Teksti: Īj 6:1,7:1–21; Apd 10:1–16; Jņ 7:1–13
“Kas ir cilvēks, ka Tu to tik augstu cel un ka Tu viņam esi pievērsis Savu sirdsprātu un Savu acu zīles?” (Īj 7:17)
Citās reizēs es esmu sprediķojis par Ījaba grāmatu no ciešanas aspekta – kādēļ ticīgi cilvēki cieš šajā pasaulē, vai kāpēc Dievs nesargā mūs no ciešanām. Šodien vēlos apskatīt personības, kas parādās stāstā un ko tās mums māca.
Pirmais un galvenais tēls ir pats Ījabs, kas jau pirmajā pantā tiek raksturots kā “sirdsskaidrs un taisns, jo viņš bijās Dieva un vairījās no ļauna” (Īj 1:1). Viņš bija ļoti bagāts vīrs ar daudzām zemēm un lopiem, un viņam bija septiņi dēli un trīs meitas – vēl viena bagātības pazīme antīkajā pasaulē. Viņš bija tik bagāts, ka viņa bērni nemaz nestrādāja, bet pavadīja savu laiku, katru dienu uzdzīvojot dzīrēs, viesojoties vienam pie otra pēc kārtas. Bet kā dievbijīgs tēvs, Ījabs “cēlās nākamā dienā agri no rīta un upurēja dedzināmos upurus, atbilstoši viņu skaitam, jo Ījabs mēdza spriest tā: Varbūt mani dēli ir grēku darījuši un savā sirdsprātā zaimojuši Dievu” (Īj 1:5). Mācība? Labi vecāki lūdz par saviem bērniem.
Otrais ir Tas Kungs, kura priekšā nostājās visi eņģeļi tādā kā karaliskā debesu galmā. Trešais parādās Sātans, kurš “arīdzan [..] atnāca viņu vidū” (Īj 1:6). Tāpēc, ka Sātans tiek minēts šādā veidā, ir skaidrs, ka viņam nav vietas šajā dievišķajā galmā, bet viņš ir Dieva pieaicināts. Mācība? Šeit un citur ir skaidri demonstrēts, ka Sātans var darīt tikai to, ko Dievs viņam ļauj, un darboties tikai tur, kur Dievs ir noteicis robežas. Sātans nav visuresošs un nav viszinošs, kā mēs mēdzam domāt par viņu. Dievs un Sātans nav, kā dažreiz tiek zīmēts – kā divi milži, kas sēž pie viena galda armvrestlingā. Dievs sēž goda krēslā, kamēr Sātans ir pie viņa kājām. Kaut velns ir kā lauva, kas staigā apkārt un meklē, ko tas varētu aprīt, kā Pēteris mūs brīdina, tomēr ticībā Dievam mēs varam stāvēt tam pretī. (1Pēt 5:8-9)
Tālāk notiek tas, ko varam saukt par sēdi vai tiesu, kur Tas Kungs liek priekšā Ījabu ar šādiem cildinošiem vārdiem: “Vai tu esi ievērojis Manu kalpu Ījabu, ka nav virs zemes neviena tāda kā viņš? Šis vīrs ir sirdsskaidrs un taisns; viņš bīstas Dieva un vairās no ļauna” (Īj 1:8). Dievs pats saka, ka Ījabs ir taisns. Tas, ko Dievs saka, ir patiesība. Ja Dievs saka, ka Ījabs ir taisns, viņš ir taisns. Tādā pašā veidā, ja Dievs saka, ka Kristū mēs esam attaisnoti, tad mēs esam attaisnoti. Kaut vēlāk Ījabs sūdzas par savu situāciju, viņš nekad nevaino Dievu. To ir svarīgi atcerēties. Ja mums ir grūta situācija, tas nenozīmē, ka mums ir jābūt priecīgiem par to. Mums ir jāsargājas no Dieva zaimošanas.
Tad notiek galvenais – Sātans apsūdz Ījabu, ka, ja Dievs ļaus Ījabam atņemt visu, kas viņam ir – bērnus, sievu, mantu un veselību, viņš zaimos Dievu un grēkos pret Viņu. Dievs ļauj Sātanam atņemt Ījabam visu, un tad uz skatuves uznāk pēdējie trīs tēli – Ījaba draugi, kuri nākuši, lai viņu mierinātu. Problēma ir tā, ka viņi nevis mierina Ījabu, bet turpina viņu apsūdzēt Dieva priekšā, kā to darīja velns.
Kad cilvēki lasa, ko saka Ījaba draugi – Ēlifass, Bildads un Cofars, ir viegli domāt, ka viņi runā gudrību, bet tas tā nav. Ikviens no tiem, katrs pēc kārtas savā veidā apsūdz Ījabu un Dievu. Doma tāda: Ījab! Ja tu būtu darījis labu, Dievs tevi apbalvotu, bet tāpēc, ka Dievs tevi ir sodījis, acīmredzot tu esi darījis netaisnību. Tas, ko viņi saka, ir daudz vairāk, nekā tas, kā Dievs soda netaisnību. Dievs sodīs netaisnību, bet Viņš ir daudz vairāk par formulu – ja tu darīsi tā, notiks tā, ja tu darīsi tā, notiks citādi. Visdrīzāk viņi ir padarījuši Dievu par tādu kokakolas automātu, kur tu ieliec naudu un dabū, ko gribi.
Bet šie draugi var mums atklāt vēl kaut ko. Lielos vilcienos varam teikt, ka šie draugi parāda civilizācijas virzienu. Piemēram, vecākais (un pacietīgākais) – Ēlifass runā par Dievu no pieredzes. Viņš saka, “esmu piedzīvojis”. Otrais (un pragmātiskākais) – Bildads runā par Dievu no mācības viedokļa. Viņš saka, “esmu dzirdējis”. Jaunākais (un lecīgākais) – Cofars runā par Dievu no paražu viedokļa. Viņš saka, “senči saka”. Katrs runā par Dievu arvien attālinātāk.
Pirmais, kas runā, ir Ēlifass. Viņš ir no Divupes reģiona, kas tiek uzskatīts par civilizācijas šūpuli. Šumeru civilizācija izgudroja savu alfabētu un pierakstīja savu gudrību, tai skaitā (ar dažām variācijām) par Ēdenes dārzu, kā ari par Noasa plūdiem. Tad, kad Ēlifass runā, viņa valoda ir no pieredzes – esmu piedzīvojis. Ar visu gudrību, kas viņam tikusi mācīta, viņš to ir licis praksē un piedzīvojis dzīvo Dievu. Es domāju, ka mēs visi zinām, ka ir liela atšķirība starp teicieniem “Jēzus ir Kungs” un “Jēzus ir mans Kungs.” Ēlifass pazīst Dievu. Ēlifasa pieredze liek viņam būt empātiskākam pret Ījabu. Vienīgais, ko viņš sajauca, ir, ka tāpēc, ka viņš ir piedzīvojis Dievu šādi, nenozīmē, ka visi piedzīvos Dievu tāpat.
Otrais vīrs—Bildads ir vienu soli tālāk no Dieva. Viņš ir mācījies par Dievu, bet viņam nav bijusi pieredze ar Viņu. Ir svarīgi zināt par Dievu, jo bez Dieva zināšanas nevar būt Dieva pazīšana. Viņa vecāki darīja savu. Bet Bildadam Dievs paliek prātā, nevis sirdī. Viņš nāk no tuksneša, no Israēla dienvidiem Negevā, kur debesjums ir pāri visam un kur Debesu Tēvs valda ar dzelzs zizli. Tuksnesī viss ir melns vai balts, labs vai ļauns, dzīvība vai nāve. Bildads pazīst tikai likumus, tikai bauslību, jo bez Gara savā sirdī viņš zina tikai to, ka burts nokauj. Un tā ar saviem vārdiem viņš nokauj Ījabu.
Mēs zinām, ka trešais—Cofars ir jaunākais, jo viņš turēja mēli, kamēr vecāki vīri dalījās ar savu “gudrību”. Bet Cofars no visiem trim, kā jau jauneklis, bija visnegudrākais un visašākais, lai dotu savu spriedumu par visu, gan Ījabu, gan Dievu. Cofaram nebija Ēlifasa pieredzes un nebija Bildada mācības. Viss, kas viņam bija, bija blāvas atmiņas no senčiem par ticību un Dievu. Varam to salīdzināt ar cilvēku, kas saka: neesmu ebrejs, neesmu musulmanis, neesmu budists vai hinduists, tādēļ esmu kristietis. Viņam palika tikai plika morāle par labu un ļaunu, un viņam bija skaidrs, ka Dievs vienmēr apbalvos tos, kas viņa pašā acīs ir labi un nedara ļaunu.
Ir vairāki “raundi”, kad Ījaba draugi mēģina apsūdzēt viņu, kam seko Ījaba aizstāvēšanās. Bet ir ļoti svarīgi vērot, ka, kamēr Ēlifass, Bildads un Cofars runā par Dievu, Ījabs runā ar Dievu. Viss Ījaba dialogs ir lūgšana Dievam. Un kaut Ījabs varbūt pārkāpj kādas robežas, prasot Dievam, kādēļ Viņš viņu radīja un ka būtu labāk, ja viņš nebūtu dzimis, svarīgākais ir, ka viņš runā ar Dievu. Viņš meklē atbildes pie Dieva, nevis tukšā filozofēšanā pie cilvēkiem.
Grāmatas beigās Dievs atbild Ījabam, mācot viņam un viņa draugiem, ka beigu beigās Dievs dara to, ko Viņš grib un cilvēkiem nebūs saprast Viņa prātu, ja Viņš to neatklāj. Dievs pats pateiks cilvēkiem, cik daudz Viņš grib atklāt par sevi un savu prātu – un to, ko Viņš ir atklājis, cilvēkam nebūs apšaubīt.
Kāpēc Ījabs bija taisns? kaut kā dēļ viņš izdarīja? Nē. Tāpēc kā viņš spēj pazemīgi atzīt pēc visa, ko bija piedzīvojis: “Tāpēc atzīstu sevi par vainīgu un nožēloju savu rīcību, būdams gatavs sēdēt pīšļos un pelnos” (Īj 42:6).
Tad Dievs atklāja savas dusmas uz Ēlifasu, Bildadu un Cofaru, ka viņi tik tukši runāja par Dievu un apsolīja, ja Ījabs, Viņa taisnais kalps, upurētu dedzināmo upuri un aizlūgtu par viņiem, Viņa dusmas norims pret viņiem. Taisnais, bet cietējs Ījabs, lūdz par saviem apsūdzētājiem. Šis ir Jēzus attēls Vecajā Derībā. Jēzus pie krusta lūdza par saviem mocītājiem.
Daudzi, kad lasa šo grāmatu, vēlas uzsvērt, ka Dievs svētīja Ījabu pēc ciešanām. Nedomāju, ka tas ir svarīgākais. Dievs tā darīja, jo Viņš gribēja tā darīt. Svarīgākais ir pamanīt, ka sākumā velns stāvēja Dieva priekšā ar apsūdzībām pret Ījabu, bet beigās Ījabs ir tas, kas stāv Dieva priekšā, aizstāvot citus ar lūgšanām. (Īj 42:7-8)
Lai Jēzus, kurš piedzīvoja vislielākās ciešanas, bet tagad stāv Tēva priekšā un aizlūdz par mums, dod mums spēku panest dzīves ciešanas, palikt uzticīgi Dievam un aizlūgt par citiem! Āmen.