“Uzlēkusi Gaisma”, 6.jan.2023. (K.Zikmanis)

Teksti: Jes 60:1–6; Ef 3:1–12; Mt 2:1–12

“Celies, topi apgaismota! Jo tava gaisma nāk, un Tā Kunga godība uzlec pār tevi.” (Jes 60:1)

Šodienas lasījums no Vecās Derības ir sevišķi priecīgs. “Celies!” saka pravietis. Citiem vārdiem, piecelieties vai pat uzleciet kājās! Tas ir gandrīz, kā pavēle.  Mēs varam iedomāties vakara vadītāju kādā koncertā, kas lūdz viesus zālē piecelties kāda svarīga iemesla dēļ. Un kas ir šis iemesls piecelties kājās? Tas ir tāpēc, ka kaut kas nozīmīgs tūlīt notiks. Kas ir šis nozīmīgais un svarīgais notikums, kas tūlīt norisināsies? Pravietis saka, ka mēs tapsim apgaismoti! Tās ir labas ziņas, jo mūsu gaisma nāk, un Tā Kunga godība uzlēks pār mums. Tas ir labs iemesls celties.

Tas ir viens veids, kā mēs varam lasīt šo teksta fragmentu. Jo konteksts, kādā pravietis saka šos vārdus, ir Israēla atgriešanās no Babilonijas trimdas, kad it kā bija, par ko priecāties – viņi bija atkal savā tēvzemē, bet tajā pašā laikā laiks skumt, jo templis bija izpostīts un Jeruzāleme bija drupās. Jūdu tauta bija mājās, bet kas tās par mājām, kad viss ir izpostīts? Tāpēc pravietis mudina, “Celies, topi apgaismota!” Iedrošinieties! Tavs Dievs saka, ka gaisma nāk, cerība nāk. Nezaudējiet ticību! Tā Kunga gaisma nāk! Un tā tas notika. Dievs caur Ezru un Nehemiju atjaunoja templi un Jeruzālemes mūrus. Bet šis brīnums netika veikts pārdabiskā veidā, bet caur viņu pašu rokām, ticīgām rokām, kas uzticas Tam Kungam un Dieva spēkā veica atjaunošanu paši. Viss, kas bija nepieciešams, bija cerība un uzticība. Cerība ir, saka pravietis, tādēļ celieties!

Bet Dieva vārds ir tik daudzšķautņains, ka tā pielietošana un nozīme var būt gan tūlītēja un nākotnē vienlaikus. Piemēram, kad Dāvids rakstīja vārdus “Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis?” (Ps 22:2), es esmu drošs, ka viņš domāja tikai par savu konkrēto situāciju un tikai par savām konkrētām sajūtām. Es nedomāju, ka viņš pat nojauta, ka Pestītājs ņems tos pašus vārdus savā mutē pie krusta. Tie vārdi, kaut rakstīti tūkstošiem gadu iepriekš bija domāti Jēzum un Dāvidam vienlaikus.

Kad domājam par Zvaigznes dienu, pirmais, kas nāk prātā, ir pati Zvaigzne, kas uzspīdēja un veda Austrumu gudros pie Jēzus. Tas ir viens veids, kā mēs varam uzskatīt šos svētkus. Bet, līdzīgi kā es jau teicu, Rakstiem, sevišķi pravietojumiem var būt divējāda nozīme.

Kad es citēju Jesajas grāmatu sākumā, “Celies, topi apgaismota!” es to attiecināja uz mums, ka mums ir jāceļas un mums ir jātop apgaismotiem. Un es domāju, ka tas tā ir. Bet es arī domāju, ka ir cits pielietojums, kas ir vēl dziļāks un nozīmīgāks. Man atnāca Ziemsvētku apsveikums no manas māsīcas, kur bija teikts, “Zvaigzne pavadīja ceļu pie Pasaules Gaismas.” Jo, ja domājam par Zvaigznes dienu, uzsvars nav un nevar būt uz pašu zvaigzni, jo ja mēs šajā dienā liekam fokusu uz gaismekli debesīs, mēs nebūtu labāk par tiem, kuri pielūdz elkus, vai zīlē nākotni no debesu ķermeņiem. Nē, fokuss šodien nav uz instrumentu, ko Dievs lietoja, bet uz Bērnu, pie kā, tas pieveda – Kristus.

Tas ir līdzīgi kā viss šajā sezonā; faktiski līdzīgi kā viss Baznīcas kalendārs. Šie svētki ir tikai un vienīgi par Jēzu. Mēs varam brīnīties, ka bija tāda zvaigzne debesīs, mēs varam just izbrīnu pret austrumu gudrajiem un būt pārsteigti par viņu dāsnajām dāvanām, bet mēs nedrīkstam visā tajā stāstā zaudēt galveno – Dievu pie mums.

Jo, zvaigzne spīdēja tikai viena iemesla dēļ, lai parādītu ceļu pie Jēzus. Austrumu gudrie mēroja tālu ceļu tikai viena iemesla dēļ, lai pielūgtu jaunpiedzimušo Ķēniņu. Dāvanas tika dotas tikai viena iemesla dēļ, lai pagodinātu Dievu cilvēka miesā.

Ja mēs lasām vārdus, “Celies, topi apgaismota! Jo Tava gaisma nāk, un Tā Kunga godība uzlec pār Tevi” un domājam, ka tie teikti 700 gadus pirms Jēzus, mēs varam redzēt, ka tas ir pravietojums par Viņu. Šis pravietojums bija teikts nākotnes formā. Šis pravietojums bija par dienām, kas vēl nāks. Jēzus vēl bija maziņš, vēl nebija divus gadus vecs, un Viņš pavadīja savu jaunību, apslēpts no pasaules acīm. Varam teikt, ka Viņa gaisma vēl nebija atnākusi. Bet nāks diena, kad Viņa gaisma atspīdēs, Viņa mācība apgaismos, Viņa darbi atmirdzēs Galilejā un Jūdejā līdz pasaules malām. Kā Matejs saka, “ļaudis, kas sēdēja tumsībā, redz lielu gaišumu, un tiem, kas sēdēja nāves zemē un ēnā, gaisma uzlēkusi” (Mt 4:16). Kuri ir šie ļaudis, kas sējēja tumsā, un tie, kas sēdēja nāves zemē un ēnā? Te ir divkāršs, pat trīskāršs lietojums.

Jesaja to teica trimdas bērniem, lai atgādinātu, ka Dievs nebija aizmirsis, ka gaisma pār viņiem uzlēks un spīdēs. Tas bija cerības pravietojums, nezaudēt ticību, tumšā nakts beigsies, rītausma drīz nāks.

Bet šis pravietojums bija arī tiem ļaudīm Jēzus laikā. Viņi arī sēdēja garīgā tumsā. Gaisma nāks! Nezaudējiet cerību! Nezaudējiet ticību! Vieta, kur šis pravietojumam bija paredzēts notikt, bija Zebulona un Naftaļa zemes (divu senu Israēla cilšu zemes iedalījums, kuras bija zināmas Jesajas laikā), kas vēlāk kļuva par mums pazīstamu Galileju. Dievs caur pravieti pasaka vietu, kur Viņa Dēla gaisma caur mācību un darbiem spīdēs visspožāk.

Bet šīs pravietojums arī attiecās uz mums, jo Kristus gaisma nav pārstājusi spīdēt visus šos 2000 gadus. Jēzus gaisma uzspīdēja tev, tavā kristībā. Jēzus gaisma uzspīd tev, kad tu lasi un klausi Viņa vārdu. Jēzus gaisma uzspīd tev, kad tu saņem vakarēdienu. Nemaz nerunājot par grēksūdzi, pielūgsmi, lūgšanām un sadraudzību.

Ir teiciens, ka tad, kad tumsa ir vistumšākā, zvaigznes spīd visspilgtāk. Tādēļ, vai nav tā, ka tad, kad pasaule šķiet vistumšākā, Kristus gaisma spīd visspožāk? Kā es teicu sākumā, šis pravietojums ir par mums, ja mēs atceramies, ka gaisma ir Kristus. Celies, topi apgaismota! Celies, ļauj Kristus gaismai tevi apgaismot caur visiem Viņa žēlastības līdzekļiem. Celies! Nezaudē cerību! Nezaudē ticību! Celies! Uzleciet kājās pielūgšanā, godināšanā un dievbijībā, jo Kristus ir nācis, ir mūsu vidū, un vēl nāks! Viņa gaisma mums ir uzlēkusi. Tāpēc es saku, ka šīsdienas lasījums ir priecīgs, jo tas ir par Kristus gaismu, un tur, kur ir Kristus gaisma, ir cerība. Āmen.