“Viens vārds”, 24.dec.2018. (K.Zikmanis)

“Eņģelis tiem sacīja: “Nebīstieties, redziet, es jums pasludinu lielu prieku, kas būs visiem ļaudīm,  jo jums šodien Dāvida pilsētā ir dzimis Pestītājs, kas ir Kristus, Kungs.” (Lk 2:10-11)

Katru dienu cilvēki runā tūkstošiem vārdu. Mēs lietojam savus vārdus dažādiem mērķiem. Lai iepriecinātu un mierinātu, vai pretēji, lai skumdinātu un sadusmotu. Mūsu vārdi var paust mīlestību vai vienaldzību. Vārdus var lietot lietišķi, piemērām darbā vai veikalā. Cik daudz mēs lietojam savus vārdus tukši, bez mērķa? Vai neapdomāti un lieki? Bet mūsu vārdi, vienalga kādi tie būtu, ir vissvarīgākie un visdārgākie mūsu tuvākajiem un mīļākajiem cilvēkiem. No visiem tūkstošiem vārdu, ko izsakām vienā dienā, ko esam pateikuši, vai vēlamies pateikt viņiem?

Vārdus var arī izteikt klusējot ar mūsu klātbūtni vai darbību vien. Esot kopā ar cilvēku, mēs varam izteikt daudz. Ar maigu glāstu, apskāvienu, skatienu mēs varam bez vārdiem izteikt mūsu jūtas un domas. Un tā mēs paši kļūstam par vārdu, kas izsaka mūsu neizrunātos vārdus otram cilvēkam.

Mūsu evaņģēlija lasījumā mēs dzirdam dažādus vārdus. Skarbus vārdus no Cēzara Augusta – pavēli pierakstīt iedzīvotājus visā zemē, kas piespieda Jāzepu un Mariju atstāt savu pilsētu Nācareti, lai mērotu grūto ceļu uz Betlēmi. Kaut tas bija grūti, Dievs caur to piepildīja Rakstu vārdus: “Tu, Betlēme Efrātā, sīkākā no Jūdas saimēm, no tevis man nāks tas, kam jākļūst par valdnieku Israēlā! Viņš cēlies – no laika iesākuma, no mūžības dienām” (Mih 5:1). Šis pravietojums ir vārds, izteikts simtiem gadu pirms tā piepildīšanas, kas vēsta par mesijas nākšanu, tas, kas ir no laika iesākuma, no mūžības dienām. Dievs apsola sūtīt Viņu, kas “ganīs Kunga spēkā, Kunga, sava Dieva, vārda varenībā” (Mih 5:3). Šie ir mierinājuma vārdi, ka Dievs neaizmirsīs savu tautu, bet sūtīs Ganu, kas piedzims Betlēmē, lai par viņiem rūpētos. Dievs lietoja valdnieka vārdus, lai Jēzus piedzimtu tanī vietā, kur viņam bija jāpiedzimst. Jāzeps un Marija varbūt neizprata, kādēļ lietas notika, kā tās notika, bet caur to vārds tika piepildīts. Ir vārdi dzīvē, kas liek mainīties, kas liek pieņemt citādākus lēmumus, nekā bijām ieplānojuši, kas galu galā ir veduši mūs tur, kur esam tagad. Kuri ir tie vārdi jūsu dzīvē, kas likuši jums būt pareizajā vietā, pareizajā laikā? Vai varat saredzēt Dieva vadību tajos?

Evaņģēlijā ir nepierakstīti maigie vārdi, ko varam iedomāties Jāzepu runājam ar Mariju. Iet šo grūto ceļu, nokļūt galā un tad atklāt, ka nebija vietas namā, bija smags pārbaudījums viņiem abiem. Bet viņi viens otru iedrošina un mierina, kaut bez vārdiem, ar savu klātbūtni vien, ka Dievs arī kontrolē šo gadījumu, un tādējādi izsaka savu uzticību Dievam. Mēs arī, ņemot piemēru no Jāzepa un Marijas, ejot cauri pārbaudījumiem, varam iedrošināt un mierināt cits citu ar vārdiem vai ar savu klātbūtni vien, izsakot savu uzticību Dievam. Ir svarīgi apliecināt savu ticību Dievam. Tas ir svarīgi gan sev, gan tiem, kas mums apkārt, jo ticības apliecināšana nemainīgajam Dievam stiprina mūs garīgi, lai varam pastāvēt mainīgajā pasaulē. Mēs apliecinām ticību Dievam Viņu lūdzot mūsu Tēvs debesīs! un Kungs, apžēlojies! un Nāc, Svētais Gars! Lūgšanās izteiktie vārdi ir svarīgi vārdi mūsu dzīvē, jo tie ļauj Dieva vārdam pārņemt mūs un mūsu situāciju.

“Un viņa dzemdēja Dēlu, savu pirmdzimto, ietina Viņu autiņos un guldīja silē, jo tiem nebija vietas augšistabā” (Lk 2:7). Nu te tas brīdis ir klāt! Dieva Dēls ir dzimis! Cauri gadsimteņiem Dievs caur praviešiem bija izteicis savu nodomu cilvēcei tūkstošiem vārdos, kas pierakstīti Bībelē, ko varam lasīt un apdomāt. Bet tagad, šo nodomu piepildījumā, pasaulē nācis Jēzus bērniņš, Dieva Dēls dzimis kā cilvēks. Apustulis Jānis to apraksta šādi: “Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušajam Dēlam, pilnu žēlastības un patiesības” (Jņ 1:14). Te, pazemīgi nācis, ir šis Dieva Vārds iemiesotais. Šis bērniņš ar savu klātbūtni vien izsaka Dieva mīlestības pilno nodomu uz mums. Jēzus pats ar savu klātbūtni mūsu vidū izsaka Dieva rūpes par mums. Kur mēs lietojam tūkstošiem vārdu, Dievam bija vajadzīgs šis viens Vārds, Vārds pāri visiem vārdiem, lai pateiktu visu – Jēzus. Ar savu mācību, dzīvi un krusta nāvi Viņš iemiesoja šī Dieva mīlestības augstumu, plašumu un dziļumu. Jēzus ir Dieva vārds, kļuvis cilvēks, lai mēs varam to aptvert. Apustulis Jānis raksta par šo iemiesoto vārdu: “Kas bija no iesākuma – ko esam dzirdējuši, ko savām acīm esam redzējuši, ko skatījām un ko mūsu rokas aptaustīja par dzīvības vārdu, to pasludinām arī jums” (1Jņ 1:1,3). Šis pasludinātais vārds tiek arī vēstīts mums, lai mums būtu sadraudzība gan savā starpā, gan arī ar tiem, kas nākuši pirms mums un būs pēc mums. Ne par velti Baznīca, Kristus draudze tiek saukta par Kristus miesu, jo kristīgie ļaudis turpina iemiesot Jēzus vārdu cauri gadsimtiem.

Mēs katrs esam mazs vārds, kas nepilnīgi var norādīt uz lielo vārdu—Kristu. Vai tā ir vecmāmiņa un vectētiņš, kas rūpējas par mazbērniem, tēvs, kas gādā un ir klātesošs savai ģimenei, māte, kas raizējas par bērniem, kaimiņš, kas palīdz kaimiņam, draugs draugam – mēs varam atspoguļot šo Dieva mīlestību, kas atspīdējusi Kristū, un būt par mīlestības vārdu citiem. Un tā negaidot var atmirdzēt Dieva godība mūsu vidū, kā tas bija ar ganiem, kad Kunga eņģelis tiem piestājās, ja izdzīvojam Dieva mīlestību.

“Nebīstieties, redziet, es jums pasludinu lielu prieku, kas būs visiem ļaudīm, jo jums šodien Dāvida pilsētā ir dzimis Pestītājs, kas ir Kristus, Kungs. Redzi, jums šī zīme: jūs atradīsiet bērniņu, autos ietītu un silē gulošu”” (Lk 2:10-12). Liels prieks ir pasludināts mums – vēsts, ka Kristus ir starp mums. Kristus mūsu dzīvē. Kristus mūsu ģimenē. Kristus savā draudzē. Tik vienkāršos apstākļos, kā silē gulošs, Kristus ir sastopams mūsu ikdienā. Viņš nācis, lai atpestītu mūs no mūsu tumšākās puses, no tiem pateiktajiem vai noklusētajiem vārdiem un darbiem, ko vēlamies aizmirst. Viņš nācis, lai izglābtu mūs un darītu mūs labākus, saprotošākas, mīļākus.

“Piepeši tur pie eņģeļa bija redzama debespulku draudze, tie slavēja Dievu un sacīja: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes cilvēkiem, pie kā Viņam labs prāts”” (Lk 2:13-14). Tādēļ Jēzus arī atnāca, lai atklātu Dieva godību. Ar ticības acīm varam ieraudzīt dzīves pelēcīgumā Dieva godību – katrā labajā darbā, katrā mīlestības pilnajā vārdā, katrā lietā, kur atklājas patiesība un dzīvība. Un tad mums būs sirdī miers, jo zināsim, ka Dievam uz mums ir labs prāts.

Ziemsvētki ir laiks apdomāt Dieva mīlestības vārdu. Jēzus vārdā mēs saņemam Dieva mīlestību un paši šajā pašā vārdā dodam šo mīlestību tālāk. Lai tajos tūkstošos vārdu, ko katru dienu izsakām, būtu vieta arī Jēzus vārdam. Āmen.