“Vārdiem ir sekas”, 14.mar.2021. (K.Zikmanis)

Teksti: Jes 52:7–10; Gal 4:22–31, 5:1a; Jņ 6:1–15

“Cik mīlīgi ir kalnos prieka vēstneša soļi, kas vēstī mieru, atnes labas ziņas un sludina pestīšanu, kas saka Ciānai: tavs Dievs ir ķēniņš!” (Jes 52:7)

Pirms vairākiem gadiem mani draugi Amerikā šķietami amizanta, bet īstenībā nopietna iemesla dēļ atstāja savu ilggadējo draudzi. Iemesls bija padomes izvēlētais sauklis draudzei, ar no tā izrietošām sekām. Varētu šķist ārišķīgi – pamest ilggadējo draudzi kāda saukļa dēļ, kas savā būtībā ir tikai vārdi. Bet padomājiet! Vārdiem ir liels spēks, un vārdiem ir nozīme, un vārdi var vest mūs pa labi vai pa kreisi, pa pareizu ceļo vai nepareizu.

Šīs sauklis ne vien bija sacēlis strīdu draudzē, bet arī manu draugu ģimenē, jo sanāca tā, kā viņu dēls bija padomē un dedzīgi aizstāvēja šo saukli, kamēr vecāki bija pret. Vismaz dedzīgi pret to, kā šis sauklis tika lietots. Tā nu sanāca, ka bija skandāls ne vien draudzē, bet arī ģimenē. Kādas šausmas!

Sauklis virspusīgi šķiet nevainīgs – “Viss ir par žēlastību.” Atslēgas vārds bija “žēlastība.” Neiedziļinoties mēs visi varētu piekrist – viss ir par žēlastību. Jā. Tiešām. Viss kristīgajā dzīvē ir par žēlastību. Kristus darbs pie krusta – tā ir žēlastība. Mūsu atgriešanās pie Dieva – tā ir žēlastība. Ticīga sirds un mūsu rakstura izmaiņas – viss žēlastības darbs. Ne kripatiņa mūsu. Tā ir dāvana mums no Dieva, jo vārds “žēlastība” grieķu valodā nozīmē “dāvana.”

Viss kristīgajā dzīvē ir par žēlastību. Bet ja viss kristīgā dzīvē ir par žēlastību, kādēļ mani draugi uzskatīja par vajadzīgu strīdēties ar savu dēlu un atstāt savu mīļoto draudzi šī saukļa par žēlastību dēļ? Kā visās lietās, kad runājam, svarīgs ir konteksts.

Pirmkārt, šis notikums norisinājās progresīvā draudzē. Progresīvās draudzes uzskata, ka ir uz viena viļņa ar pasauli – tas, kas modē pasaulē, ir modē arī Baznīcā. Pasaules gars nosaka toni Baznīcas mācībā, pielūgsmē u.t.t. Šī draudze uzskatīja par vajadzīgu uzsvērt, un es saku uzsvērt vēsti, ka visi ir aicināti tādi, kādi viņi ir. Vienalga, kāda ir viņu pagātne, vienalga, kāds ir viņu dzīvesveids, vienalga, kādi ir viņu uzskati.

Atkal tas neizklausās problemātiski. Cilvēki atnāk uz baznīcu, kādi viņi ir, nevis kādus mēs gribam viņus redzēt. Dziesmu grāmatā ir dziesma, kas skan “Kāds esmu, tāds es atnāku,” kas bija iemīļota Brāļu draudzēs un mūsdienu Baptistu draudzēs. Grūti iedomāties mūsdienu Baptistu draudzi Amerikā, kas nedziedātu šo dziesmu.

Tad kur ir problēma? Problēma ir kontekstā. Šis, it kā nevainīgais sauklis bija nedaudz sagrozīts, lai tā vēsts vairs netiktu sludināta pareizi. Oriģinālā doma šai dziesmai bija, nāc, kāds tu esi, Jēzus tevi mazgās, Jēzus tevi piedos, Jēzus tevi taisnos. Nāc ar savām problēmām un grēkiem un Jēzus tevi izmainīs.

Bet šī pieminētā draudze saprata lozungu “Viss ir par žēlastību”, kā “nāc, kāds tu esi, un paliec tāds, kāds tu esi. Mūsu draudzei nav nepieciešama atgriešanās.” Esi alkoholiķis? Paliec laimīgs alkoholiķis! Esi gejs? Paliec gejs! Sit savu sievu? Turpini! Esi baltā ragana? Esi baltā ragana!

Es, protams, pārspīlēju viņu pozīciju. Galvenais jautājums bija par homoseksuāļiem. Un pozīcija bija, ka, ja viss ir par “žēlastību”, ar kādām tiesībām draudze drīkst to apšaubīt? Lai paliek! Visi nāk, kā ir teikts, “žēlastībā” un saņem visu no žēlastības. Nevajag atgriešanās.

Kādā karstā sarunā ar saviem vecākiem, dēls pateica maniem draugiem kārtējo reizi, ka “Viss ir no žēlastības”, kad viņam pieleca. Viss ir no žēlastības. Ja viss ir no žēlastības, tas nozīmē, ka ir jābūt kādam grēkam, kam vajadzīga žēlastība. Ieklausieties šajā svarīgā atklājumā: ja viss ir no žēlastības, tad jābūt kādam grēkam, kam vajadzīga žēlastība, vajadzīga piedošana.

Tas, kas viss ir no žēlastības nozīmē, ka ir kāds noziegums, ko vajag apžēlot. Tas ir, kas dara žēlastību tik apbrīnojamu – tā vietā, kur vajag saņemt sodu, cilvēks saņem dāvanu. Tā vietā, kur vajag saņemt sodu, cilvēks saņem piedošanu. Tas ir apžēlošanas darījums. Netieši šajā darījumā ir atgriešanās. Mainīšanās. Vēlme mainīties. Dēls bija sapratis, ka veids, kā draudze lieto vārdu “žēlastība”, bija bez šīs vēlmes mainīties, bez šīs atgriešanās. Dēls saprata to lielo kļūdu, ko draudzes padome bija pielaidusi. Viņi sludināja evaņģēliju bez evaņģēlija spēka. Kristus sludināja: “Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz evaņģēliju!” (Mk 1:15b). Atgriezieties un ticiet! Nevis ticiet, ko gribiet. Dēls bija sapratis, ka īsta žēlastība apklāj īstu grēku, nevis veido skaistu saukli.

Šis ir evaņģēlija spēks, kur īsti grēki tiek apklāti, piedoti un izdeldēti. Ja likums var tikt pasludināts par spēkā neesošu, tad žēlastībā grēks tiek pasludināts kā vienkārši neesošs. Kristus pie krusta to ņēma un samaksāja.

Bet, lai šis vārds būtu priecīgs, ir jāsaprot, kāds drauds katrs grēks ir mūsu dzīvei. Grēks nav vienkārši sliktas lietas, ko mēs darām. Grēks ir kā nazis, ar ko paši griežam savas vēnas. Lai saprastu, cik priecīgs ir evaņģēlijs, ir jāsaprot, cik baiss ir grēks.

Spriedzes filmu beigas ir tik priecīgas, jo mēs redzam varoni, ejot caur patiesām šausmām. Ja vēlamies kastrēt filmu – noņemiet šausmas un ļaujiet varonim tikt pie kārotām beigām bez tām. Ja vēlaties bezspēcīgu evaņģēliju, tad padariet grēku par tādu nieku vien. Pavaicājiet sev, ja grēks būtu tāds nieks vien, vai Debesu Tēvs būtu sūtījis savu mīļoto Dēlu izciest tādas mokas tāpat vien?

Tāpēc, ka mani draugi saprata, cik svarīgi ir vārdi “Viss ir par žēlastību” viņi biji gatavi paciest izsmieklu draudzē un zaudēt pat attiecības ar savu dēlu. Vārdi ir svarīgi, jo dažreiz tie atdala dzīvību no nāves.

Jesaja teica: “Cik mīlīgi ir kalnos prieka vēstneša soļi, kas vēstī mieru, atnes labas ziņas un sludina pestīšanu.” Kāpēc šie soļi ir tik ‘mīlīgi’? Vai kāpēc jaunajā tulkojumā šie labā vēstneša soļi ir ‘tīkami’? Mīlīgi. Tīkami. Jo tie nes labas ziņas. Labas ziņas ir tas pats vārds evaņģēlijs. Labā vēsts. Prieka vēsts. Vēsts, ka Dievs vairs nav dusmīgs uz mums un mūsu grēkiem. Viņš par mums apžēlojas. Tā nav maza lieta. Iedomājieties sēdēt cietumā, gaidot nāves soda izpildi. Tā nav smiekla lieta. Tu tūlīt mirsi par savu nodarīto. Vienīgais, kas var izglābt, ir prezidenta dota apžēlošana. Būs vai nebūs? Tā ir ļoti nopietna lieta!

Un tad, pēdējā stundā, atnāk vēstnieks ar labām ziņām – tu esi apžēlots. Vai jūs neraksturotu šos soļus, kā mīlīgus, tīkamus? Un kā vēl!

Un tādiem mums vajadzētu būt katru reizi, kad dzirdam vārdus: “Es jums pasludinu Dieva žēlastību un apliecinu pēc Kunga Jēzus Kristus pavēles, ka visi jūsu grēki ir jums piedoti Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā.” Tas ir gaviļu moments! Tas ir prieka moments! Tas ir evaņģēlija moments. Un tās ir gaviles, prieka un evaņģēlija moments tikai tiem, kuri ir sapratuši, cik tuvu nāvei mēs esam bijuši.

Tāpēc mani draugi bija gatavi cīnīties par šo vārdu pareizu saprašanu. Nevis “Hī, hī! Ho, ho!” moments. Bet dzīvības un nāves moments.

Lai Dievs dod, ka mēs vienmēr sagaidām Viņa mīlīgos prieka vēstnešu soļus tādus, kādi tie ir – kas nes mieru un pestīšanu. Āmen.