Teksti: Īj 19:23-27; Fil 3:17-2; Mt 9:18-26
“Tad Jēzus, pagriezies un to ieraudzījis, sacīja: “Ņemies drošu sirdi, meita! Tava ticība tev palīdzējusi.”” (Mt. 9:22)
Mūsdienās ir, un vēstures gaitā ir bijuši cilvēki, kuri domā, ka ticība pati par sevi ir spēks. Doma ir apmēram tā: ja tu pietiekoši ticēsi, tad tas, kam tu tici, notiks. Ticība šajā izpratnē ir mērāma un, lai tavā dzīvē notiktu kādas lietas, ir vajadzīga ticība noteiktā kvantitātē. Šāda veida domāšanas galējība varētu būt šāda: par mazām lietām ir vajadzīga maza ticība, par lielām lietām—liela ticība. Ja es gribu, lai es tiktu dziedināts no iesnām, ir vajadzīga maza ticība, bet, ja es gribu tikt dziedināts no vēža, ir vajadzīga liela ticība. Šajā piemērā objekts ir ticība, un ticība pati par sevi satur nepieciešamo spēku. Bet vai tas ir pareizi? Vai tas nav apburtais loks, kura rezultāti faktiski balstās uz rezultātiem? Vai ticība ir spēks?
Daži varētu teikt, bet Jēzus taču teica: “Tava ticība tev ir palīdzējusi” tātad, ticībai ir spēks, jo ticība ir tā, kas palīdzēja. Varbūt šajā tekstā šķiet, ka ticība ir izšķirošais elements, bet vai tas tā ir?
Vispirms gribu teikt, ka ticība, ja mēs skatāmies uz to Bībelē kopumā, drīzāk ir aprakstīta kā paļāvība. Ticība ir paļāvība uz kaut ko. Paļāvība uz kādu citu, nevis uz sevi vai pašu ticību. Ticība ir paļāvība uz to, kam mēs ticam—ka tas, kam mēs ticam, var mums palīdzēt.
Piemērs tam varētu būt krēsls. Es redzu krēslu. Es apsēžos uz krēsla. Kur tad ir ticība? Ticība šajā gadījumā ir tajā, kā man ir paļāvība uz to, ka krēsls spēj mani turēt. Es paļaujos uz krēsla spējām. Cits piemērs: bērns droši lec sava tēva rokās, jo viņš paļaujas uz faktu, ka tēvs viņu noķers. Viesībās jūs dzerat to, ko jums pasniedz, jo ticat, ka saimniece dos tēju, nevis indi, jo jūs paļaujaties uz saimnieci.
Tātad ticība ir paļāvība. Tas ir pirmais.
Otrais, ja mums ir problēma, ko vajag atrisināt un mēs to nevaram, tad mēs sākam meklēt palīdzību. Tas ir tas, kas notika ar šo sievieti evaņģēlija lasījumā. Viņai bija slimība, ar ko viņa slimoja daudzus gadus, un slimības dēļ viņai bija jāmeklē palīdzība. Vispirms viņa meklēja palīdzību pie ārstiem, kas ir tikai loģiski. Kad ārsti nevarēja viņai palīdzēt, viņa nāca pie Jēzus, jo bija dzirdējusi, ka Viņš var dziedināt.
Daudziem ir tā, ka problēmas ved viņus pie Dieva. Varbūt tādēļ Dievs ļauj problēmām ienākt mūsu dzīvēs, lai mēs meklētu palīdzību pie Viņa. Dievs varētu dot mums gludu dzīvi bez problēmām, bet tad varētu gadīties tā, ka mēs vispār nemeklējam Dievu, jo nav vajadzības. Tā varētu būt sava veida žēlastība, ko Dievs dod, ka caur grūtībām mēs atrodam ceļu pie Dieva. Nevajadzētu kaunēties par to, jo Jūs esat atraduši Dievu. Problēmas var vest mūs pie Dieva. Tas ir otrais.
Līdzīgi kā sievietei mūsu stāstā, kura gāja pie viena ārsta pēc otra un nevarēja atrast palīdzību, mēs arī saprotam, ka ir lietas dzīvē, kuras var atrisināt tikai Jēzus. Vīram, kura meita bija mirusi mūsu evaņģēlija lasījumā, bija problēma, kuru viņš un neviens cits nevarēja atrisināt. Tikai Jēzus varētu viņam palīdzēt. Gan šī sieviete, gan vīrietis paļāvās uz Jēzu, ka Viņš nāks palīgā. Viņi nepaļāvās uz savu ticību – ja es pietiekoši ticēšu, tad man viss būs labi, nē – viņi dzirdēja par Jēzu un nāca Viņu meklēt. Ticība uz Jēzus personu un uz Viņa spējām dzina viņus pakaļ Jēzum. Tāpēc Jēzus teica sievietei, ka viņas ticība viņai bija palīdzējusi. Ja sieviete neticētu, ka Jēzus varētu viņu dziedināt, viņa nebūtu nākusi. To pašu var teikt par vīru ar mirušo meitu. Viņi abi divi bija kādā situācijā, ar kuru viņi paši netika galā, un ticēja, ka Jēzus var ar to tikt galā.
Mēs arī sastopamies ar tādām situācijām, varbūt ne gluži tādām pašām, bet situācijām, ar kurām mēs netiekam galā. Ticība Jēzum varētu mums palīdzēt, ja mūsu ticība ved mūs pie Jēzus, lai Viņš mums palīdzētu.
Daži uzskata, ka tie, kuri nāk pie Dieva problēmu dzīti nav īsti kristieši – it kā būtu divu veidu kristieši: tie, kuri nāk pie Dieva tāpat vien, un tie, kuri nāk, jo viņi ir pārāk vāji, lai tiktu galā ar savām problēmām. Pirmie ir īstie—stiprie, otrie ir neīstie—vājie. Es gribu izaicināt šo domu, jo galu galā mēs visi esam vāji, sastopoties ar kārdinājumiem. Mēs visi esam grēkojuši. Mēs visi esam dzimuši grēkā kritušā pasaulē. Mēs visi esam dzimuši šķirti no Dieva. Tā ir liela problēma. Tā ir mūsu vislielākā problēma, vai mēs to apzināmies vai nē, un ar šo grēka problēmu mēs, neviens, netiekam galā. Ja tas tā nebūtu, tad Dievs nebūtu sūtījis savu Dēlu, lai Viņš mirtu par mūsu grēkiem. Galu galā mēs visi esam nākuši pie Dieva problēmu dzīti, jo mēs paši netiekam galā ar savu grēku parādu. Tikai Jēzus var palīdzēt mūsu grēkus izdzēst, jo tikai Viņš par tiem ir samaksājis. Tikai Viņš ir brīvprātīgi izlējis savas asinis mūsu dēļ un tikai Viņa izlietās asinis spēj mūs attīrīt no grēka. Tikai Jēzus var vest mūs atpakaļ pie Dieva. Jā, ir lietas mūsu dzīvē, ko tikai Jēzus var atrisināt.
Tāpēc es teicu, ka ir labi, ja problēmas ved mūs ticībā pie Jēzus. Mēs vēlamies, lai Jēzus atrisina laicīgu problēmu, bet mēs saprotam, ka Viņš vēlas atrisināt mūžīgu problēmu. Mēs vēlamies, lai Jēzus mūs dziedina, vai kādā citā veidā palīdz šajā dzīvē, un Viņš to arī dara, jo Viņš vēlas, lai mēs saprotam, ka Viņš var mums palīdzēt iemantot mūžīgo dzīvi. Tas ir Viņa mērķis. Viņš vēlas, lai mēs ticam, tas ir paļaujamies uz Viņu. Mēs nevaram sev palīdzēt, bet Viņš var. Ticība var mums palīdzēt, ja mēs ticam Viņam.
Tātad, Kam mēs ticam, ir izšķirošais. Mana ticība varētu būt ļoti liela, ka salauzts krēsls var mani turēt, un tik un tā es kritīšu zemē, jo es paļāvos uz salauztu krēslu, nevis veselu krēslu. Mana ticība, mana paļaušanās ir nevietā. Krēsls ar salauztu kāja nevar mani noturēt, kaut man būtu milzīga ticība. Ticība šajā gadījumā neietekmē ticības objektu. Ticība salauztam krēslam ir nepiemērota ticība. Šī ticība ir nevietā. Bērns var ticēt, cik viņš grib, ka rotaļlācis viņu noķers, bet tas nenotiks. Tā arī ir nepiemērota ticība.
Jēzus ir teicis, ka Viņš ir vienīgais ceļš uz debesīm. Mēs varam meklēt citu ceļu, un ticēt tam citam ceļam ar visu savu sirdi, bet mēs iesim pazudināšanā. Sieviete mūsu lasījumā tika dziedināta, jo viņas ticība bija Jēzum, kas spēja viņai palīdzēt. Vīrs mūsu lasījumā saņēma atpakaļ savu mirušo meitu, jo viņš paļāvās uz Jēzu, kas spēja pat mirušo augšāmcelt. Ja mēs uzticam Jēzum mūsu problēmas, tad mēs arī redzam, kā Viņš var mums palīdzēt, ja mūsu ticība ir uz Viņu, nevis mācītāja spējām, lūgšanām, talismanu vai ko citu. Lūgšanas palīdz, jo tās ir nestas Jēzum, un, kā mēs zinām, Viņš ir tas, kas palīdz.
Ticībai pašai par sevi nav spēks. Ticība ir paļāvība uz kādu citu. Bibliskā ticība ir paļaušanās uz Dievu caur Jēzu Kristu. Lai Dievs dod, ka mums vienmēr var būt šāda ticība, kas palīdz. Āmen.