Teksti: Am 5:6–7, 10–15; Ebr 4:12–16; Mk 10:17–3
“Vienas lietas tev trūkst.” (Mk 10:21)
Es atceros, ka pirms vairākiem gadiem es vadīju iesvētes mācību kādā draudzē, un diskusija mainījās uz tēmu par mantu un īpašumiem. Vēl specifiskāk: vai Baznīcai ir tiesības turēt īpašumus vai krāt mantu? Personīgi man liekas interesanti, ka lielai daļai cilvēku ārpus Baznīcas interesē tieši šis jautājums – vai ir morāli pareizi, ka Baznīcai pieder īpašumi, kamēr pasaulē pastāv nabadzība? Bet tikpat labi varam jautāt, vai ir morāli pareizi, ka viņiem pašiem ir īpašumi vai manta, kuru pārdošana varētu palīdzēt nabadzīgajiem. Tas ir apburtais loks, tukša prātošana, kas neko neatrisina. Visdrīzāk, tas ir viņu mēģinājums aizrādīt Baznīcai kādā lietā un aizbildinājums nenākt uz baznīcu.
Tas ir fakts, ka Jēzus teica, “Ej un pārdod visu, kas tev ir, un izdali nabagiem”, bet kāds bija konteksts un kādēļ Viņš tā ierosināja? Vai Viņš to teica kā pavēli visiem, visos laikos, visās vietās? Domāju, ka nē. Atslēga Jēzus teiktajam ir panta sākumā: “Vienas lietas tev trūkst.” Apskatīsim, kas ir šī viena lieta, kas trūkst.
Šis vīrs, kas nāk pie Jēzus, ir meklētājs. Viņam ir nopietni jautājumi. “Kas man jādara, lai es iemantotu mūžīgo dzīvību?” Šis ir cilvēks, kurš saprot, kas ir svarīgi šaipus mūžībai, un tā ir pati mūžība. Iespējams, šis vīrs ir dzirdējis, ka Jēzus teica, “Meklējiet vispirms Dieva valstību un Viņa taisnību, tad jums viss pārējais tiks iedots” (Mt 6:33). Šis vīrs meklē šo valstību, un vēlas zināt, kā to sasniegt.
Šādu cilvēku nav daudz, bet viņi ir nopietni. Es pazīstu kādu cilvēku, kurš bija apjucis savā jaunībā, kam trūka miers dvēselē, “kas [nezināja] atšķirt savu labo roku no kreisās” (Jon 4:11), kā Dievs Jonam raksturoja pazudušos Niniviešus. Kad viņš satika divas kristietes un redzēja, ka viņām ir tas miers, kas viņam dzīvē trūkst, viņš uzstājīgi vaicāja – “to, kas jums ir – man vajag! Kā lai es to dabūju?” Šis vīrs mūsu stāstā bija tikpat nopietns un varētu domāt, tikpat uzstājīgs.
Mēs lasām, ka, “Jēzus, viņu uzlūkojis, to iemīlēja.” Jēzus uzreiz saprata, ka šis cilvēks bija apjucis savā domāšanā par to, kā sasniegt Debesu valstību. Viņš bija sirsnīgs, pat dedzīgs savos meklējumos, tomēr viņš kaut ko nebija sapratis. Uz jautājumu “vai tu esi turējis Baušļus?”, viņš atbildēja, “Jā! Visus!” Nu, redziet viņa apjukumu, viņa kļūdu, viņa nespēju atšķirt, kura roka ir kura, un nespēju atšķirt labu no ļauna!
Mēs jau zinām, vismaz ceru, ka zinām, ka mēs nespējam pildīt Baušļus, lai sasniegtu Debesu valstību. Mēs zinām, ka Debesu valstību var sasniegt vienīgi no Dieva žēlastības caur ticību, ka tas nav no mums, tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos, kā Pāvils raksta vēstulē Efeziešiem (Ef 2:8-9). Šis ir kristīgās ticības pamatakmens. Mēs nevaram ar saviem darbiem nopelnīt debesis. Tā ir Dieva dāvana Kristū. Punkts un āmen.
Bet šis vīrs to nezināja. Viņš domāja, ka, ja viņš turēs Bauslību, viss būs kārtībā un viņš sasniegs kāroto mērķi. Šī ir parasta, normāla cilvēku domāšana, vai viņi pazīst Baušļus, vai nē. “Es taču esmu labs cilvēks. Nedaru nevienam pāri. Mēģinu darīt labu.” Šāda domāšana nav tikai tur—ārā, pasaulē, bet, kā jau teicu, šī ir parasta, normāla cilvēku domāšana – arī mūsu. Mēs gribam domāt labu par sevi līdzīgi kā šis vīrs domā labu par sevi. “Es to visu pildu”, viņš saka. Bet Jēzus, šo vīru (un līdz ar to arī mūs) iemīlēdams, varbūt varam teikt apžēlodams, tālāk teica, “Tev vienas lietas trūkst.”
Tad Jēzus turpina, sakot šim vīram, kurš bija ļoti bagāts, lai viņš pārdod visu, izdala nabagiem un seko Jēzum. Varētu domāt, ka runa ir par mantu un bagātību, bet īstenībā tas tā nav. Runa ir par dvēseles spoguli. Baušļi, ko Jēzus citēja, bija par tuvākmīlestību. Jēzus gribēja parādīt šim bagātajam vīram, ka kaut viņš domāja, ka pilda Baušļus, sevišķi par mīlestību pret tuvākajiem, īstenībā viņš to nedara, jo nevēlas dalīties pat ar mazumiņu – nemaz nerunājot ar visu – ar nabagiem. Viņš ir skops.
Ir viegli domāt, ka es pildu Baušļus, jo tie ir sacīti vispārīgi – “tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu” (Gal 5:14). Ko tas īstenībā nozīmē? Ir viegli teikt, ka es mīlu savu augšstāva kaimiņu, līdzko viņš appludina manu dzīvokli un neuzņemas atbildību par to. Jēzus paņem šo vispārīgo bausli par tuvākmīlestību un dara to konkrētu šim vīram, šajā situācijā. Tas ir tas, ko dara dvēseles spogulis.
Es ceru, ka jūs visi esat dzirdējuši par dvēseles spoguli. Ja ne, nedaudz skaidrošu, kas tas ir un kam tas derīgs. Varat atrast dvēseles spoguli mūsu mājaslapā zem virsraksta “Grēksūdze”. Šādi spoguļi ir jautājumi, balstīti uz Dievvārdu, kas dara vispārīgus Baušļus par konkrētiem.
Piemēram, Bauslis “Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā” ir vispārīgs. Tagad ieklausieties un pārdomājiet, kad es lasu specifiskākus jautājumus attiecībā pret Dievu un kā šis Bauslis kļūst personisks: “Vai esmu nācis pie Dieva tikai, lai prasītu, nevis lai pielūgtu, pateiktos, mīlētu?”, “Vai esmu gaidījis, lai Dievs pats sevi atklāj, tā vietā, lai meklētu Viņu ikdienas dzīvē?”, “Vai nepamatoti, bez būtiska iemesla neizlaižu svētdienas un svētku dievkalpojumus?” Vispārīgs Bauslis kļūst personisks.
Jēzus pavēlēja, ka mums jāmīl tuvāko, kā sevi pašu. Bet, ko tas īsti nozīmē? Mēs varam atrast konkrētus jautājumus dvēseles spogulī par tuvāko: “Vai es esmu licis centrā sevi, nerēķinoties ar citiem?”, “Vai neizturos nevērīgi pret citu sāpēm un grūtumiem, vai apzināti nenovēršos no situācijām, kur nepieciešams mans atbalsts?”, “Vai es esmu darījis ļaunu, izsakot apgalvojumus (patiesus vai nepatiesus), kas nomelno citus?”
Neaizmirstiet par vistuvākajiem – ģimeni: “Vai es esmu bijis īsts draugs un spēka avots savam dzīvesbiedram?”, “Vai ar atbilstošu cieņu izturos pret saviem vecākiem un ģimenes locekļiem, kā ar tiem, kam laicīga vai garīga atbildību par mani?”, “Vai esmu pārspriedis ar citiem savu tuvinieku kļūdas?”
Visbeidzot, varam grēkot arī pret sevi: “Vai esmu attaisnojis savas vainas, jo grēks ir tik pierasts, vai to ir izraisījis sabiedrības spiediens?”, “Vai esmu bijis iedomīgs, lepns, vai atļāvies būt aizskarts?”, “Vai esmu atzinis savus ierobežojumus un tos pieņēmis?”
Dvēseles spoguļi piespiež mūs ieskatīties dziļāk mūsu personībā nevis, lai iemīdītu mūs dubļos, bet, lai mēs saprastu, ka galu galā garīgajās lietās mēs nespējam būt pilnīgi. Jēzus iemīlēja bagāto vīru. Viņš negribēja uzlikt viņam vēl lielāku smagumu. “Seko Man!”, teica Jēzus. Kad mēs pārmeklējam savu sirdsapziņu, rezultātam vajadzētu būt, ka sekojam Jēzum. Jēzus saka mācekļiem, jūs esat atstājuši visu, jūs nepaļaujaties uz sevi, bet esat sekojuši Man. Jums visas lietas tiks piemestas, tikai turpiniet paļaujaties uz Mani par visu – ka Manā žēlastībā jūs varēsiet ieraudzīt savas kļūdas, trūkumus un grēkus; ka Manā žēlastībā jūs varēsiet tos izsūdzēt Man; ka Manā žēlastībā jūs saņemsiet grēku piedošanu; un ka Manā žēlastībā tiksiet atspirdzināti un svētīti. Tad varēsiet turpināt staigāt šo šauro ceļu kopā ar brāļiem un māsām.
Šodienas teksts nav par naudu, mantu vai īpašumiem. Runa ir par pārkāpumu un šķēršļu apzināšanos, lai tie var tik atklāti un Jēzus žēlastības gaismā izsūdzēti un pārvarēti. Jēzus skatās uz mums arī ar mīlestību un gaida, ka mēs atzīsimies, ka savā spēkā mēs nevaram pildīt visu, nevaram sevi atpestīt, bet, paļaujoties vien uz Viņu, mēs sasniegsim mūžību. Āmen.