Teksti: Apd 1:1–11; Ef 1:15–23; Lk 24:44–53
“lai viņi būtu viens, tāpat kā mēs.” (Jņ 17:11b)
Kad cilvēki domā par “vecajiem, labajiem laikiem”, ir tikai dabiski tos atcerēties caur rozā brillēm. Atcerēties labo un piemirst slikto varbūt ir pat labi, lai nekļūstam īgni un rūgti, jo vecāki kļūstam. Ir pat iespējams, ka cilvēki kļūst nostalģiski par pagātni un nedaudz idealizē notikumus un noskaņojumus. Ja cilvēki to mēdz darīt ar savām dzīvēm un atmiņām, cik daudz vairāk par laikiem, periodiem un notikumiem, kas notikuši, pirms mēs piedzimām. Trimdā cilvēki mēdz sapņot par Ulmaņa laikiem, un cik viss bija ideāli.
Kā tas ir laicīgā sfērā, tā arī ticības sfērā – ir viegli idealizēt kādu laikmetu vai periodu. Cik brīnišķīgi bija Brāļu draudzēs! Visi bija ticīgi, neviens nedzēra, un cietumi bija tukši, jo visi dzīvoja tikumīgi. Jā, tas bija brīnišķīgs laiks mūsu zemei un tautai, bez kura pirmā latviešu atmoda nebūtu bijusi iespējama. Bet ticēt, ka viss bija kārtībā un latviešu bāleliņi to vien darīja, kā dziedāja zem baltiem bērziem, ir ne vien naivs uzskats, bet pat bīstams un divdimensionāls, jo tad mēs neredzēsim to labo, ko Dievs šodien dara pie mums un mums apkārt.
Un, ja ir viegli idealizēt notikumus tepat Latvijā pirms pāris gadsimtiem, tad iztēloties notikumus pirmbaznīcā Jūdejā pirms pāris gadu tūkstošiem, ir vēl jo grūtāk. Kristiešiem ir liels vilinājums uzvilkt rozā brilles un domāt, ka tolaik viss bija ideāli un perfekti. Mēs varbūt saucam apustuļus par svētajiem, bet tas nenozīmē, ka viņi bija bez grēka, un tur, kur ir grēks, ir pārpratumi un problēmas. Tomēr viņiem bija vienprātība Kristū par spīti viņu pārpratumiem. Šodien vēlos apskatīt, ko nozīmē kristīga vienprātība un kā to panākt.
Šodienas pirmajā lasījumā mēs dzirdējām par Jēzus pēdējiem mirkļiem virs zemes. Ejot ar apustuļiem ārā no pilsētas, Jēzus veda viņus uz Olīvkalnu, kur Viņš apsolīja sūtīt Svēto Garu “pēc nedaudz dienām”. Tad, paceļot rokas, Viņš viņus svētīja un tika uzņemts debesīs, kur Viņš tagad sēž pie Tēva labās rokas. Priecīgi apustuļi gāja atpakaļ uz Augšistabu, lai gaidītu Svēto Garu. Mēs lasām, “Tie visi vienprātīgi palika kopā lūgšanās līdz ar sievām un Mariju, Jēzus māti, un ar Viņa brāļiem.” (Apd 1:14)
Tie visi vienprātīgi palika kopā lūgšanās. Ir viegli būt vienprātīgiem, kad visi lūdz. Lūgšanās mūsu fokuss ir uz to Kungu, un mūsu mērķis ir tas Kungs. Cik dienu viņi bija šādā garīgajā stāvoklī? Desmit dienas. No Debesbraukšanas dienas līdz Vasarsvētkiem ir desmit dienas. Nedaudz vairāk par nedēļu. Ir piedzīvots, ka cilvēki spēj “savākties” uz šādiem relatīvi īsiem brīžiem un “turēt sevi grožos”, paliekot vienprātībā ar tiem, kas viņiem apkārt. Vienprātību var panākt īsiem brīžiem.
Ko tas nozīmē, ka viņi vienprātīgi palika kopā? Vai tas nozīmē, ka turpmāk nākotnē visi apustuļi un visi jaunajā kristīgajā kopienā bija vienisprātis, bez pārpratumiem un strīdiem? Nebūt nē! Bija nesaskaņas. Agrīnie kristieši nestaigāja baltās drānās, dziedādami slavas dziesmas zem vīģes kokiem. Bija gadījums, smags gadījums, kad notika diskriminācija Baznīcā. Jūdejas ebreju kristiešu atraitnes saņēma materiālu pabalstu no draudzes, bet grieķu atraitnes nesaņēma neko. Draudze šīs netaisnības dēļ sašķēlās. Tika iecelti septiņi diakoni, tai skaitā Stefans – pirmais Baznīcas moceklis, kuri pārraudzīja taisnīgu palīdzības izdalīšanu atraitnēm. Vienprātība tika panākta caur praktisku darbību.
Kad Pāvils sāka evanģēlizēt pagānus, pacēlās jautājums: vai jaunatgrieztajiem pagāniem ir jāseko visai Mozus bauslībai, vai nē? Tika sasaukts Jeruzālemes koncils, lai šo problēmu atrisinātu. Tika panākta vienprātība, prasot pagāniem atturēties no elkiem, no asinīm un no netiklības. Vienprātība tika panākta caur mācību.
Citur mēs lasām, ka Pāvilam ar līdzbiedru Barnabu bija strīds par Marku. Mēs nezinām par ko, bet zinām, ka strīds bija tik nopietns, ka Pāvils un Barnaba šķīrās, viens pa vienu ceļu, otrs pa citu ceļu, un viņi vairs nekad nekalpoja kopā. Ir skaidrs no Pāvila mācības, ka viņi nešķīrās nepiedevuši cits citam, bet tas nenozīmēja, ka viņu ceļi turpmāk gāja kopā. Vienprātība tika panākta caur izlīgšanu.
Vienprātība pirmkārt un galvenokārt nozīmē būt vienotiem Kristū. Mēs tiekam vienoti ar Kristu caur ticību un kristību. Kristība ir ārēja zīme, kas atspoguļo iekšējo patiesību, ka esam Kristū.
Vienotība Kristū ir panākta altāra sakramentā. Kad Kristus dod mums savu miesu un asinis dievgaldā, mēs tiekam vienoti ar Viņu un viens ar otru. Atkal ārēja zīme, kas atspoguļo iekšēju patiesību.
Tad mēs esam vienoti mācībā. Mēs vienojāmies, ka Dieva vārds saka to, ko Dieva vārds saka. Bībele ir ticības pamats un mēraukla. Lai izvairītos no personīgām interpretācijām un maldu mācībām, kā luterāņi mēs esam vienojušies, ka Vienprātības grāmata izskaidro Svētos Rakstus pareizi, balstoties uz skaidru mācību, uz septiņiem vēsturiskiem ekumeniskiem konciliem un trim vēsturiskām ticības apliecībām.
Mūsdienās varam pielikt to, ko sauc par “Gulagu ekumenisms” un “Asiņu ekumenisms”. Kad mūsu pasaule kļūst arvien tumšāka un tumšāka, atkāpjoties no tradicionālām un kristīgām vērtībām, robežas starp tradicionālajām konfesijām kļūst miglainākas. Patiesības dēļ mēs nedrīkstam vienkārši saplūst kopā, jo mums konfesiju starpā nav vienprātības nedz mācības ziņā, nedz pārvaldes ziņā, nedz liturģikas ziņā. Bet mums ir vienprātība morālās mācības ziņā, labdarības ziņā, pestīšanas ziņā u.t.t.
Mums ir atšķirības uz iekšu – starp konfesijām. Vai kristība glābj? Vai dievgalds ir Kristus patiesa miesa un asinis? Bet no ārpuses, t.i., no nekristīgās pasaules skatoties uz kristietību, mēs esam vienādi, jo mēs visi pielūdzam Kristu. Kad kristieši tika aizsūtīti uz Gulagiem, čeka neprasīja, no kuras konfesijas tu esi. Šajā ziņā mēs esam vienādi. Tāpat, kad musulmaņi nogalina kristiešus, viņi neprasa – tu esi luterānis, katolis vai baptists? Mēs viņiem visi esam vienādi.
Jēzus lūdza, lai mēs visi esam viens. Tikai Jēzus var panākt īstu un mūžīgu vienprātību starp mums – kristiešiem. Mūsu aicinājums ir meklēt Kristu savas konfesijas robežās, pēc savas konfesijas mācības, cienot un iepazīstot citas konfesijas. Viņu aicinājums arī ir meklēt Kristu savā konfesijā. Jēzus darīs mūs vienu savā laikā. Īsts ekumenisms ir Svētā Gara darbs, nevis mūsu. Līdz tam, kad Kristus mūs vienos pilnīgi Debesu valstībā, lūgsim par vienotību kopā ar Kristu. Āmen.