Teksti: Īj 42:1–17; Apd 16:16–24; Jņ 12:20–26
“Šie cilvēki ir visuaugstākā Dieva kalpi, kas jums sludina pestīšanas ceļu.” (Apd 16:17)
Vai jums kādreiz nav bijis jautājums par gadījumu starp Pāvilu un verdzeni, kura slavināja viņu un Sīlu par visaugstākajiem Dieva kalpiem, kas sludina pestīšanas ceļu? Šie ir cildinoši vārdi. Tā ir laba reklāma! Varētu domāt: kaut būtu vairāk tādi, kas sūta citus uz Baznīcu!
Bet, ja šie vārdi ir tik cildinoši, varētu domāt pat nepieciešami, lai cilvēki dzirdētu pestīšanas vēsti, kādēļ Pāvils gandrīz vai dusmās apsauc verdzeni un izdzen zīlnieka garu no viņas? Man vismaz ir bijis jautājums, ja šie vārdi bija patiesi – Pāvils un Sīla bija no Dieva sūtīti, lai vēstītu par pestīšanas ceļu, kāpēc Pāvils rīkojās, kā viņš rīkojās un apklusināja verdzeni?
Paskatīsimies no citas puses. Jūs iekāpjat 1. tramvajā un klusi stāvat pie durvīm, gaidot savu pieturu Krustabaznīcas ielā. Pēkšņi, kāds ķertais vagonā pieceļas un ar trīcošu roku norāda uz jums, paziņojot, ka jūs esat kristietis, kas var pasludināt evaņģēliju pārējiem. Ko jūs darītu tādā situācijā? Ko citi darītu? Un vai kāds labums no tā nāktu?
Pirmkārt, Pāvils tā rīkojās, jo nekāds labums no tā nesanāca. Nav minēts tekstā, ka kāds nāktu pie Pāvila, lai uzzinātu pestīšanas ceļu. Ja tas būtu noticis, Lūkas, kurš pierakstīja visādas detaļas savās grāmatās, būtu to pieminējis. Tāpēc, ka viņš to nav darījis, varam secināt, ka nekas tamlīdzīgs nav noticis. Neviens caur verdzenes “sludināšanu” nav nācis pie pestīšanas.
Ko pārējie darīja, redzot, ka verdzene ar zīlnieka garu ar “trīcošu roku” norādīja uz Pāvilu un teica, ka viņš zina pestīšanas ceļu? Droši vien līdzīgi kā cilvēki tramvajā darītu – ignorētu situāciju. Vēl intensīvāk lūkotos savos telefonos, mērķtiecīgāk raudzītos ārā pa logu, sarunātos ar līdzbraucējiem – jebko, lai nebūtu iesaistīti šajā neērtajā situācijā.
Ko Pāvils darīja? Viņš bija pacietīgs vairākas dienas – varbūt verdzene pati apklusīs? Bet pacietībai ir savas robežas, un beidzot Pāvils izdzina zīlnieka garu no šīs meitenes. Viņš ar autoritāti teica dēmonam, “Jēzus Kristus Vārdā es tev pavēlu iziet no tās.” (Apd 16:18)
Ir jādomā, ka tas notika pa ceļam uz lūgšanu vietu, kā tas bija noticis visās citās dienās, tas nozīmē publiskā vietā. Visi zināja, kas ir šī zīlniece, un jādomā, ka daudz cilvēku bija gājuši pie viņas, jo viņas kungi no viņas zīlēšanas bija pelnījuši daudz naudas. Un jādomā, ka viņas zīlēšana bija laba un precīza, citādāk cilvēki nebūtu atkārtoti nākuši un maksājuši naudu par viņas pakalpojumiem. Tas nozīmē, ka šajā apkārtnē šai zīlniecei bija autoritāte garīgās lietās.
Pāvils klusē vairākas dienas, bet tagad pilnīgi atklāti viņš parāda, kam ir īstā garīgā autoritāte – Jēzum Kristum. Tas gandrīz ir kā kovboju filmās, kur labais šerifs uzveic ļauno bandītu divkaujā. Tagad visiem ir skaidrs, kam ir īstā, reālā garīgā autoritāte.
Bet zīlnieku spēks nekur nav zudis. Amerikā ir kļuvis par sakāmvārdu, ka prezidenta Ronalda Reigana sieva—Nensija regulāri konsultējās ar astrologu, lai ieplānotu lielos samitus un sapulces labvēlīgās dienās. Un viņa nav vienīgā, kas tā dara.
Kā mācītājs esmu dzirdējis vairākus kristiešus, kuri ir sapinušies ar šādiem gaišreģiem, aizbildinoties, ka “viss, ko viņš man teica, bija patiess.” Tas nekas, ka tas ir klajš Pirmā baušļa pārkāpums, galvenais ir, ka “viss, ko viņš man teica, bija patiess.” Viss, ko šī verdzene stāstīja, arī bija patiess, bet Pāvils izdzina dēmonu tik-un-tā. Kāpēc?
Jo Kristus nepieņem slavu vai godu no sātana (un ir jāsaprot, ka visi, kas darbojas zīlnieku spēkā, to dara sātana spēkā). Atcerieties katru reizi, kad Jēzus izdzina ļauno garu un šie gari izsaucās “Tu esi Visaugstākā Dieva Dēls” vai ko citu, Jēzus viņus apklusināja. Viņš neļāva tiem runāt. Jo neklājas velniem izrunāt Dieva vārdu. Kad viņi izrunā Dieva vārdu, tas tiek darīts nicinot, nevis godinot to. Cilvēku ausīs tā izklausās kā patiesība, bet apakšā ir naids, žults un viltība.
Man ir bijuši gadījumi, ka cilvēkiem steidzami vajag kristīties. Ir pamatoti iemesli veikt neatliekamu kristību, piem., cilvēks ir ļoti slims un var mirt v.tml. Bet šādi gadījumi ir reti. Kādu reizi cilvēks man teica, ka viņam tūlīt un tagad vajag kristīties, jo zīlnieks citādi viņu nepieņems, ja viņš nav kristīts. Šādi gadījumi ir vairāk, nekā varētu iedomāties. Tāpēc es parasti vaicāju, kādēļ cilvēks vēlas kristīties un iesvētīties. Jo, ja cilvēks kristīsies un ies atpakaļ pie sava zīlnieka, viņš būs saņēmis svētību kristības sakramentā, bet tūlīt būs to metis zemē un ļāvis sevi sagūstīt zīlnieka varā. Māc. Aldis Kalcenavs par šādiem gadījumiem saka tā: Nekristītais velnam jau pieder. Velns sūta kristīties, jo vēlas mocīt Dieva bērnu.
Ja šeit ir kāds, kas ir bijis pie zīlniekiem, pesteļotājiem v.tml., un to nav nožēlojis, tad no tā var atbrīvoties. Piesakieties uz privāto grēksūdzi pie manis vai kāda cita mācītāja, lai to celtu Dieva gaismā! Tad līdzīgi kā Pāvila gadījumā, Jēzus vārds jūs atbrīvos, piedos un stiprinās. Kāpēc privātajā grēksūdzē? Lai pazemotu un norātu? Nekādā gadījumā nē! Privātā grēksūdze dod iespēju izteikt savus grēkus skaļi un sacīt Dievam – es to darīju, es uzņemos atbildību par tiem. Tad ar savām ausīm ir iespēja sadzirdēt Dieva piedošanas vārdus un zināt, ka mani, tieši mani grēki ir piedoti.
Kaut zīlniece teica, ka tas, ko Pāvils un Sīla sludināja, parādīja pestīšanas ceļu, mums nevajadzētu ticēt, ka zīlnieka gars viņā runāja patiesību. Vismaz ne visu patiesību. Vismaz ne patiesību, kas tieši ved uz pestīšanu. Viņa to teica, lai turētu evaņģēliju savā varā. Ir vērts pieminēt, ka tad, kad Pāvils viņu atbrīvoja no ļaunā gara, viņa pazuda no stāsta. Viņa kungi iemeta Pāvilu un Sīlu cietumā, kur viņiem ir nākamais piedzīvojums, bet zīlniece verdzene pazuda. Atkal, tāpēc, ka detaļu orientētais Lūkas neko par viņu neminēja, visdrīzāk atbrīvotā verdzene nesekoja sevis teiktajam, negāja pa pestīšanas ceļu un varbūt nenožēloja viņas spēku un ietekmi. Toties mēs, kas ticam, kuri esam kristīti Jēzus vārdā, un sekojam pestīšanas ceļam ar visu sirdi, varam būt droši, ka Jēzus vārds spēj pārvarēt visu tumsu. Āmen.