“Valentīndiena”, 13.feb.2019. (K.Zikmanis)

Par Valentīndienu. Sv. Valentīns bija 3. gs. Romas priesteris, kas salaulāja jaunus pārus Kristus vārdā. Viņš arī liecināja par Kristu imperatoram. Par to viņš tika ieslodzīts, bet cietumā viņš Dieva spēkā dziedināja cietumnieka pārrauga aklo meitu. Šī brīnuma dēļ viņš tika pieskaitīts pie svētajiem.

Viduslaikos Sv. Valentīns tika pieminēts kā šķīstās mīlestības aizbildnis dēļ tā, kā viņš rūpējās par jaunlaulātajiem. Savās vēstulēs izdziedinātajai meitenei viņš parakstījis “Tavs Valentīns.” No turienes ir mūsdienu tradīcija parakstīt mīlestības vēstules tā.

Valentīndiena saistās ar tādām nevainīgām lietām kā puķes, apsveikumi, romantiskas vakariņas, līdz pat izvirtībai – prezervatīvu buķetes, striptīza dejošana bāros un citām trakām lietām.

Mūsdienās parastam cilvēkam nav ne jausmas, ka Valentīndiena savā būtībā ir cieši saistīta ar Kristu un Viņa mīlestību.

Par mīlestību. Mīlestības īpašības varam lasīt Pāvila 1. vēstulē Korintiešiem 13:4-7: “Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu. Mīlestība nekad nebeidzas.”

Mīlestība nav emocijas, bet izvēle. Kad divi cilvēki “iemīlas”, viņiem ir foršas sajūtas. Kā, lidojot pa mākoņiem. Tas ir labi un normāli. Šīs eiforiskās jūtas var mudināt cilvēku uz nopietnām attiecībām, un tas vēl labāk.

Bet šīs sajūtas kaut kad norimstas. Šī eiforija parasti izgaist. Cilvēki tad sev vaicā nepareizu jautājumu “Vai tad es viņu vairs nemīlu?” Tad, kad šādas jūtas beidzas, īsta mīlestība var sākties.

Loģiskais iznākums no mīlestības ir laulība. Viens vīrs, viena sieva, kas ir atvērti mīlestībai, atvērti dzīvībai (nevis atvērti nāvei, noslepkavojot savus negribētos nedzimušos bērnus abortos). Viens vīrs, viena sieva, kuri nodevušies viens otram uz mūžu.

Laulība ir sevis aizmiršana cita cilvēka (iemīļotā) labā. Laulība, ģimene ir primārā vieta, kur cilvēki mācās mīlēt citus. Jā, mācās. Tas nav, ka mēs jau mākam mīlēt, bet mācāmies mīlēt. Daudzi apdauzās uz šo, domādami, ka viss nāks dabiski. Laulība ir process, kas izveido cilvēku.

Neviens cilvēks nav kā pērle, ar gludām malām, kas nekad neskrāpē blakus pērli. Drīzāk cilvēki ir tādi cieti granīta akmeņi ar asām maliņām, kas skaisti paši par sevi, bet tomēr ar savām “grumbām”. Laulībā, ģimenē, šie akmeņi tiek likti vienā maisā, kur gadiem ejot caur kopīgiem pārbaudījumiem, viņi noslīpē viens otru un dara viens otru vēl glītāku un skaistāku. Šis process var protams sāpēt. Bet rezultāts ir tāds, kādu vēlas Dievs – mēs mācāmies mīlēt tuvāko.

Kāds varētu iebilst, bet kāpēc laulība būtu nepieciešama? Kāpēc nevar vienkārši dzīvot kopā, bez “formalitātēm”?

Laulība nav formalitāte. Laulība ir apsolījums, vai pat stingrāk – nelaužama derība. Apsolījums nepamest otru cilvēku nedz labās dienās, nedz grūtās, nedz slimībās, nedz veselībā. Laulība ir apsolījums Dieva un cilvēka priekšā palikt kopā. Tas ir svarīgs solījums sev un mīļotajam. Tas ir svarīgs solījums bērniem. Tas ir svarīgs solījums.

Kāpēc tas ir svarīgs solījums? Esam dzirdējuši, ka laulībā vīrs un sieva kļūst viena miesa, ka viņi vairs nav divi, bet viena miesa. Nav iespējams tos pēc tam atdalīt, nesabojājot vienu vai otru, vai abus. Kad solījumi netiek turēti un laulības tiek šķirtas, rētas ir dziļas un ilgi dzīst. Kā ebreju rabīni, tā mūsdienu cilvēki spriež, ka varam šķirties jebkura iemeslu dēļ, bet Kristus brīdina, ka drīkstam tikai laulības pārkāšanas gadījumā (Mt 19:9).

Laulība māca mūs nesavtīgi mīlēt otru. Mīlestība ir lēnprātīga, laipna … tā nemeklē savu labumu. Esmu dzirdējis tādu citātu par laulāto mīlestību: “Mīli mani, kad es to vismazāk esmu pelnījis, jo tajā brīdī tas man visvairāk ir vajadzīgs.”

Ko darīt neprecētajiem? Dzīvot šķīstībā un tikumībā, un, kad atradīsi savu otro pusi, tad dzīvo uzticīgu dzīvi laulībā. Atraitnēm Pāvils iesaka dzīvot vienām un ar savu priekšzīmi pamācīt jaunās sievas. Visiem viņš māca dzīvot krietni, ne izvirtībā, bet kā labiem Kristus mācekļiem.

Valentīndiena nav svētki par brīvām mīlestības izpausmēm pa labi un pa kreisi. Valentīndiena mums atgādina, ka mīlestība ir kas dziļāks nekā emocijas vien. Mīlestība ir persona.

Kristus ir Mīlestība. Kad Kristus kāpa kalnā un tika apskaidrots Jāņa, Jēkaba un Andreja priekšā (Lk 9:28-36), tas bija notikums ar dziļu nozīmi dažādos teoloģiskos aspektos. Bet šodien vēlos likt to kontekstā ar to, par ko esam jau runājuši. Jēzus bija ceļā uz Jeruzālemi. Viņš bija ceļā uz visgrūtāko ceļa posmu savā dzīvē. Viņam priekšā bija daudz notikumu – iejāšana pilsētā Pūpolu svētdienā, Pēdējais Mielasts ar mācekļiem un Svētā Vakarēdiena iedibināšana, lūgšana Ģetzemanes dārzā, netaisnā sagūstīšana, viltus liecinieki un netaisna tiesa, nāves soda spriedums, šaustīšana, līdz Viņa miesa bija vienās asiņainās rētās, visbeidzot pienaglošana pie raupja, skabargaina krusta koka, kur Viņš sešas stundas tika atstāts lēnai, mokošai nāvei.

Kāpēc Jēzus tika apskaidrots? Man šķiet divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, lai atkal atgādinātu lieciniekiem, ka Jēzus ir Dieva Dēls, un ka Viņam ir vara pār visu. Bet arī tas bija brīdis, kad Tēvs mīlestībā apskāva savu Dēlu, lai Viņam būtu spēks darīt to, kas bija jādara. Jēzus staigāja krusta ceļu mīlestības dēļ. Viņš noliedza sevi, lai gūtu labumu mums: man un tev.

Viņš savā visvarenībā varēja saskatīt nākotni, un redzēt mūs šodien te sēžam. Viņš mūs redzēja un mūs mīlēja. Tāpēc, ka mīlestība neskauž, Jēzus parādīja savu mīlestību līdz galam, līdz pēdējai asins pilītei.

Rīt, kad jūs svinēsiet Valentīndienu, atcerieties mīlestības īsto definīciju. Mīlestība nav tikai jūtas, bet izvēle – izvēle dot no sevis, lai otram būtu labāk. Un kā Jēzus nav sevi saudzējis, bet atdevis sevi pilnīgi mūsu dēļ, tā arī lūgsim Viņa palīdzību, lai mēs sekotu pa Viņa mīkstajām, asiņainajam, mīlestības pilnajām pēdām.

Ja kāds jums vaicā, vai tu mīli, sakiet tā: nepilnīga ir mana mīlestība, bet ir Viens, kurš ir piepildījis mīlestību ar lielāku jēgu, un es mēģinu Viņam sekot.

Jā kāds jums vaicā, kas ir mīlestība? Sakiet tā: Mīlestība nav tikai jūtas, mīlestība nav eiforija, bet mīlestība ir persona, kas man dota, lai mīlētu un tiktu mīlēts. Āmen.