“Tad Gars aizveda Jēzu tuksnesī” (Mt 4:1a)
Kad lasām vai dzirdam šo rakstu vietu, ka Jēzus pavadīja 40 dienas tuksnesī, uzsvars parasti tiek likts uz panta beigām – “ka Viņš tiktu velna kārdināts.” Tā ir patiesība – Jēzus tika velna kārdināts, kā vēstule ebrejiem saka: “Viņš, tāpat kā mēs, ir visādi kārdināts, bet Viņš ir bez grēka” (Ebr 4:15). Viņš var pilnībā just līdzi mūsu nespēkam. Viņš saprot mūs pilnībā. Bet šodien vēlos likt uzsvaru citur – uz panta sākumu. Par Gara vadību un tuvību Dievam tuksnesī. Nav par velti minēts, ka Jēzus gāja tuksnesī Svētā Gara vadīts.
Kad domājam par tuksnesi, parasti pirmais, kas ienāk prātā ir kaut kas nepatīkams. “Man ticības dzīvē,” kāds vaimanā, “ir tuksneša periods.” Viss, ko cilvēki vēlas, šķiet, tikt laukā no tuksneša, cik vien ātri iespējams. Nav grūti iedomāties kādēļ. Kurš gan vēlas dzīvot tādā karstumā, sausumā, vientulībā kā tuksnesī?
Bet tuksnesis nav smiltis un svelme vien. Tie, kuri ir bijuši tuksnesī, var apliecināt, ka ir arī daudz skaistuma, krāšņuma un citas lietas, ko citur nevar piedzīvot. Piemēram, oāze. Peldēties oāzes ūdeņos ir pasakaini un tāds piedzīvojums, kas neaprakstāms un neaizmirstams. Vai cits piemērs: pēc gara sausuma perioda, kad atnāk lietus, tuksnesis acumirklī pārvēršas puķēs – viss, kas vien var ziedēt, sāk ziedēt. Vienmuļais tuksnesis momentā pārtop varavīksnē! Tas ir brīnumskaisti un neaprakstāmi. Tas ir kaut kas, ko var tikai piedzīvot. Un to var piedzīvot, tikai esot klāt; tikai ja tu tur esi. Lai piedzīvotu, ka tuksnesis pārtop varavīksnē, ir vispirms jābūt tuksnesī.
Jēzus nav vienīgais, kurš pavadīja laiku tuksnesī. Par Israēla tautu mēs visi atceramies ar zināmām bažām, ka viņi 40 gadus pavadīja tuksnesī, klaiņojot. Bet vai mēs pieminam, ka visus 40 gadus viņiem netrūka ēdiena, jo Dievs viņus pabaroja ar eņģeļu barību—mannu (Ps 78:25)? Vai, ka viņu drēbes nesadila, nedz kurpes nesaplīsa (5Moz 29:4)? Šīs svētības, ko viņi piedzīvoja tuksnesī, kaut kādā veidā tiek piemirstas. Tuksnesī ir iespēja piedzīvot svētības, kas nav piedzīvojamas citur.
Mozus pavadīja 40 dienas Sinaja kalnā tuksnesī ar Dievu, kad Dievs viņam parādīja Debesu svētnīcu, pēc kuras tika atdarināta saiešanas telts. Iedomājieties – 40 dienas ar Dievu, redzot Debesu noslēpumus! Fantastiski!
Elija pavadīja 40 dienas tuksnesī un galā dzirdēja Dieva lēno balsi ar viņu runājam. Tuksnesī – bēgot no ļaunās karalienes, Elija piedzīvoja Dieva tuvumu spēcīgāk, nekā jebkur citur.
Jēzus arī pavadīja 40 dienas tuksnesī – kādēļ? Lai iesāktu savu kalpošanu. Viņš to pavadīja gavējot. Gavēnis pēc būtības ir lūgšana, jo gavēnis bez lūgšanas ir diēta. Diēta tiek ieturēta miesīgiem nolūkiem – lai nomestu liekos kilogramus, lai tuvotos savam ideālajam svaram vai figūrai. Gavēnis turpretī tiek ieturēts garīgiem mērķiem – lai nomestu miesīgās kārības, lai tuvotos Dievam.
Kārdinājums, ko Jēzus piedzīvoja, bija tikai daļa no visa piedzīvotā. Lūkas savā evaņģēlijā liek saprast, ka velns piestājās pašās, pašas beigās, kad Jēzus bija visvājākais. Tā arī velns mūs kārdina, kad mēs esam vāji fiziski vai garīgi. Pārējo laiku – vairāk par mēnesi – Jēzus pavadīja tiešā kontaktā ar savu Tēvu. Atcerieties, Dievs, atbrīvojot Israēlu no Ēģiptes, caru Mozu teica faraonam “atlaid Manu tautu, lai viņi Man svin svētkus tuksnesī!” (2Moz 5:1b) Tuksnesis nav tikai grūtums un nepatikšanas – tas var būt laiks, kad svinam svētkus ar mūsu Dievu!
Bet lūgšana un gavēnis ir garīgs darbs. Kad Jēzus bija gavējis visu to laiku, Viņš gribēja ēst. Viņš izsalka, jo lūgšana un gavēnis no mums prasa piepūli. Nav viegli atrauties no ikdienas, lai atrastu laiku lūgties. Nav viegli atteikties no kāda ēdiena vai kāruma, lai tā vietā, kur jūs būtu pavadījuši laiku, taisot ēst, apēdot pagatavoto un pēc tam mazgājot traukus, pievērstu laiku Bībeles lasīšanai un lūgšanai. Kas notiek, kad pievēršam vairāk laika Bībeles lasīšanai un lūgšanai? Dievs atalgo mūs ar mieru, mīlestību, prieku, labprātību, atturību un visām citām garīgām dāvanām.
Mēs esam 40 dienu gavēņa sākumā. To mēdz saukt par tuksnesi, ka ar Gavēni mēs ieejam tuksnesī. Priekšā var šķist bezgalīgi garš ceļojums cauri ciešanu laika tuksnesim. Bet, kā mēs to piedzīvojam, ir atkarīgs kā mēs uz to raugāmies. Kā uz moku pilnu laiku, kad nedrīkst ēst kārumus, nedrīkst šo, nedrīkst to un vēl kaut ko, kad ir jāšausta sevi visādos veidos? Vai uz laiku, kad Jēzus dod mums iespēju caur garīgajām disciplīnām tuvoties Viņam? Gavēnī ir lietas, no kā atturamies (dažādiem ēdieniem, dzērieniem), lai piedzīvotu, ka cilvēks “nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes” (5Moz 8:3). Ir lietas, kurām pievēršam īpašu uzmanību kā dievkalpojumiem, lūgšanām un Bībeles studēšanai, lai piedzīvotu, ka mums būs “vienīgi Dievu bīties un Viņam vien kalpot”, kā rakstīts Katehismā par Dieva baušļiem. Un ir lietas, kuras mēs apņemamies – žēlsirdību, ziedošanu un mīlestības darbus pret tuvākajiem, lai nekārdinām Dievu, bet mīlam savu tuvāko, kā Viņš mums pavēlējis.
Priekšā ir 40 dienas ar Jēzu tuksnesī. Kā tu šo laiku esi domājis pavadīt?