“Ved draugu pie Kristus”, 15.jan.2023. (K.Zikmanis)

Teksti: Jes 49:1–7; 1Kor 1:1–9; Jņ 1:29–41

“Abi mācekļi dzirdēja viņu tā runājam un sekoja Jēzum.” (Jņ 1:37)

Vai jūs esat kādreiz lasījuši evaņģēlijus un izbrīnījušies par to, cik viegli apustuļi pameta savu nodarbošanos, pat radus un draugus, lai sekotu Kristum? Es zinu, ka es esmu. Kas lika viņiem tā rīkoties? Man bija vajadzīgi 10 gadi, lai atbildētu uz Dieva aicinājumu kļūt par mācītāju! Cik ilgi ir pietiekami ilgi, lai būtu pārliecināts, vai precēties un dibināt ģimeni? Cik gadu pagāja un cik profesijas izmēģinājāt, līdzko jūs sapratāt, ka esat atraduši savu aicinājumu? Svarīgiem lēmumiem ir nepieciešams laiks un nopietna apdomāšana. Tautas gudrība saka: septiņreiz nomēri, vienreiz griez. Katram cilvēkam ir nepieciešams stingrs pamats zem kājām. Ja tas tā ir, kādēļ tik daudz cilvēku toreiz mēroja tālu ceļu tuksnesī no visām debess pusēm, lai klausītos pravieti pie Jordānas upes, kas ģērbies dīvainās drēbēs, ar vēl dīvaināku diētu? Cik daudzi būtu gatavi iet uz Daugavmalu klausīties tādu neparastāku vīru mūsdienās? Un tad, kādēļ no malu malām cilvēki pameta visu, lai sekotu nepazīstamam namdarim no Nācaretes? Šorīt apskatīsim trīs lietas: sagatavošanās, aicinājums un gatavība.

Nav viegli atstāt visu un sekot nezināmam sludinātājam. Nav viegli pamest zināmo un “uz dullo” pārcelties citur. Varbūt filmās tas tā notiek, bet personīgi, izņemot manu tanti un tēvoci, kuri, kādu dienu pazuda, lai slepus apprecētos un pārceltos uz Kaliforniju, es nepazīstu nevienu, kurš pēkšņi mainīja pilnīgi visu savu dzīvi. Tad kāpēc mēs lasām par tik daudz jūdiem, sevišķi pēc Vasarsvētkiem, kas pameta savu reliģiju, savu kultūru, bieži savas ģimenes, lai kļūtu par kristiešiem un sekotu augšāmceltajam Kristum? Kā es gribētu darīt kā Pēteris un ar vienu sprediķi atgriezt 3000 cilvēku! Es slavēju Dievu, ja vien 10 procenti no iesvētāmajiem paliek aktīvi draudzē, vai kādam pēc sprediķa pamostas sirdsapziņa un viņš nāk uz grēksūdzi, lai saņemtu atbrīvošanu. Ir bijušas atmodas daudz un dažādās vietās, tai skaitā Latvijā (Pirmā Atmoda un Brāļu draudžu kustība), bet mēs nevaram plānot atmodu – nu labi, aiznākam trešdien, šeit pl. 19:00 būs atmoda. Tā tas nenotiek. Tā ir žēlastības dāvana, kad tautas vairums izjūt savu grēku un meklē glābiņu pie Kristus.

Jēzus laikā ebreju tauta bija sagatavota Mesijas nākšanai. Viņi zināja aptuvenu laiku, vietu un varēja lasīt laika zīmes, ka Viņa nākšana ir tuvu. Es tikko pabeidzu lasīt grāmatu, ko sarakstījis viens ebrejs 19.gs., kurš kļuva par mācītāju un ekspertu jūdu mācībā. Skaidrojot visus pravietojumus no rabīnu perspektīvas un, atklājot visus ebreju komentārus (Mišnu, Talmudu u.c.), viņš saka kaut ko brīnumainu. Farizeji, Rakstu mācītāji, priesteri un rabīni bija “izkoduši” visus pravietojumus par Mesiju, un viņi zināja teju visu par viņu. Ederšeims raksta, ka iespējams, ka ebreju elite pat zināja, ka Jēzus ir Mesija, bet lepnums, mantkārība, varaskāre un vienkārša neticība aizkavēja viņus nākt pie Kristus.

Toties neizglītota, vienkārša tauta, kuru tautas elite nicināja, bija gatava dzirdēt Labo Vēsti. Gadsimtiem viņi bija gaidījuši Mesiju. Jēzus laikā bija lērums viltus mesiju, jo visi zināja, ka Viņa laiks ir klāt. Tauta bija gatava. Tā bija kā glāze, kas ir tik pilna ar ūdeni, ka vēl viens piliens un viss gāzīsies pāri.

Vai cilvēki mūsdienās uz ko gaida? Vai cilvēki ir gatavi un gaida kaut kādu Mesiju? Es domāju, ka ne. Neviens negaida kādu, kas piedos viņiem viņu grēkus, jo postmodernā sabiedrībā vienīgais grēks ir domāt, ka tev ir grēki. Bet es domāju, ka cilvēki gaida, ko citu. Cilvēki gaida laicīgo mesiju (resp. antikristu), kas “izglābtu” mūs no mūsdienu likstām – klimata izmaiņām, neiecietības, inflācijas, nevienlīdzības, kariem, u.t.t. Cilvēki gaida kādu, kas ieviestu paradīzi virs zemes bez piepūles, bez grēksūdzes. Tie, kuri ir gatavi saņemt īsto Kristu, ir tie, kuri apzinās savus trūkumus, savus grēkus. Tāpēc, ja mēs tikai sludinām cilvēkiem, ka Jēzus dēļ tu esi glābts – parastam cilvēkam ir jautājums, “glābts no kā?” Un, ja mēs “no zila gaisa”, kā sendienu pravieši sākam sludināt elles uguni neatgrieztajiem, mēs nevis viņus atgriezīsim, bet drīzāk atgrūdīsim dusmās. Ja cilvēks nav gatavs dzirdēt evaņģēliju, mēs būsim izkaisījuši sēklu uz ceļa, kur velns to zog. Bet, ja augsne ir sagatavota, viss, kas ir vajadzīgs, ir tā pēdējā pilīte, lai notiktu atgriešanās ūdenskritums.

Nākamais ir aicinājums. Likt kādam piedzimt no augšienes nav atkarīgs no mūsu runas stila, mūsu gudrības, no tā, cik skaisti dzied koris, spēlē ērģeles vai citām ārišķīgām lietām. Tas, vai cilvēks nāk pie Dieva, ir Dieva darbs. Jēzus pats saka, “Neviens nevar nākt pie Manis, ja Tēvs, kas Mani sūtījis, to nevelk” (Jņ 6:44). Bībelē ir daudz pantu par izredzētību, bet kā luterāņi, mēs par to daudz nedomājam, jo tas, kas ir izredzēts pestīšanai, ir Dieva apslēptajā prātā. Tikai Dievs zina, kurš atsauksies pestīšanas aicinājumam. Mēs nezinām, un mums nevajag zināt. Mūsu darbs ir sludināt Kristu visai radība. (Mk 16:16)

Pēdējais, par ko es gribu runāt, ir gatavība. Jēzus salīdzina cilvēku atgriešanos ar pļauju. “Redziet, Es jums saku: paceliet savas acis un skatiet druvas, kas jau ir baltas pļaujai” (Jņ 4:35). Ja godīgi, vai Jēzus teica šo frāzi tikai apustuļiem, kuri dzīvoja laikā, kad Israēls bija gatavs pļaujai, vai Viņš ir teicis to visai savai Baznīcai – es nezinu. Jo, kā es jau minēju, ja mēs paceļam savas acis un skatāmies uz druvām mums apkārt, man šķiet, ka tās nav gatavas pļaujai. Bet tās ir tikai manas domas. Nesen runājot ar Māc. Raimondu Mežiņu (kā arī citiem mācītājiem), mēs apspriedām, ka ir viegli pamanīt piem., iesvētāmos, kuri klausās ar lielu interesi (resp. ir gatavi), un kuri skatās pulkstenī (resp. nav gatavi).

Noslēgšu ar šādu domu. Lasot jūdu ekspertu Ederšeimu, es iemācījos, kaut ko par apustuļiem un sievietēm, kas sekoja Jēzum, ko es nezināju un nebiju iedomājies. Ebreji tanī laikā bija maza tauta. Līdzīgi latviešiem, viņiem nebija grūti atrast attālus radus darba kolēģu vai draugu vidū. Piem., Jānis Kristītājs bija Jēzus brālēns. Ir viegli to zināt, jo ebrejiem ir ļoti svarīgi ciltskoki. Ir divas dzimtas, kam viņi seko ar īpašu uzmanību – Levītu dzimtai (priesteri un tempļa kalpotāji) un Dāvida dzimtai, jo no viņa pēcnācējiem nāks Mesija. Šiem ciltskokiem joprojām tiek sekots līdz šai dienai. Ja tiem seko mūsdienas, vēl jo vairāk Jēzus laikā. Gan Marija, gan Jāzeps bija no Dāvida dzimtas un cilts. Visi Jēzus radi bija zināmi. Tāpēc Ederšeims var teikt ar diezgan lielu precizitāti, ka puse no Jēzus apustuļiem, piem., Jēkabs un Jānis bija Jēzus tuvāki vai tālāki brālēni, un Salome (viņu māte) bija Marijas māsa un Jēzus tante.

Es šo pieminu, jo savā ziņā Jēzus iesāka ar tiem, kurus viņš pazina. Varbūt tāpēc bija vieglāk šiem apustuļiem sekot Jēzum – jo viņi bija sagatavoti, aicināti, gatavi un pazīstami.

Ne ikkatrs pēc Svētā Gara dāvanas un aicinājuma ir evaņģēlists – tāds, kurš var uzrunāt jebkuru garāmgājēju un pievest Kristum. Ja gribat zināt vairāk par to, vaicājiet mūsu Aivaram (Ozoliņam), kas ar savu komandu katru sestdienu sludina Kristu Rīgas ielās.

Bet uz ikvienu attiecas pavēle sekot Jēzus teiktajam, “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes, tādēļ ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis; un, redzi, Es esmu ar jums ik dienas līdz laiku beigām” (Mt 28:18-20). Neuztraucieties – es mācīšu un kristīšu, uz to es esmu aicināts un iecelts. Bet jūs meklējiet tos, kuri jums apkārt – radi un draugi, kuri meklē atbildes uz dzīves svarīgākajiem jautājumiem. Ir teiciens Via de Cristo kustībā – “Iegūsti draugu, esi draugs, ved draugu pie Kristus.” Mūsu misija nav sist ikkatram ar Bībeli pa galvu. Mūsu misija ir meklēt tos, kuriem ir vajadzīgs draugs darba vietā, kaimiņos, rados. Un nevis sākt ar Kristu, bet vienkārši būt draugam, uzticīgam draugam. Tad, kad jūs esat kļuvuši par labiem draugiem, kuri uzticas viens otram, stāstiet savam draugam par jūsu vistuvāko draugu – Kristu, kas var palīdzēt. Vediet savu draugu uz baznīcu un draudzes aktivitātēm. Lūdziet par viņu! Ved draugu pie Kristus!

26. janvārī pl. 19:00 mazajā zālē sāksies iesvētes mācība. Pavadiet savu draugu uz mācībām! Es saku pavadiet, jo ir vieglāk cilvēkam spert dzīvi mainošu soli kopā ar draugu, nekā vienam. Ja Jēzus aicināja savas paziņas mainīt savas dzīves kopā ar Viņu, jūs varat darīt to pašu. Āmen.