krustam ne Zebedeja dēli, ne citi apustuļi nevarēja saprast, ko nozīmē ciešanas Kristus vārdā un Kristus dēļ. Protams, viņi bija redzējuši, kā citi Cēzara ienaidnieki tika krustā sisti, un zināja visus groteskos veidus, kādos Roma sodīja dumpiniekus, bet viņiem neienāca prātā, ka tas notiks ar Jēzu, nemaz nerunājot pašiem par sevi. Viņi domāja, ka Jēzus, kā ķēniņa Dāvida pēcnācējs, dievišķā veidā atjaunos Israēla valsti un sēdīsies uz sava troņa. Un Zebedeja dēli gribēja sēdēt vistuvāk.

Jautājums ir par mums pašiem. Kur mēs esam? Vai arī mēs, līdzīgi kā Zebedeja dēli, vēlamies vislabākās vietas debesu valstībā? Vai mēs gribam būt pirmie, kas topam svētīti? Saprotiet mani pareizi! Vēlme tapt svētītam nav slikta. Dievs arī vēlas mūs svētīt. Jautājums ir, vai es vēlos tapt svētīts, aizmirstot, ka Dievs mūs svētī, lai mēs būtu citiem par svētību? Vai Jēkabs un Jānis gribēja sēdēt Jēzum pa labi un pa kreisi, lai “apspiestu” un būtu “varmācīgi” pret saviem brāļiem, mēs nezinām. Bet Jēzus pēc tam pamācīja, ka “Jūs zināt, ka tie, ko par tautu valdniekiem tur, tās apspiež, un viņu varenie ir varmācīgi pret tām. Bet tā lai nav starp jums. Kas no jums grib būt liels, tas, lai ir jūsu kalps. Un, kas jūsu vidū grib būt pirmais – tas, lai ir visu vergs. Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un atdotu savu dzīvību kā izpirkšanas maksu par daudziem” (Mk 10:42-45). Jēzus, pati svētība uz zemes nākusi, neuzkundzējās pār citiem, bet caur Viņa izstieptajām rokām svētība nāca pār daudziem.

Kad Zebedeja dēli atbildēja Jēzum, ka viņi spēj dzert Viņa biķeri, un tikt kristīti Viņa kristībā, Jēzus apstiprināja viņu atbildi, sakot, ka tas tiešām notiks. Viņi visi – visi apustuļi piedzīvoja šausmīgas ciešanas un spīdzināšanu Jēzus vārda dēļ. Jēzus prasa, vai tu saproti, ko tu lūdz? Jēkabs un Jānis līdz ar visiem apustuļiem teica, ka viņi saprata, kaut īstenībā nesaprata. Varbūt labi, ka nesaprata, jo viņu asinis bija kā ūdens uz Baznīcas saknēm, kas lika tai augt visā pasaulē. Tā arī mocekļi cauri gadsimtiem ir lējuši savas asinis, lai sludinātu Jēzus vārdu un būtu par svētību citiem.

Vēl viena doma, paplašinot un personificējot šo Zebedeja dēla jautājumu, lūdzu iecel mūs tur-un-tur, vai dod mums to-un-to. Mūsu Tēvs lūgšanā Jēzus mums māca lūgt, “Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien!” Tā ir lūgšana par visām nepieciešamām lietām dzīvē, kā Luters māca: “Viss, kas nepieciešams miesas uzturam un vajadzībām, proti, ēdiens, dzēriens, drēbes, kurpes, māja, sēta, lauki, lopi, nauda, manta, labs laulāts draugs, labi bērni, laba saime, labi un uzticami kungi, laba valdība, labi laika apstākļi, miers, veselība, kārtīga dzīve, gods, labi draugi, uzticami kaimiņi un tā joprojām.” Luters, studējot Bībeli, redzēja, ka visas šīs lietas un vēl citas ir nepieciešamas dzīvei, un par to vajag lūgt. “Kungs svētī mani, manu ģimeni, manus draugus, manu draudzi, manu pilsētu, manu valsti u.t.t.!” Mēs varam un mums vajag izlūgties Dieva žēlastību un svētību.

Problēma ir tad, kad mēs nemanot kļūstam lepni un sniedzamies pāri mūsu Dieva noliktajām robežām. Esmu dzirdējis, ka cilvēki saka, ka mums ir liels Dievs un mums vajag lielus sapņus. Bet es pazinu cilvēkus, kuri šādā lūgšanā ieslīdēja lepnībā un sniedzās pāri Dieva robežām, un pat turpināja iet nepareizajā virzienā, kaut Dievs bija devis zīmes apstāties, un iekrita nepatikšanās. Slavens piemērs tam ir Fils Višers – kristīgo multfilmu “VeggieTales” dibinātājs. Viņam bija ļoti veiksmīga kalpošana ar savām multfilmām visā Amerikā. Bet mācītāji, kuri kūdīja draudzes locekļus, lai viņiem ir lieli, neiedomājami sapņi, tāpēc, ka Dievs ir neiedomājami liels un noteikti svētīs visu, ko jūs darīsiet, Višeru pārliecināja, ka vajag vēl vairāk paplašināt “VeggieTales”, kaut vai aizņemoties lielu kredītu. Viņš bankrotēja un zaudēja savu kompāniju ārzemju firmai, kura joprojām taisa šīs filmas, bet tās vairs nav kristīgas. Višers pats atzinās, ka viņam sakāpa galvā un viņš vairs nesekoja Dieva vadībai. Šajos gadījumos Jēzus vaicā – vai jūs saprotat, ko jūs lūdzat?

Jēzus vēlas mūs svētīt un labprāt klausās mūsu lūgšanās. Bet, kā Māc. Nikijs Gambls, Alfa kursa dibinātājs saka, ne ikkatra lūgšana pēc jauna Ferrari tiks atbildēta. Mēs varam sapņot lielus sapņus un darīt lielus darbus. Bet, kad tas, par ko lūdzam, ir par manu godu un manu reputāciju, bet nav par Dieva valstības celšanu, Dieva godam un manam tuvākajam par svētību, tad ir jāapstājas un jājautā, vai es saprotu, ko es lūdzu?

Lai Dievs dod mums drosmi nākt pie Dieva žēlastības troņa lūgties un izlūgties Viņa svētību pār mums un tiem, kas mums apkārt, zinot un pamanot robežu starp lūgšanu un darbību, kas pagodina Jēzu, un kas pagodina mūs pašus. Āmen.

[1]

[2]

[3]

[4]