“Viens no mums”, 25.12.2020. (K.Zikmanis)

Teksti: Jes 62:6–12; Tit 3:4–7; Lk 2:8–20

“…jūs atradīsit bērnu autos ietītu un silē gulošu.” (Lk 2:12)

Mēs dzīvojam neparastos laikos. Pandēmija ir pārņēmusi pasauli un prasījusi 1,7 miljonus upuru. Nemieri, protesti un sacelšanās ir notikušas vairākās valstīs, un pamatoti.  Cilvēki satraukti vaicā: “Kas būs?”. Kas šie par Ziemsvētkiem ar visiem ierobežojumiem un aizliegumiem? Ieklausieties, ko Šīrvuds Virts rakstīja par noskaņojumu pirmajos Ziemsvētkos:

“Tā laika cilvēkiem bija jāmaksā smagi nodokļi, un viņi ikdienas sastapās ar izredzēm, ka tie tiks vēl vairāk palielināti, lai samaksātu par pieaugošiem militārajiem izdevumiem. Draudi, ka nežēlīgi, bezdievīgi, varaskāri vīri varētu pārvaldīt pasauli, bija visu cilvēku zemapziņā. Morālā degradācija bija samaitājusi sabiedrības augšējos slāņus, un tā ātri izpletās arī tautā. Saspringtas nacionālas jūtas sadūrās ar jaunām un draudīgām imperiālisma formām. Pakļaušanās bija laikmeta gars. Valdības pabalsti kļuva arvien dāsnāki, lai samierinātu ļaudis, ka tie nesaceltos un negāztu valdību. Procentu likmes auga augumā, kamēr inflācija bija nekontrolējama. Sveši reliģiski ieradumi tika uzskatīti par politisku un sabiedrības vērtību, kamēr neproporcionāls uzsvars tika likts uz sportu un sporta sacensībām. Spriedze starp tautām un rasēm bija lūzuma punktā. Šādā laikā un starp šādiem cilvēkiem kāds bērns bija dzimis migrantu pārim, kas tikko bija pierakstījušies kā jauni nodokļu maksātāji, un kuri drīz kļūs par politiskiem bēgļiem. Un šis bērns, kas bija dzimis, tika saukts, starp citiem vārdiem, Imanuēls – Dievs ar mums.”

Es stāstu šo stāstu, jo tajā parādās svarīga patiesība. Jēzus ir kopā ar mums. Viņš piedzīvoja visu iespējamo, arī to, ko mēs. Daudzi varbūt jūtas izolēti, vientuļi savās grūtībās, savā situācijā, bet Ziemsvētku vēsts mums atgādina, ka Kristus ir piedzīvojis to pašu, un tādēļ Viņš ir Dievs ar mums un mums līdzās. Kā vēstulē ebrejiem ir rakstīts, Viņš “nav tāds, kas nevar just līdzi mūsu nespēkam.” (Ebr 4:15)

Tas, ka Dieva Vārds kļuva cilvēks, ir centrālais mūsu ticībai. Svētais Dievs, Svētais Visspēcīgais, Svētais Nemirstīgais iemiesojās, un kļuva cilvēks Jēzū Kristū. Šīs dienas lozungs no Jāņa evaņģēlija skan šādi: “Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību” (Jņ 1:14). Kristū mēs redzam Dievu un mēs redzam Cilvēku. Inkarnācija ir kristietības ass, sirds un serde, kā arī vēsts, iemesls eksistēt un pestīšanas avots. Ja Kristus nebūtu iemiesojies, mēs nebūtu pestīti.

Kādās pārdomās par Ziemsvētkiem māc. Patriks Rīrdons saka: “Šodien mēs svinam redzamo Dieva Dēla klātbūtni uz zemes. Tomēr šī diena ir tikai ievads, jo šis Dēls tagad iesāk procesu, kurā Viņš pilnveidosies kā cilvēks. Inkarnācijas mirklis nebija statisks.”[1] Cilvēki attīstās, aug, pilnveidojas. Tā arī mūsu iemiesotais Kungs kā cilvēks auga, attīstījās un pilnveidojās. Tā Raksti saka, ka “Jēzus pieauga gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem.” (Lk 2:52)

Tādēļ mācība par Kristus iemiesošanos nav par cilvēka statisku stāvokli, vai par kādu vēstures mirkli, bet par pilnvērtīgu cilvēka dzīvi. Tādēļ Sv. Kirils no Aleksandrijas, kas bija nelokāms ortodoksās kristietības aizstāvis, ļoti bieži runāja par Kristu kā “vienu no mums”. Ir viegli domāt tikai par Kristus dievišķo pusi, un nedomāt par to, ka nesaprotamā, neaprakstāmā veidā Dieva daba un cilvēka daba ir apvienota vienā Kristus personā. Ir viegli iztēloties Jēzus dzīvi kā miermīlīgu un bezrūpīgu, bez mūsu ikdienišķām raizēm un rūpēm. Ir viegli izskaistināt Viņa sili un apstākļus, kuros Viņš piedzima. Bet Viņš bija cilvēks, tāpat, kā mēs.

Dievs Kristū tādēļ uzņēma sevī ko nepazīstamu. Mūžīgais uzņēma sevī mirstīgumu. Visspēcīgais uzņēma sevī vājumu. Viszinošais uzņēma sevī nezināšanu. Visuresošais uzņēma sevī ierobežojumu. Pilnīgi visu, ko mēs piedzīvojam, arī Jēzus – Dievs ar mums piedzīvoja, izņemot grēku. Lai pielūgtu Kristu pareizi, mums ir jāpielūdz Viņu kā pilnīgu Dievu un pilnīgu Cilvēku. Pielūgt Viņu kā vienu, ignorējot otru, ir pielūgt citu kristu, jo tikai Dieva Vārds, kas kļuva cilvēks, spēj mūs pestīt. Kā Dievs Viņš spēj mums piedot, kā Cilvēks Viņš spēj mūs izglābt. Kristū Dievs uzņēma mūsu cilvēciskumu pilnīgi, lai izglābu visu mūsu cilvēciskumu pilnīgi.

Kā Jēzus auga un pilnveidojās kā cilvēks, tā arī Kristus aug mūsu sirdīs. Jēzum nebija aizkavēta attīstība – Viņš nepalika zīdainis, bērns vai pusaudzis. Viņš auga līdz briedumam. Tāpat Kristus mūsu sirdīs nedrīkst palikt kā zīdainis silītē, bet Viņam ir jāaug un ir jānobriest mūsu sirdīs. Katru gadu no jauna mēs piedzīvojam Viņu vārdā un sakramentā, sadraudzībā un lūgšanā. Ticība nedrīkst palikt statiska kā Jēzus bērniņš, kas vienmēr paliek silītē. Mums ir jāļauj Viņam nobriest mūsu domās un sirdīs, jāseko Viņam no koka silītes līdz koka krustam, jāaug kopā ar Viņu, jāielaiž Viņu katrā savas dzīves situācijā, zinot, ka Viņš piedzīvo katru situāciju kopā ar mums.

Šajos neparastajos Ziemsvētkos es aicinu ne tikai atcerēties un pieminēt Kristus piedzimšanu, bet zināt un ticēt, ka Viņš nāca, lai piedzīvotu visu, pilnīgi visu, labu un ļaunu, priecīgu un skumīgu; Viņš nāca, lai būtu Dievs ar mums, jo Viņš ir viens no mums. Āmen.

[1] The St. James Daily Devotional Guide for the Christian Year, Winter 2020-2021, “The Birth of Our Lord”, 28.lpp.