“Uz klints”, 13.10.2021. (K.Zikmanis)

Teksti: 2Ķēn 18:28–37; 1Kor 9:1–15; Mt 7:21–29

“Tāpēc ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un dara, pielīdzināms gudram vīram, kas savu namu cēlis uz klints.” (Mt 7:24)

Tad, kad mēs kādus gadus atpakaļ ievācāmies savā dzīvesvietā, mēs ātri pamanījām, ka blakus teritorijā būvēja daudzstāvu dzīvokļu māju. Pagāja vairāki mēneši un šķita, ka nekas nenotiek, izņemot to, ka zemē dzina pāļus. Dienu pēc dienas no rīta līdz vakaram pāļdzinis ritmiski dzina zemē pāļus, lai veidotu stiprus pamatus. Mēs visi, kaut neesam būvnieki, varam saprast, cik svarīgi ēkai ir stipri pamati. Tāpēc Jēzus līdzība par mājām, kas būvētas uz klintīm vai uz smiltīm, ir tik saprotama. Bet šajā līdzībā ir teikts vairāk, nekā varētu šķist.

Tad, kad lasām Bībeli, ir vērts ņemt vērā kontekstu, kam šis teksts ir adresēts, kad šis teksts ir teikts vai rakstīts un kāpēc tas tika teikts vai rakstīts. Šie jautājumi palīdz mums neizraut kādu teikumu vai frāzi no konteksta.

Šie vārdi ir Kalna sprediķa noslēdzošā daļa. Kā es jau esmu teicis, Kalna sprediķi var salīdzināt ar manifestu, kur Jēzus ieskicē savu mācību un mērķi. Šī noslēdzošā daļa sākās vairākus pantus iepriekš, pirms mūsu šodienas lasījuma, ar pazīstamajiem vārdiem, “Ieeita pa šaurajiem vārtiem, jo vārti ir plati un ceļš ir plats, kas aizved uz pazušanu, un daudz ir to, kas pa tiem ieiet. Bet šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod” (Mt7:13-14). Jēzus mācība ir šis šaurais ceļš, kas aizved uz dzīvību, kā Jēzus teica, “dari to un tu dzīvosi” (Lk 10:28), vai citur, “esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs.” (Mt 5:48)

Kāds varētu tagad vaicāt: “Bet mācītāj! Vai tu neesi teicis, un vai mēs neesam mācījušies, ka pestīšana ir no Dieva žēlastības caur ticību uz Kristu, nevis no taisnības darbiem, ko esam darījuši? Vai mums ir precīzi jāseko Jēzus mācībai punkts punktā, lai tiktu glābti? Jeb vai mēs varam atlaisties Dieva žēlastībā, zinot, ka Kristus pie krusta atpirka mūsu grēkus?” Un es teiktu – Jā. Ir jābūt modriem abos jautājumos. Atbilde ir mūsu šīsdienas lasījuma kontekstā.

Jēzus saka šos biedējošos vārdus, “Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu” (Mt 7:21). Šie ir biedējoši vārdi, jo padomājiet – mēs sakām Kungs! Kungs! visu laiku, katrā lūgšanā. Vai mēs esam to skaitā, kam būs liegta Debesu valstība? Kā mēs varam zināt, ka mēs esam starp izglābtajiem?

Vispirms atbildēsim uz pirmo jautājumu. Kuram būs liegta debesu valstība? Ir tāds teiciens angļu valodā kā “lip service”, ko īsti nevar tulkot, bet, kas apmēram nozīmē, runāt vienu, domāt citu. Piemērs būtu, kad sejā kāds saka priekšniekam glaimojošus vārdus, bet aiz muguras nolād viņu.

Ticības dzīvē tas ir viegli. Ar muti apliecināt Jēzu par Kungu un Pestītāju, bet kurš zina, kas notiek sirdī izņemot pašu cilvēku un Dievu. Tāpēc, kad es vaicāju iesvētes kandidātiem vai viņi tic Kristum, man nav veida, kā to pārbaudīt. Viņi liecina par vai pret savu pašu sirdsapziņu. Dievs vien to zina.

Tad Jēzus saka, ka tanī dienā daudzi teiks, ka, mēs esam to darījuši, un to darījuši, vai to darījuši – Tavā vārdā, starp citu – un mums liegta Debesu valstība? Uz ko Jēzus atbildēs, “Es jūs nekad neesmu pazinis” (Mt 7:23). Runa nav par to, cik cilvēks daudz ir darījis ticības vārdā, bet, vai Kristus mūs ir pazinis, vai ir kāda saikne starp mums abiem?

Jautājums ir par ticību. Kad Jēzum prasīja, kas ir jādara, lai būtu daļa pie Dieva darbiem, Jēzus ļoti nozīmīgi atbildēja, “Tas ir Dieva darbs, ka jūs ticat Tam, ko Viņš ir sūtījis” (Jņ 6:29). Ticība ir atslēga.

Bet ticība nav statiska lieta – es tiku kristīts un iesvētīts tādā datumā, tādā baznīcā, pēc tam tas viss tika ielikts atmiņu kastītē ar skaistām fotogrāfijām. Vai kāds īpaši necenšas padziļināt savu ticību, bet atlikušo dzīvi vienkārši slīd status quo. Nē! Ticība ir dinamiska, tā vienmēr ir kustībā vai nu tuvāk, vai tālāk no Dieva. Tāpēc es nevaru uzsvērt par daudz, ka ir jālieto Dieva žēlastības līdzekļi – Vārds un Sakramenti, lai ne vien paliktu Kristū, bet pastiprinātu un padziļinātu savas attiecības ar Viņu.

Tad mūsu lasījumā Jēzus runā, ka mums jābūvē stiprs pamats uz klints, t.i. uz Viņu pašu, un ne uz smiltīm. Latvijā mums ir skaidrs, ka uz plūstošām smiltīm nevar un nevajadzētu būvēt māju. Bet atcerieties, ko es teicu sākumā – ka ir jāņem vērā konteksts, kam, kur un kad Viņš runāja.

Māc. Kenets Beilijs, Tuvo Austrumu eksperts ir teicis, ka šī Jēzus runa par klintīm un smiltīm ir interesanta. Tas ir tāpēc, ka zeme Izraēlā, kā mūsdienās, tā arī Jēzus laikā, ir tuksnešaina, kur lietus līst tikai kādus trīs mēnešus gadā un zeme ir diezgan mālaina. Sausuma laikā saules karstumā zeme kļūst cieta kā akmens. Labs meistars izrokas cietajam mālam cauri, līdz viņš tiek līdz klintij. Slinks meistars var mēģināt būvēt māju uz šīs cietās zemes, nerokot kārtīgu pamatu, cerot, ka viss būs labi. Beilijs stāstīja par negadījumu kādā no Jeruzālemes viesnīcām, kurai viena daļa sabruka, jo saplīsusī kanalizācija izskaloja mālu zem pamata. Īpašnieki bija skopi un nebūvēja pamatus līdz klintij.

Kristīgajā dzīvē kāds varētu būt skops un neinvestēt savas ticības mājas pareizā celšanā. Tas nozīmē sacīt vienu, bet darīt citu. Tas nozīmē tēlot kristieti. Tas nozīmē necelt savu ticību uz Kristus klints.

Tas, kas nav skops ticības ziņā un rok līdz klintij, un būvē savas ticības māju uz Kristus un uz tā, ko Viņš ir darījis mūsu labā, var būt drošs par savu pestīšanu. Tā ir atbilde uz otro jautājumu. Kristībās mēs tiekam izglābti, Vārdā un Vakarēdienā tiekam baroti. Bet tagad es lietošu līdzību, kurā nevajadzētu iedziļināties pārāk daudz. Es minēju, cik ciets ir māls Izraēlā, un, ka ir grūts process tikt līdz klintij. Es arī teicu, ka ticība nav statistiska, bet dinamiska. Kaut mūsu pestīšana ir droša Kristus dēļ, mūsu ticību un paļāvību Viņam var salīdzināt ar rakšanos cauri māliem. Tas dažreiz ir grūti, un process prasa laiku. Tāpēc ir jābūt modriem par sevi, ka mēs paliekam Kristus mācībā. Tāpēc es sākumā teicu, ka mums jādara tas, kas ir Kristus mācībā UN jāpaļaujas uz pašu Kristu par mūsu glābšanu. Viņš ir mūsu stiprā klints, un ar mūsu apzinātu rīcību caur Svēto Garu mēs turamies pie Viņa. Kā esmu kādreiz dzirdējis, maksā, ko maksādams, es palikšu Tavā žēlastībā.

Jautājums mums pašiem ir, kur ir mūsu pamats? Vai mēs esam uz klints vai esam noslīdējuši uz smiltīm? Tikai mēs, sarunājoties ar Dievu lūgšanā, varam to pateikt. Pavadiet laiku šajā nedēļā, lai saprastu, kā mēs varam stiprināt un padziļināt savus ticības pamatus Kristū, kas ir mūsu vienīgā klints. Āmen.