Teksti: Rm 13:1–14; Lk 8:16–25
“Ikviens lai ir paklausīgs varām, kas valda. Jo nav valsts varas, kā vien no Dieva, un tās, kas ir, ir Dieva ieceltas.” (Rm 13:1)
Kristietis ir problemātiskā situācijā starp zemes valdību un debesu valdību. Mums ir pavēlēts klausīt gan valsts varai, gan Dieva varai. Šis saspīlējums starp valsti un Dievu dažreiz ir ļoti jūtams, citreiz optimālā variantā ir maz jūtams. Jautājums ir, kuros brīžos mēs varam droši pārkāpt valdības lēmumus un kuros nē? Nesen lasīju interesantu rakstu šajā sakarā, ar ko vēlos dalīties ar jums.
Pāvila vēstules Romiešiem 13. nodaļa, ko dzirdējām pirmajā lasījumā šovakar, ir slavena vieta, kur apustulis izskaidro kristiešu attiecības ar valsti. Iepriekšējā nodaļā Pāvils runā par ticīgo attiecībām ar citiem ticīgajiem, kā arī ar tiem, kuri stāv ārpus ticīgo loka. Respektīvi, viņš runā par to, kā attiekties pret citiem indivīdiem, vai tie būtu Baznīcā vai ārpus tās, un kā attiekties pret dažādām grupām. Tagad Pāvils griežas pret lielāko politisko kārtību un kristiešu vietu tajā.
Pirms es eju tālāk, man jāsaka, un tam nevajadzētu nevienu pārsteigt, ka viedokļi kristiešu vidū šajā jautājumā aptver visu spektru – no pilnīgas iesaistīšanās un paklausības varai, līdz pilnīgai atturēšanās un nepaklausībai varai. Luters, skaidrojot ceturto bausli par tēva un mātes godināšanu, arī iekļauj valdību, kad viņš saka, “Mums būs Dievu bīties un mīlēt, ka savus vecākus un kungus nenicinām un neaizkaitinām, bet tos godā turam, tiem kalpojam un paklausām, tos mīlam un cienām.” Kad mēs turam godā tos, kam likumīga vara pār mums, Luters skaidro, mēs turam godā Dievu. Bet ko tas praktiski nozīmē?
Kad mēs lasām Pāvilu, ir iespaidīgi, kāds respekts, cieņa un paklausība viņam ir pret civilo valdību. Vēl vairāk, viņš saka, ka šāda attieksme ir nepieciešama labai kristīgai sirdsapziņai. Cienīt un paklausīt valsts varai, pēc Pāvila teiktā, ir pieprasīts pēc paša Dieva likuma, jo galu galā valsts iegūst savu autoritāti no Dieva. Šo uzskatu varam pretstatīt modernai demokrātiskai idejai, ka valsts iegūst savu autoritāti no tautas. Bibliskā mācība saka, ka valsts ir “Dieva kalpone” (Rm 13:4), grieķiski – Theou diakonos. No vārda diakonos mums ir vārds diakons vai diakonese, kalps, kas pārrauga diakoniju, draudzes kalpošanu. Valsts kalpo Dievam un ir Dieva kalpone.
Tātad izņemot, ja valsts likumi ir pretī Dieva likumiem, valdības lēmumi un priekšraksti ir saistoši pēc sirdsapziņas. Tie nav tikai krimināli kodeksi, ko valsts izsludina, jo tajos gadījumos, kad tā nav pretrunā ar Dieva baušļiem, valsts runā Dieva vietā un ir derīgs avots, lai atklātu Dieva prātu. Nav tāda lieta kā kristīga anarhija.
Šī doma, ka valdība ir no Dieva, varbūt bija visredzamākā nesenajā Karaļa Čārlza III kronēšanā. Senajā ceremonijā Kenterberijas arhibīskaps atkārtoti teica, ka Čārlzs ir mantojis savu karalisko varu no kungu Kunga un ķēniņu Ķēniņa un ka viņš ir atbildīgs Augstākās Varas priekšā. Ceremonijas sākumā, kad viņš tika sveikts Lielbritānijas bērnu vārdā, un vaicāts, kādēļ viņš ir nācis, Čarlzs atbildēja “Es esmu nācis, lai kalpotu, nevis, lai man kalpotu.” Vismaz simboliski te tiek atspoguļota Bibliska saprašana par pareizi sakārtotu varu.
Bet, lai mēs nedomājam, ka Pāvilam bija pārāk ideālistisks skatiens uz valsts varu, tad atcerēsimies, ka imperators, par ko viņš runāja, bija Neirons, un valsts, par ko viņš runāja, bija Romas impērija. Tikai pirms desmit gadiem valsts vara bija izdzinusi visus jūdus, tai skaitā kristiešus, no Romas (Apd 18:2), un pēc četriem gadiem tā pati vara nonāvēs Pāvilu. Vēl vairāk, nieka trīs gadus pēc Pāvila nāves valsts vara pilnā spēkā vērsīsies pret kristiešiem Romā baisā vajāšanā. Citiem vārdiem sakot, Pāvila augstā cieņa pret Romas valdību nebija aiz pieklājības vai izdevīguma, bet tikai un vienīgi aiz principa.
Pāvila mācība par šo tēmu pasaka kaut ko svarīgu par kristīgo mācību par cilvēku, proti, ka cilvēka attiecības ar Dievu nav ierobežotas vienīgi reliģiskajā un ticības sfērā. Šajā pasaulē cilvēks ir saistīts ar Dievu arī politiskā, sociālā un ekonomiskā sfērā. Cilvēka attiecības ar Dievu ir nešķiramas no viņa attiecībām ar visu citu, ieskaitot politiku.
Lasot šīs pārdomas no Māc. Henrija Rīrdona, es nevaru teikt neko citu, kā āmen. Kristiešu attiecības ar valsti dažreiz ir sarežģītas, kā liecina nesenā vēsture. Bet man ir jāpiekrīt, ka valdība ir jāklausa, vienalga kāda tā ir, mūsu sirdsapziņas dēļ. Jautājumi, kuri skar skaidru kristīgu mācību, kā pret mākslīgo abortu, eitanāziju, nedabiskām attiecībām un to legalizāciju v.tml. ir skaidri. Bet ir vienmēr jāatceras, ka ir slidens ceļš starp nepaklausību Dieva likuma dēļ, un nepaklausību mūsu untumu un nepatikas dēļ. Mums ir grēcīgā daba, kam nepatīk tikt ierobežotai. Kā Pāvils saka, “Jo valdītāji nav bīstami labam darbam, bet ļaunam. Tu negribi bīties valsts varas, labi, dari to, kas labs, tad tu saņemsi viņas uzslavu, jo tā ir Dieva kalpone tevis labā.” (Rm 14:3)
Visbeidzot es gribu pacelt jautājumu, uz ko man nav skaidras atbildes. “Tā ir Dieva kalpone tevis labā.” Kas mums, kā kristiešiem, ir jādara, kad valsts ir naidīga pret mums? Agrīnie kristieši bija pasīvi valsts priekšā un labprātīgi cieta mocekļu nāvē. Vēlāk protestanti cēla ieročus pret katoļu valdniekiem un otrādi. Mūslaikos disidenti kā Bonhēfers nacistiskajā Vācijā, Solžeņicins padomju Krievijā, Kolakovičs Čehoslovākijā un daudz citi kristieši iedvesmoja pretošanās kustības, kas sacēlās pret valdošajām iekārtām. Man liekas, ka no malas es zinu, kur ir robeža starp nelegālu dumpi un leģitīmu pretošanos, bet vai es to atpazīšu, kad es būšu notikumu vidū? Varbūt autors Rods Drehers dod mums atbildi savā grāmatā “Nedzīvo pēc meliem”, kad viņš saka, ka mums ir jādzīvo Dieva patiesībā un pēc visa, kas ir patiess. Lai Dievs dod mums visiem, kā indivīdiem, tā Baznīcai, tiktāl, cik tas nepārkāpj Dieva likumu, klausīt tām varām, kam ir atbildība par mums Dieva priekšā; lai tās varas rūpējas par savu Dieva doto varu ar uzmanību, darot labu un sargājot tautu; un lai mēs visi locītu ceļus Tās Varas priekšā, zem kuras mēs visi stāvam. Āmen.