“Vai jūs to zināt?”, 22.09.2024. (K.Zikmanis)

Teksti: Jer 11:18–20; Jk 3:13–4:3, 7–8a; Mk 9:30–37

“Tas Kungs man to atklāja, un es to zinu. Tu man toreiz parādīji viņu nodomus.” (Jer 11:18)

Es vēlos šorīt runāt par ideju, teoloģisku ideju, kas varbūt šķiet saprotama un pat pašsaprotama, bet šī ideja var likties neinteresanta vai pat nenozīmīga. Es runāju par atklāsmi. Dieva atklāsmi. Atklāsmi tādā nozīmē, ja Dievs mums kaut ko atklāj, mēs to zinām, bet, ja Dievs mums kaut ko neatklāj, mēs to nezinām.

Piemēram – daba. Dievs sevi ir atklājis savā radībā—dabā, un caur šo radību mēs varam zināt kaut ko par Dievu. Psalmos ir rakstīts, “Debesis daudzina Dieva godu, un izplatījums izteic Viņa roku darbu”, un citur, “debesis pauda Viņa taisnīgumu, jo Dievs pats ir tiesnesis”, un vēl, “Debesis sludina Viņa taisnību, un visas tautas redz Viņa godību” (Ps 19:2, 50:6, 97:6). Šāda atklāsme par Dievu saucas Vispārīgā atklāsme, jo tā ir pieejama visiem. Es skatos zvaigznēs un domāju, kas šīs zvaigznes ir radījis?

Bet, kā varat nojaust, šāda atklāsme ne vienmēr ved pie Trīsvienīgā Dieva. Dažādas cilvēces dažādos laikos ir ieskatījušās tajās pašās zvaigznēs un nonākušas pie dažādām atbildēm. Vispārīgā atklāsme, kāda tā ir redzama radībā, var vest pie Dieva nojausmas, bet ne pie Dieva pazīšanas, kā Viņš sevi atklāj Bībelē.

Tādai Dieva pazīšanai ir nepieciešams tas, ko sauc par Specifisko atklāsmi. Kā ilustrāciju Specifiskai atklāsmei es lietošu pats sevi. Tāpēc, ka man ir liturģiskas drēbes un es stāvu kancelē, jebkurš ienācējs var pateikt, ka es esmu mācītājs. Tas ir atklāts. Bet, lai šis ienācējs uzzinātu, kā mani sauc, kur es dzīvoju, kas ir mana sieva un cik man ir bērnu, man tas ir jāatklāj, jāsaka viņam. Vispārīgi ienācējs zina, ka esmu mācītājs. Viņš nevar izgudrot personīgu informāciju par mani, izņemot, ja es to viņam atklāju. Tāpēc tā ir Specifiskā atklāsme, jo tas speciāli tiek teikts.

Kāpēc tas ir svarīgi? No vienas puses, tas nav svarīgi. Jūs esat nākuši pie ticības, un tāds ir atklāsmes mērķis. Jūs pazīstat Jēzu, zināt Viņa vārdu, ņemat dalību Viņa sakramentos un esat Viņa Baznīcā. Daži var vaicāt, vai ir svarīgi, kā un caur ko tas notika – galvenais ir, ka tas notika!

No otras puses tas ir svarīgi, lai saprastu, kas ir Tas, kas pieved pie ticības. Kad runa ir par ticību, gan Vispārīgā atklāsme, gan Specifiskā atklāsme ir svarīga. Vispārīgo atklāsmi var salīdzināt ar uzkodām. Tās sagatavo uz vakariņām, bet nedod sātu. Tā skatīšanās uz skaistu saulrietu var mūs sajūsmināt, bet saulriets nevar dot atbildes uz dzīves jautājumiem. Specifiskā atklāsme ir kā otrais ēdiens, kas piepilda vēderu un dod spēku miesai. Tā mums ļauj uzzināt, ka Jēzus veidoja radību, tai skaitā saulrietu, un vēl vairāk zināt, ka Viņš pie krusta nomira, lai mani grēki tiktu piedoti – tā dod atbildes uz dzīves jautājumiem. Vispārīgā atklāsme ved pie Dieva. Specifiskā atklāsme stāsta par Dievu.

Pravietis Jeremija teica, “Tas Kungs man to atklāja, un es to zinu.” Īsa frāze no īsa teikuma Vecajā Derībā. Padomājiet par šī teikuma dziļumu. “Tas Kungs man to atklāja, un es to zinu.” Pravieši runāja tikai to, ko Dievs viņiem bija atklājis. Bet Jeremija saka ko vairāk – tāpēc, ka Dievs to atklāja, es to zinu. Es zinu. Nevis nojaušu. Nevis iedomājos, bet zinu. Tāpēc, ka Dievs to ir teicis, es to zinu. Nebūtu nepareizi teikt, “es tam ticu”, bet, vai nav tā, ka lietojam vārdu, “zinu”, kā kaut ko vairāk, stiprāk nekā “ticu” vai “ceru”. Tāpēc ir interesanti, ka Jeremija saka, ka tāpēc, ka Dievs kaut ko ir teicis, t.i., atklājis, viņš to zina. Jo, tas, ko Dievs saka, ir patiesība.

Ne vienmēr Bībelē cilvēki zina, ka kaut kas ir patiess. Apustuļi evaņģēlija lasījumā, piemēram. Jēzus, Dievs miesā stāv viņu priekšā un stāsta par ļoti nopietnām lietām, kas drīz notiks – Viņa krustā sišana un augšāmcelšanās. Nekas tamlīdzīgs nav noticis un nekad nenotiks pasaules vēsturē – Cilvēks tiks nonāvēts, apbedīts, un pēc trīs dienām kapā pats sevi augšāmcels. Bet šis noslēpums netika viņiem atklāts. Viņi turpina runāt, kādus amatus katrs ieņems mesiāniskajā valstībā.

Citur Jēzus vaicāja mācekļiem, kas Viņš ir. Kamēr mācekļi deva visvisādas neapgaismotas atbildes, Pēteris saka, “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls” (Mt 16:16). Tad Jēzus teica kaut ko ļoti svarīgu, kā tas attiecas uz mūsu ticību, “Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to neatklāja, bet Mans Tēvs, kas ir debesīs” (Mt 16:17). Respektīvi Jēzus runā par Vispārīgo un Specifisko atklāsmi. Pētera miesa un asinis – jeb kaut kas, kas nāk no viņa, vai ko viņš var redzēt vai pētīt, neveda viņu pie šīs ticības apliecināšanas, bet Dievs Tēvs viņam to atklāja. Mēs nenācām pie ticības, jo mēs bijām gudri un izdarījām pareizo izvēli. Nē! Dievs Svētais Gars, lietojot žēlastības līdzekļus – vārdu un sakramentu atklāja jums, kas ir Jēzus. Tāpat, kā tas notika ar Pēteri, tā tas notiek ar mums un visiem, kas nāk pie ticības.

Iedomājieties vecmāmiņas Bībeli. Jūs zināt, ka tā ir Bībele un ka tā ir dārga grāmata, kuru vērts lasīt. Bet kaut kādā veidā tā paliek plauktā un krāj putekļus. Tā ir Vispārīgā atklāsme. Jūs zināt, kas tā ir, ka tā stāsta par Dievu, un varbūt pat esat dzirdējuši par tādu Jēzu un to, ka Viņš dzimis Betlēmē, cietis Golgātā un augšāmcēlies Lieldienās. Bet tā ir un paliek tikai Vispārīga atklāsme, līdzko Dieva Gars to padara par Specifisku atklāsmi. Personīgu atklāsmi.

Tad kādā dienā Jūs noceļat vecmāmiņas Bībeli no plaukta un sākat to lasīt. Varbūt ir kāds ārējs iemesls – vecmāmiņa ir slimnīcā, varbūt kas cits. Bet, atverot Svēto Grāmatu, Jūs atvērāt uz omes mīļāko vietu, Jāņa evaņģēliju, un Jūs sākat lasīt. Tad Dievs lieto šo rakstīto vārdu un dara to dzīvu jūsu sirdī. Vispārīgā atklāsme kļūst par Specifisko. Un jūs apliecināt “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.”

Kā un kad šis brīnums notiek, paliek Dieva ziņā, jo tās nav mūsu spējas, kas konvertē cilvēkus vai pārliecina viņus par ticību. Tas ir Svētā Gara darbs, kad un kur Viņš atklāj cilvēkiem Jēzus būtību. Kad Svētais Gars atklās Dieva vārdu? Tas paliek Dieva ziņā. Pēteris bija ar Jēzu ilgu laiku, pirms viņam tika atklāts, kas ir Jēzus. Varbūt tas prasīja ilgu laiku, līdz Jūs nācāt pie ticības. Varbūt tas prasīs ilgu laiku jūsu tuviniekiem?

Un tāpēc, ka tas ir Dieva darbs – atklāt, mūsu darbs ir sēt Viņa vārdu pa labi un pa kreisi, kā tas tika stāstīts līdzībā par Sējēju (Mt 13:1-9). Vai ir vērts sēt Dieva vārdu ūdenī kristības sakramentā, ja rezultāti nav tūlīt redzami? Vai ir vērts sēt Dieva vārdu iesvētībās, dievgaldā, Bībeles stundās, dievkalpojumos vai sprediķos, ja rezultāti nav tūlīt redzami? Sējējs teiktu, ka jā. Pravietim Jesajam tika atklāts, ko Dievs saka par savu vārdu, “tāpat tas ir ar Manu vārdu, kas iziet no Manas mutes. Tas neatgriezīsies pie Manis tukšā, bet tam jāizdara tas, ko Es vēlos, un jāizpilda savs uzdevums, kādēļ Es to sūtīju” (Jes 55:11). Dieva godība tiek atklāta visiem Vispārīgā atklāsmē. Bet kad un kur Dievs vēlas, Viņa vārds tiek atklāts cilvēkiem Specifiskā atklāsmē, lai vestu viņus pie pestīšanas.

Noslēgšu ar šo domu. Jeremija teica, ka tādēļ, ka Dievs to ir teicis, viņš zina. Tā arī ar mēs. Tādēļ, ka Dievs kaut ko ir teicis Bībelē, mēs zinām, ka tā ir patiesība. Vai tas ir kaut kas, kas bijis, ir vai būs – tā ir patiesība, un mēs to zinām. Nevis nojaušam vai ceram, ka tā ir patiess, bet zinām. Mierinoši ir tas, ka Dieva vārds ir mūsu drošība un, pēc Jeremijas teiktā, mēs to zinām. Zinām, zinām, zinām! Ja jūs ticat, ka tas, ko Jēzus ir darījis, ir tieši jums, tieši jūsu dēļ, tad jūs ne tikai cerat un vēlaties, ka esat pestīti, bet jūs zināt, ka esat pestīti. Jūs to neesat izdomājušies. Jūs to zināt, jo Dievs to ir teicis, un tas, ko Dievs ir teicis un atklājis ir patiess. Jūs to nevarētu zināt vai attiecināt uz sevi, ja Dievs jums nebūtu to atklājis. Specifiskā atklāsme ir nākusi pie jums, un no tā jūs varat būt droši savā ticībā. Nav vietas šaubām, bet varat Dieva atklāsmē justies droši par savu pestīšanu. Jūs to zināt. Āmen.